Knuts Skujenieks. 1970. gadu sākums. Foto: Uldis Ofkants. RTMM 325707

1968. gadā nākamais dzejnieks, rakstnieks, literatūrzinātnieks, literatūrkritiķis, tulkotājs un atdzejotājs Leons Briedis (dz. 1949), tobrīd būdams 19 gadus vecs, iestājās Latvijas Valsts universitātē Latviešu valodas un literatūras dienas nodaļā. 1970. gada 25. martā viņu „līdz ar veselu pulciņu toreiz 2. kursa LU Filoloģijas fakultātes studentu izslēdza no universitātes par trimdas rakstnieku darbu pārrakstīšanu ar roku un izplatīšanu.”[1]

Kā savā rakstā „Trimdas literatūra Latvijā” vēsta Janīna Kursīte, „Citreiz Čaklais iedevis Briedim Linarda Tauna dzejoļu grāmatu, ļaujot savā dzīvoklī Brīvības ielā to lasīt, kamēr pats aizgājis prom darīšanās. Leons Briedis, cik spējis, divās trīs stundās, Tauna grāmatu pārrakstījis kladītē. Un, protams, devis šo kladīti tālāk citiem pārrakstīt. Un, kad kādam kladīte trāpījās neīstā laikā un neīstā vietā, tad notika iekrišana, izslēgšana no universitātes u. tml.”[2]

L. Briedis no universitātes tika izslēgts par pretpadomju darbību bez tiesībām apgūt augstāko izglītību bijušās PSRS teritorijā.

Pēc Knuta Skujenieka un Ulža Bērziņa ieteikuma 1972. gadā jaunais dzejnieks devās uz Kišiņevu studēt spāņu valodu un romānistiku un iestājās Moldāvijas republikas Kišiņevas universitātes Spāņu valodas un literatūras dienas nodaļā, no kuras divus gadus vēlāk, 1974. gadā, bija spiests aiziet savu sakaru ar moldāvu un rumāņu demokrātiski noskaņoto inteliģenci dēļ.

VDK tobrīd Leonam piedāvāja sadarboties. „Uzradās kopmītnēs “draugi”, piedāvāja iedzert, parunāties. Līdz vienā brīdī viņi pateica skaidri – vienīgā iespēja, lai paliktu te, kļūt par VDK aģentu. Tev patīk Rumānija, varēsi turp aizbraukt, saņemt rumāņu presi, grāmatas, viņi vilināja.”[3] Taču, paklausot savas nākamās dzīvesbiedres Marijas Briedes padomam, Briedis atgriezās Latvijā.

1974. gadā iznāca L. Brieža pirmā dzeju grāmata “Liepas koks, zalkša asins”. Viņš iestājās Rakstnieku savienībā. 1977. gadā iznāk otrā dzeju grāmata „Laiks mest ēnu”. Pēc tam L. Briedis mācījies M. Gorkija Literatūras institūta Augstākajos literārajos kursos Maskavā (1977-1979).

Lielā mērā L. Briedis savu pelnīto vietu latviešu kultūrā ieņēma, pateicoties Rakstnieku savienības un kolēģu atbalstam, kā arī izdevniecību, teātru un radio literāro daļu redaktoru sagādātājām iespējām atdzejot un tulkot no romāņu valodām gan dzeju, gan lugas.

Šāds vēsturiskais fons ir nepieciešams, lai saprastu kontekstu pagājušā gadsimta 70. gados L. Briedim rakstītajām vēstulēm, kuras šobrīd atrodas Rakstniecības un mūzikas muzeja rīcībā. 2014. gadā dzejnieks nodeva Rakstniecības un mūzikas muzejam korespondenci, kuras apjoms kopumā ir 387 vienības, t.sk. vēstules, apsveikumus, telegrammas. Rakstā aplūkošu to vēstuļu daļu, kuru Leonam Briedim pagājušā gadsimta 70. gados rakstījuši viņa kolēģi un izdevniecību darbinieki. Visbagātīgākais vēstuļu klāsts ir nācis no dzejnieka un atdzejotāja Ulža Bērziņa (32 vēstules un atklātnes). Līdzās sadzīviskām detaļām tajās nojaušama arī attieksme pret dzejas norisēm, aktualitātēm, paša Leona Brieža dzejas vērtējums, kā arī interešu loks, kas saistīts ar ārpus Latvijas notiekošajiem dzejas procesiem. Nojaušams arī sava laikmeta sociāli politiskais fons, bet saprotamu ideoloģisku konsekvenču dēļ tas paliek zemdegās. Taču būtiskākais šajās vēstulēs ir solidaritātes gars un rūpes par tobrīd varas nežēlastībā kritušā kolēģa likteni.

