Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā ir bagātīgs telegrammu klāsts no dažādu radošo personību un iestāžu kolekcijām, kas apliecina telegrammas nenovērtējamo nozīmi savstarpējo sakaru uzturēšanā. Telegramma viņu dzīvēs kļūst gan par prieka, gan bēdu vēstnesi un vienlaikus funkcionē kā viena no aizgājušā laikmeta – dzīves pirms interneta – liecībām. Noslēdzam izstādei “TEV IR PIENĀKUŠAS 1243 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze” veltīto “Stāstneša” rubriku ar stāstu par telegrammām ievērojamu rakstnieku dzīvēs.

Mūsdienu digitālajā laikmetā, kad jebkuru ziņu jebkuram adresātam uz jebkuru pasaules malu iespējams nosūtīt vien dažu sekunžu laikā, grūti iztēloties, ka vēl pirms nieka trīsdesmit gadiem Latvijā cilvēki kā visātrāko saziņas līdzekli izmantoja telegrammu – pa telefona vadiem nosūtītu vēstījumu, ko telegrāfa darbinieki rūpīgi pierakstīja un teciņiem vien nogādāja adresātam tieši rokās. Tiesa, ne vienmēr telegrammu piegāde noritēja gludi, un nereti sūtītā ziņa sarežģītajā piegādes procesā ieguva pilnīgi pretēju jēgu, nekā tās sūtītājs bija paredzējis. Par telegrāfa darba kvalitāti pasmējies arī feļetonists Pēteris Ēteris (Kārlis Sausnītis) savā humoreskā “Telegrāfistēm par godu”[1], kur aprakstīta pārpratumu virkne, ko izraisa Laucesas mašīnu-traktoru stacijai (MTS) piegādātā telegramma ar šādu vēstījumu: “Zanks naba dot rīkoijimc degvīna steidiru izņemam telegrafusku kampa pecas genac uznemcem gagggmc Komicapa bemnek Mampoc.” Lai arī stacijas darbinieki gaida degvielu, viņi nospriež, ka tās vietā valsts aicina viņus pakaļ degvīnam, tāpēc sagatavo pamatīgu tukšās taras apjomu un dodas pēc sava godīgi nopelnīta grādīgā dzēriena. Beigās atklājas, ka oriģinālais telegrammas saturs bijis: “Glavņeftsnaba bāzēm dots rīkojums izsniegt degvielas steidzoši izņemt telegrafējiet katras piecas dienas izņemtos daudzumus. Ministra vietnieks Motrovs.” Lai arī stāstiņš uzrakstīts tālajā 1946. gadā, pats feļetonists krājuma ievadā publicētajā sarunā (tapusi 20. gs. 80. gadu vidū) atzīst, ka daudzas no grāmatiņā aprakstītajām nebūšanām laika gaitā zudušas, taču telegrāfa darbinieki joprojām spējīgi paraksta “Tavs vīrs Juris” vietā nosūtīt “Tavs vīrs miris”.

Tomēr līdz pat 20. gs. otrās puses pārsteidzošajiem sakaru tehnoloģiju izgudrojumiem, ko vainagoja fakss, mobilais tālrunis un internets, tieši telegramma bija demokrātiskākais un dinamiskākais saziņas veids. Uzskata, ka pirmo veiksmīgo telegrammu 1838. gadā pats sev nosūtījis amerikāņu izgudrotājs Semjuels Morze, tikmēr kā telegrammas “nāves diena” plašsaziņas līdzekļos minēts 2006. gada 27. janvāris, kad kompānija “Western Union”, kas telegrammu piegādi bija nodrošinājusi teju 150 gadus, oficiāli pārtrauca šī pakalpojuma sniegšanu. Taču šie 150 gadi ir pilni satraucošiem un dramatiskiem notikumiem, un telegramma bieži kļuva par šo notikumu liecinieku un apliecinājumu.

