IELAUZTIE GRIESTI. Vizmas Belševicas “Gadu gredzenu” izraisītais sprādziens

Vizma Belševica 1960. gados. Foto: F. Izraelsons. RTMM 94554
Vizma Belševica un rakstnieks Valentīns Pelēcis pie jaunceltnēm. Rīga, 1970. gads. Foto: nezināms. RTMM 482358
Vizma Belševica 1989. gadā Francijā. Fonā uzraksts franču valodā uz mājas sienas: “Šajā mājā 16. gadsimtā uzauga Rablē”. Foto: Rolfs Ekmanis. RTMM p103884

1969. gada aprīlī iznāk Vizmas Belševicas (1931–2005) ceturtais dzejas krājums “Gadu gredzeni”, kas saceļ skandālu Padomju Latvijas literārajā un politiskajā vidē un padara dzejnieci par intelektuālās nepadevības simbolu. Atzīmējot dzejnieces 85. jubileju un turpinot “Protesta” tēmu, piedāvājam ielūkoties tā laika notikumos.

Kliedz, mana tauta

Jau iepriekšējos Vizmas Belševicas darbus padomju varas pārstāvji kritizēja par pārlieku pesimismu un “modernismu”, tomēr līdz krājumam “Gadu gredzeni” dzejniece netika uzskatīta par sevišķi bīstamu. Viņas dzejoļi par dabu un mīlestību, lai gan nekalpoja režīma ideoloģijai, tomēr šķietami pret to arī nesacēlās. Taču patiesībā jau šajos darbos bija apslēpts Belševicas protests pret varu. Jau krietni vēlāk, 1989. gadā, dzejniece stāstīja: “Sākot ar krājumu “Zemes siltums” (1959), es ar katru reizi zināmā mērā mazliet pacēlu griestus. Ar katru krājumu mēs laužam drusku, ceļam drusku griestus mūsu dzejai – tajos apstākļos, kādos mūsu dzejai jāstrādā. Es ielauzu griestus pa puķīšu un mīlestības līniju. Un man radās daudz sekotāju.”[1]

“Gadu gredzenos”, kuros tika publicēti arī dzejoļi, kas iepriekšējos krājumos netika pāri cenzūrai, protests kļuva nepārprotams. Emocionāli apspēlētajos vēsturiskajos motīvos bija viegli saskatīt nosodījumu pret sava laika realitāti – Latvijas okupāciju un latviešu sadarbošanos ar svešo varu, pakļaušanos tai. Vislielāko rezonansi guva divi darbi. Viens no tiem, dzejolis “Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga”, vēsta –

“(..) Rīga klusē.
Tā kā atslēga, kas klusē,
Kad ap dzelzi svīstot sitas
Paņēmēja pulss.
Iekarotājs vienmēr krīt.
Viņa asinis uz bruģa
Klusēs.”

Taču visskaļāko slavu guva krājuma pēdējais darbs – “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”. Sākotnēji Belševica esot iecerējusi rakstīt vēsturisku romānu, kurā Indriķis būtu viens no varoņiem – “Vāczemē izskolots ķīlu zēns. Pirmais inteliģents, kas redzēja to, ko virsaiši neredzēja. Romānu uzrakstīt nespēju, bet no Indriķa vaļā arī netiku. Tad Mīlenbaha vārdnīcā man uzšķīrās par zirga gaitu — “kājas kā medū mērcē”, iztēlē uzplaiksnīja krustneša zirgs un blakus — krustneša tulks un hronists.” [2] Poēmā attēlotā Indriķa vērtējums par savu tautu un arī sevi pašu ir skarbs –

O, nodevēju tauta, vai ir vērts
Par tevi būt, par tevi galvu nolikt?
O, suņu tauta! Asins bļodā mērc
Tev saimnieks maizes vietā ceļa oli.”