Šīs izdzīvošanas un patības saglabāšanas rūpes atklājas vairākos tēmu lokos. Turklāt, atšķirībā no šodienas piedāvātajām plašajām komunikācijas iespējām (e-pasti, saziņa sociālajos tīklos, īsziņas, skaips), kas sniedz mums iespēju katru atsevišķu jautājumu risināt īsās, operatīvās komunikācijas aktu sērijās un nodalīt lietišķo, praktiskiem jautājumiem veltīto saraksti un izrunāšanos no sirds, tolaik vēstules kā medijs bieži vien sevī ietilpināja visus šos aspektus kopā. Savā ziņā vēstules bija daļa no cilvēcisko un koleģiālo attiecību tīkla, kas 70. gadu dzejas paaudzei palīdzēja noturēties “virs ūdens” gan sadzīviski, gan garīgi – respektīvi, saglabāt savu cilvēcisko un radošo patību.

Vienu loku veido parasti sadzīviski jautājumi – piemēram, par iespējām sagādāt pavisam prozaiskas lietas, kas attīstīta sociālisma laikos nebūt nav plaši pieejamas: cigaretes, kafiju, kafijas vārītājus, audumu biksēm u. tml. Tā, piemēram, Uldis Bērziņš 1974. g. vairākās vēstulēs no Maskavas informē par iespējām nopirkt audumu biksēm. Knuts Skujenieks savā 1977. g. 5./6. oktobra vēstulē lūdz: “Sazvanies ar Ritu un Ļoņu un aizbrauc pie viņiem. Tie tā kā solījās priekš mums sagādāt drusku kafijas. Varbūt Tu pats vēl arī varētu kādu puskilo vai kilo sadabūt. Tad vēl turpat uz stūra „Armentorgā” apskaties, vai nav kafijas vārāmie (..)”.

Otru loku veido kolēģu un izdevniecību, literārās daļas vadītāju palīdzība – ziņas par honorāriem, līgumiem, piedāvājumi atdzejot, tulkot – tas, ar ko profesionāli izglītotam dzejniekam iespējams nodarboties, lai spētu uzturēt sevi un savu ģimeni. Līdzās pavisam ordinārām vēstulēm šajā sarakstē sastopamas tādas stila pērles kā Birutas Zeberliņas (radio bērnu raidījumu redaktores) divas vēstules. Vienu citēšu:

“Leon! / Palūdz Mariju, lai viņa ar savām stiprajām sievietes rokām aiznes Tevi līdz tuvākajam telefonam, iemet šķirbā 2 kap., uzgriež numuru – (..) – un pieliek klausuli Tev pie auss, / Man vajag ar tevi parunāt”[4]

Trešajā tēmu lokā ietilpst profesionāli jautājumi – dzejas vērtējumi, padomi, kritika. Vajadzīgo grāmatu pagādāšana kolēģim – vārdnīcas, dzejas grāmatas oriģinālvalodā. Tieši šajā tēmu lokā atklājas visbūtiskākais koleģiālās komunikācijas aspekts – savā ziņā tā ir pacelšanās pāri empīriskajai, sadzīviskajai realitātei, risinot jautājumus, kas attiecas gan uz dzejnieka darba profesionālajām finesēm, amata smalkumiem, gan arī uz dzejnieka sūtību, radošo autentiskumumu. Tolaik vēl jaunā dzejnieka ceļā uz savu poētiku ļoti būtiski ir tieši viņa vecāko kolēģu – K. Skujenieka un U. Bērziņa – spriedumi un ieteikumi. Tā Knuts Skujenieks 1972. g. 26. novembrī L. Briedim uz Kišiņevu raksta:

„Vakar pie manis bija atkūlies Uldis [Bērziņš] un lasījām tavus dzejoļus. Uldis bija stāvā sajūsmā – es maķenīt oponēju. Man šķiet, ka tai ievirzei, kādu Tu esi uzņēmis, nepiedien tādi apceroši momenti: tam visam laikam vajadzētu palikt piesātinātas un mērķtiecīgas izjūtas līmenī. Citiem vārdiem sakot, vajadzīga tāda noslēpumainības atmosfēra. / Taču arī tas būtībā ir tikai viens no ceļiem. Pagaidām ir tā – Tu vinnē kaut kādu jaunu izjūtu, jaunu skatījumu un zaudē uz izteiksmes groduma rēķina. Vārdu sakot, tagad jāpieaudzē drusciņ muskuļi.”