Populārākais telegrammas izmantošanas veids ir apsveikumu nodošana (RMM krājumā ir vairāki simti dažnedažādu apsveikumu telegrammu), turklāt sveicieni tiek sūtīti ne tikai pašsaprotamās dzīves jubilejās vai svētkos, bet arī saistībā ar panākumiem radošajā darbā vai – gluži vienkārši – attiecīgā darba stāža sasniegšanu. Apsveikumu saturs ir tikpat atšķirīgs kā to sūtītāji, un, šķiet, gluži tāpat kā šodien, nosūtot sveicienus sociālajā tīklā Facebook vai mobilā telefona īsziņā, arī telegrammu laikmetā pēc tās satura nereti iespējams spriest par apsveicēja un apsveiktā attiecībām. Piemēram, Mirdza Ķempe sveic aktrisi Antu Klinti ar atskaņotām dzejas rindām “Mūžīgi tautas spēku vairos mākslā iegūtā ģints / Ko tik devīgā gaišumā dala / Anta, brīnišķā Anta – latviešu teātra klints.”

Ar dzejiskām rindām savu sveicamo Ati Ķeniņu pagodina arī Anna Brigadere, taču viņas sūtītā telegramma piesaista uzmanību ar savu divkāršo funkciju – blankas otrā puse kalpo kā reklāmas buklets, ko adresāts pret savu gribu saņem kopā ar sūtījumu. Acīmredzot agresīvi mārketinga paņēmieni nebija sveši arī pirmās brīvvalsts laikā. Taču nevajadzētu domāt, ka telegrammas autora piederība rakstnieku rindām uzreiz garantē poētiski izsmalcinātu saturu – šķiet, būs grūti pārspēt mūsu dzejas dižgaru Aleksandra Čaka un Jāņa Sudrabkalna domas lakoniskumu un precizitāti Andrejam Kurcijam veltītajā apsveikumā. Telegrammas formāts ir parocīgs arī jokiem – ja nevari atļauties telegrammu nosūtīt pa pastu, to taču iespējams uzzīmēt un nodot jubilāram pašam personīgi, kā to apliecina literatūras vēsturniekam un kritiķim Jānim Bičolim pasniegtās svētku “tēlegrammas” no Runcīša ēdienu veikala un Sirmgalvju kluba. Spriežot pēc ritmiskajiem, precīzi atskaņotajiem pantiņiem, tās visdrīzāk rakstījušas literāri ievirzītas personas, taču konkrētie autori diemžēl nav zināmi. Savstarpējā saziņa ar telegrammas starpniecību neapsīkst arī trimdā, un ASV taču pieejami telegrammas ciltstēva – uzņēmuma “Western Union” – pakalpojumi. Lindbergu pāra sūtītais apsveikums no Anšlava Eglīša arhīva norāda, ka sarakste starp ASV dzīvojošajiem latviešiem notiek arī angļu valodā.

Viena no apjomīgākajām telegrammu kolekcijām RMM krājumā ir aktierim un režisoram Alfrēdam Amtmanim-Briedītim (ap 400 vienību), viņu savulaik sveic daudzi ievērojami Latvijas kultūras darbinieki. Interesanti salīdzināt, teiksim, Raiņa un Aspazijas kopīgi sūtīto apsveikumu, kas ir ļoti īss un bezpersonisks, ar jau vēlāk, 1935. gadā, tikai Aspazijas rakstīto apsveikumu, kur viņa izceļ Amtmaņa-Briedīša nozīmīgo darbību latviešu kultūrā un neaizmirst viņu pieminēt arī kā savas lugas “Ragana” iestudējuma režisoru. Jāpiebilst, ka Aspazija apsveikumu nosūta t.s. greznumtelegrammas formā. Tas ir par papildu samaksu pieejams pakalpojums, kad teksts tiek ierakstīts īpaši smalki noformētā telegrammas veidlapā – šajā gadījumā to grezno Irmas Rozenfeldes gleznas reprodukcija.