Bet dzejoļa noslēgums jau izklausās pēc aicinājuma ķerties pie ieročiem:

Kliedz, mana tauta! Lokies! Tavās rētās
Vēl bēršu sāli, lai tu neaizmirstu
Neko. Audz sāpju naidā svelotā, kas svētāks
Par piedošanas maigumu. Es mirstu
Ar tevi, lai tu atdzimtu. Tev būs
Krāt nāvi, postu, negodu un kaunu!
Un raudi! Asaras par dzelzi kļūs,
Kad pienāks laiks. Un piemeklēts tiks ļaunums
No dzelžu lietus.

(Abi dzejoļi pilnā apjomā izlasāmi: http://jaunagaita.net/jg243/JG243_Dzeja.htm)

Kritiķe Anda Kubuliņa, atceroties reakciju, ko izsauca “Gadu gredzeni”, stāstījusi: “Cilvēki uz ielas gāja un citēja dzejoli “Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga” un, protams, “Indriķa hroniku”. Inteliģence tur saskatīja, kā mēs toreiz teicām, partijnieku pakalpību okupācijas varai. Tas ir darbs, kurā tas pirmo reizi tika pateikts ļoti tieši. Tieši ar šo brīdi Vizma Belševica ieguva tautas mīlestību.”[3]

Kā padomju totalitārisma apstākļos bija iespējams, ka šādi darbi tiek izdoti grāmatā? Pati Belševica to skaidroja ar krājuma redaktora Jāņa Sirmbārža labo slavu – “[viņam] bija tik nevainīga reputācija un tik nevainīgas zilas acis, ka acīmredzot uz viņa caurskatītiem krājumiem skatījās bez aizdomām. (..) Viss skandāls notika pēc grāmatas iznākšanas. “Gadu gredzenos” veiksmīgi cauri izspruka viss.” [4]

Anda Kubuliņa savā monogrāfijā “Vizma Belševica” gan apšauba šo versiju un drīzāk skaidro grāmatas iznākšanu ar vispārējo noskaņojumu Padomju Latvijā – līdz 1968. gada atvasarai Rīgas literārā vide esot saglabājusi atkušņa relatīvo brīvību, un raganu medību gaiss vēl neesot bijis sakaitēts[5]. Taču 1968. gada notikumi Čehoslovākijā pastiprināja kompartijas ideologu bailes no visāda veida liberālisma un tā potenciālajām sekām. “Gadu gredzeni” izvērtās par paraugprāvu.

 

Nepersona

Saistībā ar “Gadu gredzeniem” laikā starp 1969. gada martu un 1971. gada novembri dažādās varas iestādēs tika sasauktas 11 sēdes; tika publicēta virkne negatīvu recenziju; piecus mēnešus turpinājās diskusijas laikrakstā “Literatūra un Māksla”. Belševica tika kaunināta par “kļūdainu vēstures interpretāciju”, buržuāziskā nacionālisma propagandu un kaitējuma nodarīšanu darbaļaužu komunistiskajai audzināšanai. Imants Lasmanis sarakstīja pasūtījuma dzejoli “Nolādējums zaimotājam” (“Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām lasot”), kurā apsūdzēja dzejnieci zaimošanā un kangarismā. Ojārs Vācietis uz to atbildēja ar satīrisko dzejoli “Latviešu tautas častuškas uz žurnāla “Karogs” malām” – tā pirmās rindas ir “Lasi mani, lasi mani, / Visu citu nonīstu, – / Imantiņu Lasimani, / Livonijas hronistu.” Par šo darbu Vācietis dabūja paviesoties čekā, bet panti vēl ilgi tika slepus skandēti.

1971. gada jūnijā beidzot tika pieņemts lēmums – Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālā Komiteja aizliedza drukāt, publiskot un popularizēt “sevi kompromitējošās” dzejnieces Vizmas Belševicas vārdu. Belševica kļuva par pilnīgu nepersonu, kuras vārdu nedrīkstēja pat publiski pieminēt.