Savukārt Uldis Bērziņš 1973. g. 19. decembrī no Maskavas uz Kišiņevu raksta: “Par tercīnām gribu bilst, ka šajā virzienā virzoties, vajag panākt klinšainu kailumu! kristalainu skanīgumu. Tev vārdi neatraujas no zemes, 1) prozaiskums un 2) šādā dzejā gribamais kailums, mazvārdīgs, kodolains, nemetaforisks – tās ir pretējas lietas. (..) Mēģini iztikt bez inversijām, tas palīdzēs iegūt kailumu.”

Turklāt šajās vēstulēs kā vērtīgs pētniecības materiāls parādās K. Skujenieka un U. Bērziņa vēstulēm pievienoti dzejoļi. Pirmkārt, to sūtījumi ļauj noteikt precīzāku to tapšanas laiku. Otrkārt, piem., K. Skujenieka sūtītie dzejoļi sava eksistenciālā zemteksta dēļ lielākoties nav iekļauti viņa abos pirmajos, vēl padomju laikā iznākušajos krājumos. Tos mēs varam lasīt tikai K. Skujenieka kopotajos rakstos. Kā min pats Skujenieks ironiskā komentārā pie viena šāda dzejoļu sūtījuma krieviski: “Сам понимаеш не от хорошеи жизни”[5]. Savukārt U. Bērziņa vēstulēm pievienotie dzejoļi 70. gadu pirmajā pusē ir īpaši vērtīgi tādēļ, ka tie ir vēlāk krājumos iekļauto dzejoļu agrāki varianti, kas dažās niansēs visai būtiski atšķiras no to galavarianta. Var secināt – izsvītrojot dažus tēlus un detaļas, kas it kā konkretizējuši kādu no dzejoļa poētiskajām situācijām, U. Bērziņš paradoksālā kārtā ir panācis lielāku poētiskās informācijas ietilpību, daudznozīmību.

Līdzās šiem dzejas profesionālajiem jautājumiem vērtīgs materiāls ir dzejnieka garīgās pašizjūtas definējums konkrētajos vēsturiskajos apstākļos. Te ir gan personiskas atziņas, gan uzmundrinājums kolēģim. Tā Knuts Skujenieks, kurš savās personisko izjūtu atklāsmēs ir skops, stoiski pašironisks, vēstulē, kas datēta ar 1973. g. 14. decembri (tātad laikā, kad L. Briedis dzīvo un studē Kišiņevā), raksta: „Baigums ir jāpārvar, jānogremdē sevī, jānokrekšķinās un jādara savs darāmais tālāk. Tāpat jau paliks pa kādam sirmam matam, sirdsklauvei vai grumbai. Bet tas, ka tik daudz pārbaudījumu sabrūk pār cilvēka galvu vienlaicīgi, galu galā viņu nostiprina. Pazust nepazūd nekas, cilvēks kļūst rūgtāks un dziļāks. Un ja arī kādu laiku nerakstās – nav ko psihot. Tas būtu brīnums, ja pēc visa šitā tu būtu iedvesmas pārpilns.” Līdzās šādiem uzmundrinājuma vārdiem parādās arī uzslava kolēģim: „Priecājos, ka Tu iegūsti arvien lielāku atzinību. Mani kolēģi arī – it īpaši, ka nu viņiem ir, ar ko mani bloķēt kopā atsauksmēs un recenzijās. тоже хлеб… “[6]. Līdzīgu uzmundrinājumu izteic savā vēstulē izsaka dzejniece Māra Misiņa:

“(..) Vispār skatos un priecājos – Tev taču, Leon, iet ļoti forši! Objektīvi Tev klājas ļoti labi – grāmata pēc grāmatas, brīnišķīgas atsauksmes utt. Tā izskatās no malas. Bet Tevi esmu redzējusi mūžīgi noraizējušos, bēdīgu, nogurušu. Vai Tu pats apzinies, ka Tev iet labi? (..)”[7]