Telegrammas jubilāriem sūta ne tikai vietējie kolēģi un draugi, bet arī ievērojamas personas ārpus Latvijas robežām, it īpaši jau “brālīgajos” padomju okupācijas gados, kad, piemēram, Amtmani-Briedīti 80 gadu jubilejā ar uzmanību pagodina PSRS kultūras ministre Jekaterina Furceva, bet nesen mūžībā aizgājušo operdziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri ar tautas mākslinieces statusu apsveic pats leģendārais Dmitrijs Šostakovičs. Taču ar visslavenākās personas adresēto telegrammu, visticamāk, var lepoties Anšlavs Eglītis, kurš saņem pateicību no Holivudas kinozvaigznes Toma Krūza par atbalstu filmas “Dzimis 4. jūlijā” reklāmas kampaņā.

Telegrammas nenes tikai prieka vēstis vien – krājumā netrūkst arī telegrafētu līdzjūtības apliecinājumu. Starp tiem šoreiz izcelsim tikai vienu – Rakstniecības un mūzikas muzeja (toreizējā Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzeja) darbinieku sūtīto līdzjūtību Veronikai Janelsiņai 1993. gada septembrī saistībā ar Anšlava Eglīša aiziešanu aizsaulē. Tikpat bieži telegrammas izmanto arī dažādu darba lietu kārtošanai, piemēram, Bruno Skulte telegrafē Valentīnam Bērzkalnam steidzamu uzaicinājumu rakstīt recenziju par uzvedumu “Dievs, Tava zeme deg!” Ņujorkā un pat laipni piedāvā kritiķim naktsmītni savās mājās.

Vēl nopietnākas problēmas risina laikraksta “Cīņa” korespondente Vera Kacena sarakstē ar Latvijā palikušo dzīvesdraugu Voldemāru Kalpiņu, lūdzot paša Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča palīdzību, lai sagādātu nepieciešamās caurlaides komandējuma plānā iecerētā maršruta turpināšanai, aprakstot Volgas-Donas kanāla būvi. Jāpiebilst, ka sarakste norit 1952. gadā, kad Padomju Savienību joprojām pārvalda tirāniskais Josifs Staļins, un nesankcionēta piekļuve valsts nozīmes būvobjektiem (par kādu jāuzskata arī minētais kanāls) var tikt uzskatīta par spiegošanu un sodīta ar nāvi, ne velti Kacena ziņojuma sākumā uzsver “Дело серьезное” (Lieta nopietna – no krievu val.). Turpmākā sarakste liecina, ka Lācis atļauju saņemšanai pat sazinājies ar Maskavu un gaida atbildi, un jāpieņem, ka situācija atrisinās labvēlīgi visiem iesaistītajiem.

Noslēgumā jāpiemin arī, iespējams, jaunākā telegramma no RMM krājuma, ko – cik zīmīgi – pašā 21. gs. priekšvakarā, 1999. gadā kā dzimšanas dienas apsveikumu no Liepājas draugiem saņem Māra Zālīte. Ironiski, ka telegrammu rotā uzņēmuma “Lattelekom” reklāma, kas jau pēc dažiem gadiem ieņems nopietnu lomu latviešu tautas “internetizācijā”. Tomēr pāragri būtu māt telegrammai ardievas, jo pietiek tikai iemest aci “Latvijas Pasta” pakalpojumu cenrādī, lai uzzinātu, ka arī šodien varat doties uz jebkuru pasta filiāli un nosūtīt ziņu šajā formātā – šāds prieks jums izmaksās tikai 1,38 Eur. Nav taču daudz par iespēju uz brīdi atgriezties pagātnē un nogādāt saviem mīļajiem fiziski taustāmu sveicienu?

[1] Publicēts krājumā “Ainas ar vainām”, Rīga: “Liesma”, 1986