Neilgi pēc tam, 1972. gadā, Belševicas dzīvoklī notika kratīšana, kurā tika meklēts ukraiņu disidenta Ivana Dzjubas manifesta “Internacionālisms vai rusifikācija?” manuskripts, ko viņa bija sākusi tulkot. Kratīšana ilga 16 stundas, un tās laikā tika konfiscēti gatavie darbi, uzmetumi, piezīmes, dienasgrāmatas, kas tā arī nekad netika atgriezti. Dzjubas tiesā Belševica liecināja – ja rakstniekam ir redzams, ka viņa tauta, valoda ir apdraudēta, viņam par to jāraksta. Šīs rīcības dēļ viņas publicēšanās aizliegums tika pagarināts vēl līdz 1974. gadam.

Šajā laikā Belševicai draudēja arī aizliegums tulkot, taču sarunā ar Latvijas kompartijas cekas instruktoru viņa esot piedraudējusi, ka tādā gadījumā ies par saldējuma pārdevēju un stāvēs ar savu saldējuma kasti tieši pie cekas mājas. Tolaik Belševicas vārds jau bija izskanējis Rietumos, tāpēc, lai neizraisītu starptautisku skandālu, publicēt tulkojumus Belševicai tika atļauts.

Visa šī vajāšana tikai veicināja viņas dzejas popularitāti – “Gadu gredzeni” tika zibenīgi izpirkti, un katra nejauša tikšanās uz ielas, teātrī, koncertā vai viesībās esot pagājusi, citam citu informējot par jaunākajām sankcijām pret dzejnieci. Savu kulta statusu Belševica saglabāja arī vēlākos gados – 1989. gada intervijā dzejniece stāstīja, ka viņas grāmatas “Kamola tinēja” (1981) “melnā tirgus” cena esot 30 rubļi (“tā ir trešā daļa mana vīra mēnešalgas”)[6].

 

Dīvains, drūms skaistums

Dzejnieces iekšējo stāvokli šajā laikā atklāj RMM krājumā esošā korespondence. Belševica aktīvi sarakstījās ar trimdas latviešiem, kas augstu vērtēja viņas nelokāmo stāju. Tā, piemēram, Astrīda Ivaska 1970. gada janvārī raksta Gunaram Saliņam, ka saņēmusi no Vizmas 15 vēstules un 5 atklātnes. Vēstulē Ivaska stāsta – “Viņa raksta lietišķi, ar lielu humoru + understatement. Kā citādi viņa izturētu?”

1969. gada 28. novembrī Belšvica sūta vēstuli no Neretas viesnīcas rakstniekam Jānim Klīdzējam uz Ameriku: “Jūs paslavējāt mani par sīkstumu – un novēlota bija šī uzslava, ko saņēma jau sāpoša, šņukstoša, sabrukusi nelaimes čupiņa. Dakteri konstatēja nervu sabrukumu un pavēlēja man atstāt savus karsti mīļotos bērniņus un ģimenes pavardu un aizbraukt uz kādu klusu vietu, jo mans riebums pret sanatorijām un slimnīcām viņiem ir zināms.” Arī šādos apstākļos rakstītajā vēstulē izlaužas dzejnieces suģestējošā tēlainība: “Koki noledojoši lielām ledus lāsēm – izdibināts, ka tās sauc par pērslām. Tāds pelēcīgs mirgojums pret iepelēkām debesīm, un laikam jau ļoti smags, zari nolīkuši tā, ka daudzu koku pierastie ziemas silueti pavisam sveši un savādi. Dīvains, drūms skaistums – nebiju tādu nekad redzējusi. Tumsā, kad uzspīd garāmbraucošas mašīnas prožektori, tāds koks nozalgo, kā briljantos sakalts.”[7]