Jau iepriekšējos citātos atklājās kāds cits radošam cilvēkam nozīmīgs jautājums – par radoša izsīkuma brīžiem un ceļiem, kā tikt tiem pāri. Te iezīmīgi šķiet vairāki momenti no U. Bērziņa vēstulēm: „Par manām publikācijām tuvākajā laikā nekur nav runas, un nav jaunu dzejoļu, ko dot. Jo nav emociju, nav vēlēšanās, ne dūšas celt ko uz papīra. Tagad strādāšu Maskavā pie azerbaidžāņu antoloģijas. Kad pāries neirastēniskā nomāktība (ak, gadu strādāt kaut kur ziemeļos, pelnīt naudu un ieklausīties sevī, atjaunot izsūkto dvēseli!) rakstīšu atkal savus pantiņus. / Leon, uzmanies, ka milzīgā slodze tevi nenokauj garā. Londons, Majakovskis u.c. esot vairākus gadus strādājuši pāri spēkiem, nervi uz sasprindzinātas inerces turējušies, līdz, pie pirmā mēģinājuma atpūsties, inerce trūkst, nervi čupā, daiļrade etc. pie velna un – šāviens. Man nav pārpūlēšanās vaina, bet zināmā mērā neirastēnija gan rokā ir, to pārvarēt – svarīgākais uzdevums. Izpausme: iekšējā patosa zudums, agresivitātes zudums, vēlēšanās aizmigt – (kā Egīlam [Plaudim]). Bieži jūk, kas biju īstenībā, kas runāts vai redzēts sapnī. No rīta gribas atkal aizmigt, jo redzētie sapņi interesantāki, svarīgāki par to, kas dienā sagaida.”[8]

”Pēdējā laikā mani ir vajājušas depresīvas sajūtas, un vairākas nervozas un pesimistiskas, vēstules, paldies Dievam, saplēsu Tev nesūtītas. Iemesls – tā man tagad šķietas – emoc. informē. trūkums. Vēl viens uzdevums – gādāt emoc. inf!!! (..)”[9]

U. Bērziņa vēstules ir vērtīgas arī tādēļ, ka tajās viņš atklāj dažus savas daiļrades t.s. psiholoģijas aspektus. “Gribu atrast kādu pavisam vienkāršu prozas sižetu (kādi ir novelēs un stāstos) un pēc tam lūkot to izstrādāt ar saviem līdzekļiem, kā jau tas sadzīvīgiem sižetiem piedien, un tādā uzplūstošā “Kr. Barona” valodā, ar vai bez iestarpinātiem pantiņiem.”[10] “Bet šonakt sapnī figurēja Rokp., kurā bija iekļauts arī Ataols [Behramoglu], jo beigās skanēja dzejolis turciski, kurš sākās ar vārdiem: „Pret mani ir sacēlusies šejienes zeme, / Mana dīvāna izmēri ir 200X120 cm… / Turciski iznāk baigi forši, un pārdošu to Ataolam.”[11]  „Zini Ļ[en]as kalambūru? Vienreiz viņa ieskrēja istabā un nosauca mani par rakstīgalu. To vajadzētu nozagt un kur iebāzt.”[12]

Īpašs slānis šajās vēstulēs ir arī humors, prasme neitralizēt dzīves grūtumu. Šādu funkciju pilda arī uzrunas formas vēstules sākumā. Visbiežāk tiek apspēlēts Leona Brieža vārda etimoloģiskā nozīme – kolēģu vidū visbiežākā uzrunas forma ir “Leo”. Taču ir sastopamas arī citas jaukas variācijas: K. Skujenieks: „Sveiks, Leopardo de Briedi!”; U. Bērziņš: „Sveiks, Lauva!”, „Sveiks, Leo Lauva!”, „Leonēn!”, „Klau!”, „Čau!”, „Sveiks, sveiks!”; H. M. Majevskis: „Kungs dzejas pārstāvi!”; O. Kravalis: „Sveiks, Leone!”

Citreiz notiek kāda kopīgi zināma kolēģa labsirdīga pavilkšana uz zoba. K. Skujenieks: “Dzejnieks Bērziņš Maskavā brāļojoties ar dzejnieku [Fāzilu Hisni] Dāglārdžu. Dāglārdža esot mazs un resns, Bērziņš esot liels un garš: kas tur iznāks, to rādīs laiks.”[13]

Prasmi ironizēt par pašu epistolāro formu, zināmā mērā imitējot 19. gadsimta aristokrātu vēstuļu izsmalcināto stilu, demonstrē H. M. Majevskis 1980. g. 25. augusta vēstulē: “Kungs dzejas pārstāvi! Vienīgi pati biklākā kautrība spēja iedvesmot manu roku, lai apgrūtinādams Jūsu uzmanību ar šīm necienīgajām rindām, savas sirdsapziņas pašos tumšākajos dziļumos būšu atlicinājis vietu kaut visniecīgākajai cerībai. Tomēr saprotiet mani pareizi – Tā Kunga ceļi patiesi šķiet neizdibināmi, tālab lāgiem arī smalkākie dvēseles dzīves ceļi spēj izpausties visrupjākajā dialektikā. Tāda ir daba, un tādi ir viņas brīnišķie likumi – parasti Skaistums mūsu acīm atklājas vienīgi tad, kad jau iemieso sevī nojausmu par Nāvi, šo visu atklāsmju kluso vērotāju. Būšu bezgala pateicīgs, uzklausīdams šai sakarā arī Jūsu cildenās atziņas. Ar visdziļāko cieņu – H. Marģers Majevskis”

