Monta Kroma, formas tērpā, īsi apgrieztiem matiem. 1944. gads. Foto: nezināms. RTMM 65715

Brīvdabā uz soliņa sēž dzejnieki (no kreisās):  Cecīlija Dinere,  Aleksandrs Čaks un Monta Kroma. 1940. gadi. Foto: nezināms. RTMM 314963           

Monta Kroma ar kafijas tasīti rokās. 1976. gads. Foto: Atis Ieviņš. RTMM 368058/1-2

Monta Kroma. “Ir tādi autobusi..”. Dzejolis. [1963.-1966. gads?]. (Publicēts dzejoļu krājumā “Tuvplānā” 1966. gadā). RTMM 167525

Monta Kroma 1960. gadu sākumā. Foto: nezināms. RTMM 167755

Šī gada jubilāre Monta Kroma (1919. g. 27.II – 1994. g. 25.VII) ir paveikusi to, ko latviešu dzejā spējis vien retais – savas dzīves pusmūžā spējusi atdzimt no socreālisma pelniem kā fēnikss un radīt dzeju, kuras aktualitāte šodienas dzejas ainā ir pat pieaugusi. Kromas tēvs bija drēbnieks, – arī viņas bērnība un jaunība pirmās Latvijas Republikas laikā aizrit strādniecības un kreiso ideju zīmē. Tādēļ arī likumsakarīgi, ka 1940. gada februārī Kroma iestājas nelegālajā Latvijas  Komunistiskajā partijā un 17. jūnijā kopā ar šoferiem piedalās Padomju armijas sagaidīšanā Stacijas laukumā. Kara gados Sarkanās armijas 201. latviešu strēlnieku divīzijā viņa ir sanitāre, vēlāk arī sakarniece. Padomju gados Kromas daiļrades pirmais posms kļūst par visai viennozīmīgu sociālistiskā reālisma ilustrāciju. Top poēma “Svinīgais solījums” (1947), dzejoļu krājums “Tev, gvard!” (1950) un citi līdzīgi darbi. “Čaks, kas bija ieteicis Montu Kromu uzņemšanai Rakstnieku savienībā, ar Montu pa pēckara krodziņiem staigādams, arvien iepazīstinājis: “Tā ir dzejniece Monta Kroma. Viņa gan vēl nav sevi atradusi””.[1]

1960. gadā dzejniece sāk mācīties Augstākos literāros kursos Maskavā (1960-1962). Tad arī Kromas dzejā notiek lūzums. Kā viņa pati raksta kādā dzejolī 22 gadus vēlāk: ”Par dzejnieku mani izdiedzēja/ Vozņesenskis./ Tolaik mācījos Maskavā./ Iznāca Vozņesenska grāmata/ “Mozaīka”, to/ lasīju autobusā,/ braucot no institūta/ uz kopmītni./ Man raibs gāja gar acīm!/ Stāvēju kājām gaisā!/ Nevarēju salasīt kopā savas / sabirzušās daļiņas! / Kad ienācu/ kolēģes istabā, kur bija kompānija,/ man jautāja:/  — Monta, no kura kroga? —/ Ak, es biju skaidra kā ledus/ gabaliņš!/ Ak, es biju pilnīgi piedzērusi/ no dzejas!/ Klusēdama pasniedzu grāmatu. / Pēc tam dievināju Hikmetu. / Tapa garāki sprīži augumam.” (1982)[2]

Par jauno poētiku Kroma, kaut arī viņas biogrāfija pēc padomju standartiem bija nevainojama, dabūja ciest ne mazāk kā viņas jaunākie kolēģi Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Māris Čaklais. Viņas krājumu 1964.gadā noraida Latvijas Valsts izdevniecība. Taču tieši šajā gadā Maskavā iznāk krieviski tulkotais Kromas dzejoļu krājums „Глаза в полнеба”*. 1966.gadā krājums ar nosaukumu “Tuvplānā” iznāk arī latviski. Liels nopelns krājuma iznākšanā bija arī Vizmas Belševicas polemiskajam rakstam “Par dzeju, mugurkaulu un melno vīru ar divstobreni” (Karogs, 1965, Nr. 2), kurā viņa pārmet kādam ietekmīgam, vārdā nesauktam redaktoram cenzūru, minot gadījumu ar Kromas grāmatas noraidīšanu.

Turpmākie krājumi – “Lūpas. Tu. Lūpas. Es” (1970),”Skaņas nospiedums” (1975)  un citi turpina un attīsta reiz atrasto poētiku, un Monta Kroma vairs nav izsvītrojama no latviešu dzejas vēstures. Viņa ir radījusi pati savu, īpatnu vietu.

Zināmā mērā eksistence sava laika dzejas maģistrāles nomalē, savas poētikas stigas vilkšana it kā paralēli šai maģistrālei, prasme urbānajā vidē ieraudzīt no vēstures un tradīcijas smaguma atbrīvota cilvēka attiecības ar pašradīto ekoloģisko  (sengrieķu “oikos” – mājas) vidi – pilsētu paceļ Kromu pāri sava laika kontekstam. Viņa ir sniegusi sava laika “skarbā stila” attīrītu esenci, kurā 20. gadsimta 60. gadu autentiskais jaunības optimisms suģestējoši samontēts kopā ar “dzejas es” juteklisko vaļsirdību. Savā ziņā viņa ir atradusi universālu formulu, kura darbojas arī šodien –  to var saskatīt Rūtas Mežavilkas, Ingmāras Balodes, Marta Pujāta un vēl daža laba mūsdienu autora dzejā. Tur, kur Vācietim, Ziedonim vai Čaklajam ir krāsu partitūra, biezs, pastozs triepiens, Kromai ir dažām tīrām, precīzām līnijām uzvilkts zīmējums – shēma. Bet tieši šādā shēmā atklājas konstrukcijas skaistums, tās poētiskā nestspēja. Šo nestspēju Kroma nezaudē arī  pēdējos dzīves laikā publicētajos dzejoļos (ČETRI DZEJOĻI. 1993.07.30 Literatūra un Māksla). Viens no tiem lai izskan kā novēlējums mums un Latvijai:

XXX

Latvijas patstāvība.

            Vai Latvija ir ligzda?

            Nē. Vēl nē. Kādreiz būs.

Latvijas patstāvība.

            Bezgalīga iela, zila kā tālums

            un dzeltena kā tuvums.

Latvijas patstāvība.

            Latvija pārmainījusies visa —

            no matu galiņiem līdz kāju pirkstiem,

            jo-

            neviena tagadne nevar pastāvēt

            bez pagātnes un bez nākotnes.

Latvijas patstāvība.

            Latvija ieplūst pasaulē.

            Latvija strauji pulsē.

Latvijas patstāvība.

1993.

 

*Acis pusdebesī; krievu val.

 

[1] Māris Čaklais. In memoriam. 1994.08.05 Literatūra un Māksla.

[2]Kroma, Monta,  “Par dzejnieku mani izdiedzēja…”

 

Izmantotā literatūra:

Māris Čaklais. In memoriam. 1994.08.05 Literatūra un Māksla.

Pēteris Draguns. Montas Kromas daiļrades vēsturiskie aspekti. Bakalaura darbs. Latvijas Kultūras akadēmija. Kultūras teorijas un vēstures katedra. Rīga, 2004.

Pateicos Ronaldam Briedim par vairāku Montas Kromas dzīves un daiļrades faktu precizējumu.