Divu dienu komandējums uz Amsterdamu bija emocionāli un fiziski piesātināts – lai iegūtu pēc iespējas vairāk iespaidu, zināšanu un iedvesmas, sagatavojos lieliem pārgājieniem un sajūtu gammai. Konferences MuseumNext diena bija saplānota no rīta līdz pēcpusdienai, pēc kuras uzreiz ar muzeja direktori devāmies uz lidostu un ceļojām mājup, tādēļ pilsētā ieradāmies dienu iepriekš, lai gūtu nelielu ieskatu Amsterdamas muzeju dzīvē.

Kopumā izdevās apskatīt piecus muzejus: uzzināt, kas ir nīderlandiešu DNS Amsterdamas pilsētas muzejā, sajust Vinsenta van Goga skatienu, tik piesātinātu un dzīvu, viņa vārdā nosauktajā muzejā, ātri izskriet Nīderlandes nacionālo mākslas muzeju Rijksmuseum (jo kas to lai zina, kad vēl būs tāda iespēja – būt un redzēt) un apbrīnot tūristu pūļus pie Rembranta gleznas “Naktssardze”, uzkavēties Fotogrāfijas muzejā, kas līdz gada beigām izstāda brīnišķīgā japāņu fotogrāfa Masahisa Fukase asprātīgus un pašironiskus darbus, un noslēgt muzeju dienu ar emocionālo akordu Annas Frankas mājā. Par to arī pastāstīšu vairāk.

Annas Frankas vārds mūsdienās ir kļuvis par simbolu holokausta zvērībām, un dienasgrāmata, ko meitene bēniņu slēpnī rakstīja divus gadus, – par svarīgu 20. gadsimta vēstures liecību. 1944. gada 1. augustā Anna veica pēdējo ierakstu dienasgrāmatā, un pēc trim dienām slēpnī iebruka gestapo un nogādāja visus tā iemītniekus Aušvicā – tur jaunā meitene sagaidīja savu bojāeju piecpadsmit gadu vecumā. Annas Frankas dienasgrāmata ir publicēta un tulkota daudzās pasaules valodās, bet vieta, kur meitene ar ģimeni slēpās, kļuvusi par muzeju.

Cilvēku, kuri savām acīm vēlas redzēt vietu, kurā tapa dienasgrāmatas ieraksti, ir neaprakstāmi daudz. Tādēļ muzejs strādā katru dienu bez brīvdienām no plkst. 9.00, un dienas garumā uzņem neapsīkstošu apmeklētāju skaitu. Biļetes var iegādāties internetā, un to ir ieteicams darīt 1-2 mēnešus iepriekš, citādi muzeja apmeklējums var izpalikt. Par tādu pieprasījumu daudzi muzeji varētu tikai sapņot. Žēlīgs lūdzu, esmu Amsterdamā tikai vienu dieniņu un ļoti gribētu redzēt Annas Frankas māju nestrādās, cilvēku skaits dienā ir precīzi noteikts. To var saprast, ņemot vērā mājas nelielo ietilpību – apmeklētāji nāk grupās un virzās no pirmā stāva arvien augstāk un augstāk – šaurās kāpnītes un mazās telpas nevar vienlaicīgi uzņemt simtus.

Mums veicas, un muzejā izdodas iekļūt ar ICOM karti, gan tikai tāpēc, ka noteiktajā laikā parādās dažas brīvas vietas. Stāvot rindā pusstundu, beidzot tiekam iekšā ar dienas pēdējo grupu plkst. 21.00. Respektējam muzeja lūgumu nefotografēt un nefilmēt, taču vienmēr atrodas tādi, kuri mēģina visu iemūžināt. Katram apmeklētājam tiek piedāvāts audio gids – maza ierīce, kas aktivizējas ar pīkstienu katrā atsevišķā telpā. Pieliekot ierīci pie auss, tā katram iečukst ekspozīcijas stāstu, kas sākas ar Annas portretu un iedvesmojošu citātu. Muzejs veiksmīgi būvē vēstījumu par eksistenciālām un vispārcilvēciskām tēmām, laikmetu, vēsturi un holokaustu, par pamatu ņemot vienu grāmatu. Pirmais stāvs paver ieskatu uz vēsturisko kontekstu – melnbaltajā hronikas fragmentā parādās Nīderlande Otrā pasaules kara laikā. Pieminot koncentrācijas nometnes, netiek cenzēts arī kadrs ar līķu kaudzēm. Emocionālu iespaidu atstāj vitrīnā eksponētā auduma uzšuve – dzeltenā zvaigzne – tik tuvu šo simbolu vēl nav nācies redzēt, iekšēji paliek neomulīgi un skumji.

Interesanti, ka muzejā ir daudz dažāda vecuma bērnu. Arī no viņiem nekas netiek slēpts. Kāpjot augstāk, apmeklētāji tiek iepazīstināti ar Annas Frankas ģimeni un radu rakstiem, kā arī ēkas vēsturi. Pakāpjoties vēl stāvu augstāk, nonākam kabinetā, kurā atrodas skapis, bet aiz skapja – durvis. Apmeklētāja kāpšana augšup sabalsojas ar stāsta emocionālo vēstījumu. Izejot caur slepenajām durvīm sienā, mēs ceļojam laikā un telpā, kuru pirms tam varējām iztēloties, lasot dienasgrāmatu.

Annas mītne – pusaugu meitenes istaba ar avīžu izgriezumiem un plakātiem pie sienām. Izcili grezns porcelāna pods. Ar zīmuli ievilktas svītriņas uz tapetēm – laika un dzīves fiksācija, daži centimetri, kas tver izmaiņas Annas un viņas māsas augumos. Viņas vēl aug. Plānās sienas atgādina, cik piesardzīgiem bija jābūt visiem slēptuves iemītniekiem, ievērojot klusumu telpās divu gadu garumā. Skats uz debesīm tikai pa bēniņu spraugu. Tas ir izstādes emocionālākais punkts, jo tālāk ceļš ved tikai lejup, uz visiem zināmām un loģiskām katra cilvēka stāsta beigām.

Diena beidzas suvenīru veikalā. Vai es gribētu kaut ko par piemiņu no šīs vietas? Sajūtas. Pieredzi. Izdzīvojot vienā dienā tik daudzus dzīvesstāstus un laikmetus, vēlāk prātā salieku pa plauktiņiem iespaidus un analizēju pieredzēto. Secinājums – darbs muzejā man nav laupījis spēju būt arī par vienkāršu apmeklētāju. Taču muzejnieks neguļ un vienlaikus uzdod jautājumu – kā? Kā izstāstīt mākslinieka, grāmatas vai ēkas stāstu – iespēju ir daudz. Tehnoloģiski modernas ekspozīcijas ar audio gidiem, projekcijām un ekrāniem ne vienmēr uzvar vienkāršo risinājumu ar priekšmetu un pareizo apgaismojumu, kas sniedz intīmu un unikālu pieredzi.