Sociāli politiskā atmosfēra vēstulēs izpaužas ļoti netieši. Drīzāk ironiskos mājienos, kā K. Skujeniekam ieliekot klišejiskos padomju laika preses leksikā iegājušos Rīgas un Maskavas apzīmējumus pēdiņās: „Loloju cerību, ka Tu atrausies uz „mūsu republikas galvaspilsētu.” Pats vēl neesmu izlēmis, kad aizbraukt uz „mūsu dzimtenes sirdi”, bet pagaidīšu Tavu ierašanos.”[14]

Uldis Bērziņš atļaujas būt tiešāks, proti, lietot nepārprotamākus apzīmējumus: ”Vakar un šodien vēl iegadījās papildus brīvas dienas, ķēros pie Ekrema Ejlisli prozas. Lasu, ielūkodamies arī sieru [proti, krievu – M.R.] tulkojumā (riebīgs banāls) (..). Vai Vasilaki Bešlagi tulko(si)?  Vai tas ir sieriski?”[15] Citā vēstulē viņš runā par krievu nacionālistiem: „Leo! (..) Vakar izlasīju Solouhina “Vēstules no kr. muz.” un nopriecājos, ka krievu nacionālistiem jauks un pamatots evaņģēlijs.”[16]

Šī nelielā ieskata nobeigumā jāatzīmē – pieminot sava laika sabiedriskās un politiskās norises, vēstuļu rakstītāji pilnā mērā apzinās, ka atrodas represīvā režīma uzraudzībā un viņu vēstuļu lasītājs nebūs tikai to adresāts L. Briedis. Tādēļ „politiski šaubīgās” tēmas tiek izrunātas tiešajās tikšanās reizēs.

Līdz ar to pats svarīgākais šajās vēstulēs šķiet pats komunikācijas akts, jeb, poētiski formulējot, neklātienes klātiene, kuru pilnībā izjust dots vēstules saņēmējam. Mēs – nejaušie liecinieki – varam šīs nozīmes pilno spektru tikai nojaust.

 

Fragmenti no Leonam Briedim adresētajām vēstulēm

Lelde Stumbre – Leonam Briedim, 12.12.1972 (uz Kišiņevu): “Atsūti kādu savu dzejoli. Atsūti fočeni (savu), jeb nē, labāk atbrauc pats, lai uz Tevi var paskatīties, spoks tāds!”

Knuts Skujenieks – Leonam Briedim, 26.11.1972: „Vakar pie manis bija atkūlies Uldis [Bērziņš] un lasījām tavus dzejoļus. Uldis bija stāvā sajūsmā – es maķenīt oponēju. Man šķiet, ka tai ievirzei, kādu Tu esi uzņēmis, nepiedien tādi apceroši momenti: tam visam laikam vajadzētu palikt piesātinātas un mērķtiecīgas izjūtas līmenī. Citiem vārdiem sakot, vajadzīga tāda noslēpumainības atmosfēra. Taču arī tas būtībā ir tikai viens no ceļiem. Pagaidām ir tā – Tu vinnē kaut kādu jaunu izjūtu, jaunu skatījumu un zaudē uz izteiksmes groduma rēķina. Vārdu sakot, tagad jāpieaudzē drusciņ muskuļi.”

Knuts Skujenieks –  Leonam Briedim, 23.03.1973: “Dzejnieks Bērziņš Maskavā brāļojoties ar dzejnieku Dāglārdžu. Dāglārdža esot mazs un resns, Bērziņš esot liels un garš: kas tur iznāks, to rādīs laiks.”

Knuts Skujenieks –  Leonam Briedim, 14.12.1973: „Baigums ir jāpārvar, jānogremdē sevī, jānokrekšķinās un jādara savs darāmais tālāk. Tāpat jau paliks pa kādam sirmam matam, sirdsklauvei vai grumbai. Bet tas, ka tik daudz pārbaudījumu sabrūk pār cilvēka galvu vienlaicīgi, galu galā viņu nostiprina. Pazust nepazūd nekas, cilvēks kļūst rūgtāks un dziļāks. Un ja arī kādu laiku nerakstās – nav ko psihot. Tas būtu brīnums, ja pēc visa šitā tu būtu iedvesmas pārpilns.”

