Jaunākās latviešu dzejas ainavā Krišjāņa Zeļģa “Zvēri” šķiet kā hibrīds, kas apvieno sevī gan neuzbāzīgu, pieklusinātu personisko emociju lokizlādi, gan dažāda realitātes/sirrealitātes kalibra ainas – no vienas puses, nekā pārsteidzoša vai šokējoša, bet, no otras puses, ir cieša sajūta, ka Zeļģa balss joprojām saglabā savu unikalitāti kopējā mūsu dzejnieku orķestra skanējumā.