Nākamā vēstule, kas rakstīta 1970. gada 2. janvārī, atklāj, ka jau pēc desmit Neretā pavadītām dienām rakstniece atgriezusies mājās un uzreiz atsākusi strādāt pie tulkojumiem, lai nodrošinātu ģimenes iztikšanu. “Viena psihiska slimība man tomēr ir – nepiemērotība dzīvei. Nezinu, kā to sauc gudrākā vārdā. Bet jādzīvo tā, it kā es būtu piemērota. Pienākums. Vai mīlestība. Pārāk mīlu savu bērnus un vīru. Viss, ko daru, ir viņu dēļ. (..) Marsels Prusts vairāk kā desmit sava mūža pēdējos gadus esot nogulējis četrās sienās (rakstījis guļus, kā arī es), ne degunu laukā nebāzdams, līdz tā arī nomiris… Debesu laime!”[8]

Pēc diviem gadiem, 1972. gada 11. janvārī, Belševica raksta Klīdzējam jau rezignētākā un ironiskākā intonācijā: “Jūs sen neredzat manas publikācijas? Es arī. Un kā savā laikā profesors Kārlis Balodis mūsu saeimā sāka katru savu uzstāšanos: “Es varu izteikt tikai visdziļāko izbrīnu…” Bet, kā jau minēju, īkšķi sagriezu virtuvē. Kamēr virtuvē ir ko griezt, neatmaksājas noskumt.”[9]

 

Cita hierarhija

1989. gadā, kad Padomju Savienība jau bija uz sabrukuma robežas, Belševica par “Gadu gredzenu” posmu beidzot varēja izteikties arī publiski. Intervijā ar Rolfu Ekmani Parīzē viņa teica – “Var jau būt, ka es par augstu novērtēju mūsu radošo inteliģenci. Bet redzi: tas, ko mēs pilienu pa pilienam gatavojām, nevar notikt vienā gādā. Mēs gatavojām tautas apziņu tā, lai tā nonāktu pie tādiem slēdzieniem un tādas rīcības, kāda ir šodien. Mēs pie tā strādājām visu savu mūžu. Un mēs esam par to cietuši. Arī valdīšana taču saprata, pie kā mēs strādājam, ja jau viņi mūs tik nežēlīgi vajāja.”[10]

Bet jau pēc neatkarības atgūšanas un Vizmas nāves Uldis Bērziņš rakstījis: “Latvijā varbūt tieši Vizma Belševica ir spilgtākais piemērs, kā no oficiālās hierarhijas izslēgta “nepersona” tiek galu galā paaugstināta kādās citās, neoficiālās hierarhijās un ne tikai pašu sabiedrības acīs, bet arī starptautiski. (..) Pateicoties (arī? lielā mērā? tieši?) Vizmas Belševicas esībai, bija nodrošināta alternatīva literatūra un sabiedriska hierarhija.”[11]

 

[1] No Rolfa Ekmaņa intervijas Parīzē 1989. gadā. Vizma Belševica, “Raksti”, 4. sējums. Rīga: Jumava, 2002.

[2] No Andu Kubuliņas intervijas 1981. gadā. Vizma Belševica, “Raksti”, 4. sējums. Rīga: Jumava, 2002.

[3] http://www.tvnet.lv/izklaide/notikumi/53476-vizma_belsevica_nedela_pec

[4] No Rolfa Ekmaņa intervijas Parīzē 1989. gadā. Vizma Belševica, “Raksti”, 4. sējums. Rīga: Jumava, 2002.

[5] Anda Kubuliņa, “Vizma Belševica”. Rīga: Preses nams, 1997.

[6] No Rolfa Ekmaņa intervijas Parīzē 1989. gadā. Vizma Belševica, “Raksti”, 4. sējums. Rīga: Jumava, 2002.

[7] RTMM 755605

[8] RTMM 755606

[9] RTMM 755609

[10] No Rolfa Ekmaņa intervijas Parīzē 1989. gadā. Vizma Belševica, “Raksti”, 4. sējums. Rīga: Jumava, 2002.

[11] “Zem Dvīņu zīmes” [rakstu krājums]. Rīga: Karogs, 2006.