Knuts Skujenieks – Leonam Briedim, 07.01.1974 (uz Moldāviju)

„Priecājos, ka Tu iegūsti arvien lielāku atzinību. Mani kolēģi arī – it īpaši, ka nu viņiem ir, ar ko mani bloķēt kopā atsauksmēs un recenzijās. тоже хлеб… (..) Vispār. sesiju nokārto, bet funkcionē saprāta robežās.”

Knuts Skujenieks –  Leonam Briedim, 21.11.1975 (uz Moldāviju): „Manus rakstu darbus joprojām diez kā vis neņem pretī. Bet tas mani neskumdina, jo vairāk paliek laika nopietnākiem darbiem.”

Knuts Skujenieks –  Leonam Briedim, 5/6.10.1977: „Loloju cerību, ka Tu atrausies uz „mūsu republikas galvaspilsētu”.

Pats vēl neesmu izlēmis, kad aizbraukt uz „mūsu dzimtenes sirdi”, bet pagaidīšu Tavu ierašanos. (..) Tagad tāds lūgums. Sazvanies ar Ritu un Ļoņu un aizbrauc pie viņiem. Tie tā kā solījās priekš mums sagādāt drusku kafijas. Varbūt Tu pats vēl arī varētu kādu puskilo vai kilo sadabūt. Tad vēl turpat uz stūra „Armentorgā” apskaties, vai nav kafijas vārāmie.”

Jānis Sirmbārdis – Leonam Briedim, 16.12.1973 (uz Kišiņevu)

“Lieta ir sekojoša. Šomēnes dodam ražošanā tavu krājumu. Tā mums ir sanācis, ka tieši patlaban grafikā izrādījās sprauga. Protams, daudz labāk būtu, ja tu pats būtu bijis uz vietas, bet jāmēģina vien iztikt.

Šo to esam nosijājuši nost, t. i., vienu otru dzejoli izņēmuši ārā, bet krājumam, manuprāt, par sliktu tas nav nācis. Ja nu būtu liela vēlēšanās krājumā vēl kaut ko pielikt klāt vai palabot esošo, tad kaut ko vēl var darīt līdz 25.XII. Protams, labi būtu, ja varētu atbraukt pats, bet patlaban sesijas priekšvakarā tas diez vai viegli izdarāms. Ja kaut kas ir, tad atsūti.

Bez tam – apvākam būtu vajadzīgs tekstiņš un fotogrāfija. Kā jau tas visās pirmajās grāmatās ir bijis.”

Uldis Bērziņš – Leonam Briedim, 08.04.1973 (uz Moldāviju): „Leo! (..) Vakar izlasīju Solouhina “Vestules no kr. muz.” un nopriecājos, ka krievu nacionālistiem jauks un pamatots evaņģēlijs.

Gribu atrast kādu pavisam vienkāršu prozas sižetu (kādi ir novelēs un stāstos) un pēc tam lūkot to izstrādāt ar saviem līdzekļiem, kā jau tas sadzīvīgiem sižetiem piedien, un tāda uzplūstošā “Kr. Barona” valodā, ar vai bez iestarpinātiem pantiņiem.”

Uldis Bērziņš – Leonam Briedim, 17.10.1973: „Bet šonakt sapnī figurēja Rokp., kurā bija iekļauts arī Ataols [Behramoglu], jo beigās skanēja dzejolis turciski, kurš sākās ar vārdiem: „Pret mani ir sacēlusies šejienes zeme, / Mana dīvāna izmēri ir 200X120 cm…” Turciski iznāk baigi forši, un pārdošu to Ataolam.”

Uldis Bērziņš – Leonam Briedim, 11.12.1973:“Ei! Norunāsim rakstīt viens otram intensīvi, tikko vēstule, tūlīt atbildi. Tev tas palīdzēs tikt vaļā no vientulības, man – no nospiestības un vienaldzības.”

Uldis Bērziņš – Leonam Briedim, 19.12.1973: “Par tercīnām gribu bilst, ka šajā virzienā virzoties, vajag panākt klinšainu kailumu! kristalainu skanīgumu. Tev vārdi neatraujas no zemes, 1) prozaiskums un 2) šādā dzejā gribamais kailums, mazvārdīgs, kodolains, nemetaforisks – tās ir pretējas lietas. (..) Mēģini iztikt bez inversijām, tas palīdzēs iegūt kailumu. (..) (Zini Ļ[en]as kalambūru? Vienreiz viņa ieskrēja istabā un nosauca mani par rakstīgalu. To vajadzētu nozagt un kur iebāzt.)”

Uldis Bērziņš – Leonam Briedim, 20.01.1974: „Par manām publikācijām tuvākajā laikā nekur nav runas, un nav jaunu dzejoļu, ko dot. Jo nav emociju, nav vēlēšanās, ne dūšas celt ko uz papīra. Tagad strādāšu Maskavā pie azerbaidžāņu antoloģijas. Kad pāries neirastēniskā nomāktība (ak, gadu strādāt kaut kur ziemeļos, pelnīt naudu un ieklausīties sevī, atjaunot izsūkto dvēseli!) rakstīšu atkal savus pantiņus.

Leon, uzmanies, ka milzīgā slodze tevi nenokauj garā. Londons, Majakovskis u. c. esot vairākus gadus strādājuši pāri spēkiem, nervi uz sasprindzinātas inerces turējušies, līdz, pie pirmā mēģinājuma atpūsties, inerce trūkst, nervi čupā, daiļrade etc. pie velna un – šāviens. Man nav pārpūlēšanās vaina, bet zināmā mērā neirastēnija gan rokā ir, to pārvarēt – svarīgākais uzdevums. Izpausme: iekšējā patosa zudums, agresivitātes zudums, vēlēšanās aizmigt – (kā Egīlam). Bieži jūk, kas biju īstenībā, kas runāts vai redzēts sapnī. No rīta gribas atkal aizmigt, jo redzētie sapņi interesantāki, svarīgāki par to, kas dienā sagaida.”

Uldis Bērziņš – Leonam Briedim, 31.03.1974: “Pēdējā laikā mani ir vajājušas depresīvas sajūtas, un vairākas nervozas un pesimistiskas, vēstules, paldies Dievam, saplēsu Tev nesūtītas. Iemesls – tā man tagad šķietas – emoc. informē. trūkums. Vēl viens uzdevums – gādāt emoc. inf!!!”

Uldis Bērziņš – Leonam Briedim, 10.04.1974: “Vakar un šodien vēl iegadījās papildus brīvas dienas, ķēros pie Ekrema Ejlisli prozas. Lasu, ielūkodamies arī sieru tulkojumā (riebīgs banāls) (..). Vai Vasilaki Bešlagi tulko(si)?  Vai tas ir sieriski?”

Imants Ziedonis – Leonam Briedim, 21.03.1974 (uz Kišiņevu): “Pirmdien sākas Jauno seminārs. Neesmu vēl lietas kursā, bet kaut kādas kaislībiņas ir uzdegušās. Sākuši vēstulē lasītāji uztraukties par Heldu un Rokpelni. Ja aizvirzīsies līdz šo kāršanai pie nesaprotamības zvana, tad būs vecā demagoģiskā dziesma. Labi, ka laikus tiku sarunājis (jau pagājšruden) filozofijas katedras docentu [Augustu] Miltu parunāt par paradoksu un tā mehānismu seminārā, un nu būs jālūdz viņu apgaismot tautu arī presē, citādi šī nevar ciest, ka viņa tāda nesaprotoša un knābj tiem gudrajiem.”

Imants Ziedonis – Leonam Briedim 30.05.[1974?] (uz Kišiņevu)

“Neraudi draudziņ, un turies, kā mēs visi turamies. Ojārs vakar raudāja pa telefonu, es nopinkšķējos, uzzinājis, ka man nākusi vēl viena (n+1) slimība – kuņģis. Liekas, ka dzejnieki laisti pasaulē, lai tikai ar sāpēm vien kautos (un Knuts!).

Bet rudenī Tevi vajadzētu uzņemt RS-ā. Tas dos kaut ko, vismaz ar badu nenāksies kauties. Pēc pāris gadiem būs jaunā māja: varēs stabilāk dzīvoties. Tu esi mentālā augstumā, to miesas būdu jāvelk līdz un jāsatur kopā. Tu esi tā vērts, lai viņa Tev līdzi dzīvotu. Arī Baltvilks, arī Mauliņš, arī Jānis Liepiņš, arī Auziņš, arī,,, arī… mokās ar depresiju. Tas jau nav mierinājums, bet vajag atrast kādu mērķī šāvēju, indukcijas spoli, kas blakus inducē. (..) nav laika nekad „pa sirdīm” parunāties, taču strāvojums un saikļi starp mums ir vienojošie (pat bet ir vienojošais bet), un visi Tevi par labu savējo tura un lai tas Tev palīdz Mūžīgi mūžos, āmen! (..) Paldies par moldāviem un moldāvisma izvešanu mūsu republikā!”

Biruta Zeberliņa (radio bērnu raidījumu redaktore) – Leonam Briedim 24.12.1976: “Leon Briedi!/ (kā abi šie zvēri Jūsos sadzīvo?)/ Ož pēc naudas!/ Tālab jaunnedēļ (27.-30.) atrodiet, lūdzu, laiku pieskriet radiokomitejā un uz vismaz vienas lapas (līguma) atstāt savu parakstu./ Visnotaļ priecīgā/ Es (ar mazo burtu šo vārdu es rakstu vienīgi dziļos pašriebuma brīžos, kādi, jo tālāk dzīvojot, jo retāk gadās)/ Rīga, 1976. 24. decembrī (!)”

Biruta Zeberliņa – Leonam Briedim 28.01.1979: “Leon! Palūdz Mariju, lai viņa ar savām stiprajām sievietes rokām aiznes Tevi līdz tuvākajam telefonam, iemet šķirbā 2 kap., uzgriež numuru – (..) – un pieliek klausuli Tev pie auss, Man vajag ar tevi parunāt”

Māra Misiņa – Leonam Briedim 21.01.1976: “Vispār skatos un priecājos – Tev taču, Leon, iet ļoti forši! Objektīvi Tev klājas ļoti labi – grāmata pēc grāmatas, brīnišķīgas atsauksmes utt. Tā izskatās no malas. Bet Tevi esmu redzējusi mūžīgi noraizējušos, bēdīgu, nogurušu. Vai Tu pats apzinies, ka Tev iet labi? (..) Marta „Karogs” būs veltīts jaunajiem, par jaunajiem. Faktiski pret jaunajiem, jo Priedītim esot baigais raksts par jauno dzeju, kur visvairāk kritizēti L. Briedis un M. Zālīte.”

Māra Misiņa – Leonam Briedim 2.10.1977: “Par mūsu kopējām uzņēmuma lietām varu ziņot sekojošu: Stenesku ir iznācis, tātad Tevi gaida „aprēķins” un lasītāju jauna brošūra tradicionālajā noformējumā. A. Netu esmu izrediģējusi, jo oktobrī (11.?) jādod prom ražošanā. (..) Jūsu naudas papīri – avanss par 600 rbļ. – ar manu parakstu sākuši lēnu, bet neatvairāmu riņķojumu pa grāmatvedību.”

H. M. Majevskis – Leonam Briedim 25.08.1980: “Kungs dzejas pārstāvi! Vienīgi pati biklākā kautrība spēja iedvesmot manu roku, lai, apgrūtinādams Jūsu uzmanību ar šīm necienīgajām rindām, savas sirdsapziņas pašos tumšākajos dziļumos būšu atlicinājis vietu kaut visniecīgākajai cerībai. Tomēr saprotiet mani pareizi – Tā Kunga ceļi patiesi šķiet neizdibināmi, tālab lāgiem arī smalkākie dvēseles dzīves ceļi spēj izpausties visrupjākajā dialektikā. Tāda ir daba, un tādi ir viņas brīnišķie likumi – parasti Skaistums mūsu acīm atklājas vienīgi tad, kad jau iemieso sevī nojausmu par Nāvi, šo visu atklāsmju kluso vērotāju. Būšu bezgala pateicīgs, uzklausīdams šai sakarā arī Jūsu cildenās atziņas. Ar visdziļāko cieņu – H. Marģers Majevskis, Cerēdams jau tuvā nākotnē apraudzīt Jūs in the Flesh. Un vēlreiz – pieņemiet, lūdzu, manus vissirsnīgākos novēlējumus.”’

Ķēstutis Nastopka (lietuviešu dzejnieks, literatūrzinātnieks) – Leonam Briedim 6.02.1984:  “Paldies Tev par grāmatām. Ar patiesu prieku izlasīju „Pēcjāņus”. Ar Tavu palīdzību atklāju savdabīgo Pesoa zemi. Tādu mērķtiecīgu izeju uz pasaules dzeju kā Tavējo, Knuta un Ulža mēs pagaidām varam tikai apskaust.”

Raksts balstīts uz konferencē “Krājuma pētījumi 2015″ nolasīto referātu

---