Laikmeta zīmes priekšmetu sejās

Katra muzeja krājums glabā dokumentāras un priekšmetiskas liecības atbilstoši tā misijai un tematikai. Rakstniecības un mūzikas muzeja gadījumā lielākā daļa kolekciju veltītas personībām, kas ar savu radošo darbību atstājušas pēdas Latvijas rakstniecības, teātra vai mūzikas vēsturē, tās ir liecības par cilvēku radošajiem sasniegumiem un privātās dzīves līkločiem ceļā uz tiem saistībā ar savu laiku un notikumiem. Lielākajai daļai priekšmetu ir arī vieglāk vai grūtāk nolasāma leģenda. Tās ir zīmes, ko nolasām, priekšmetu uzņemot krājumā, un tāpēc to uzskatām par vērtīgu. Bet uz RMM priekšmetiem sastopami vēl citi laika zīmju nospiedumi – tie, kurus atstājuši iepriekšējo paaudžu muzejnieki – šo priekšmetu dokumentētāji. Ja krājumam kā kopumam tuvojas simts gadi (tajā ir arī senāki priekšmeti), ja tā kopskaits tuvojas miljonam – krājuma dokumentēšanas gaitā atstāto un nolasāmo zīmju par priekšmeta dzīvi muzejā ir krietni daudz – ir ko lasīt, skatīt un pētīt. Īpaši, ja muzeja krājums savā teju simts gadu vēsturē piedzīvojis vairākkārtējas valsts varas, atrašanās vietu un struktūru maiņas.

Ir zīmes, kas nelasās viegli un aiziet zudībā līdz ar laiku nokalpojuša iesaiņojuma maiņu, – kā sarkanās un zilās uzlīmes uz priekšmetu glabāšanas mapēm un kastēm, uzskatāmi apzīmējot to evakuācijas prioritāti un kārtību padomju gados, vai šobrīd ļoti reti sastopamais burts “S” aplītī, kas tolaik norādīja uz priekšmeta piederību “specfondam” un ierobežoto pieejamību. Varas zīmes – vairs reti sastopamas, izlasāmas un saprotamas.

Mēdz būt zīmes, ko rada muzeja priekšmeta atrašanās vietas maiņa, saistīta ar krājuma vai tā daļas pārvietošanu uz citām telpām, – reizēm kādu sīku un uzreiz nepamanāmu skrambu veidā, ko var izsecināt, tikai rūpīgi izpētot priekšmetu, ja iepriekšējo paaudžu muzeja priekšmetu dokumentētāji nav rūpīgi atzīmējuši tā saglabātības pakāpi. Vai arī lielas un uzreiz pamanāmas traumas, kuru novēršana restaurācijas ceļā būtu ilgs un dārgs process. Jebkura liela apjoma pārvietošana muzeja priekšmetiem ir traumatisks process – gan dažādu pārvietošanas gaitā radušos satricinājumu, gan mikroklimata svārstību dēļ. Ja neskatāmies dziļi muzeja vēsturē, kur šādu ar pārvietošanu saistītu pārmaiņu netrūkst, ar pēdējos gados notikušajām RMM ir veiksmīgi ticis galā un cer, ka, pārvācoties uz jauno krātuvju kompleksu, kas top Pulka ielā, muzeja priekšmeti tur atradīs mājas uz gariem gadiem.

Zīmīgākie un pamanāmākie muzeja vēsturisko pārmaiņu liecinieki ir violetās tintes zīmogi, par kuru atstātajām pēdām nepriecājas restauratori, bet bez kuriem neiztikt, jo tie apzīmē piederību iestādei un parasti ir komplektā ar inventāra numuru. Tās ir pēdas, ko atstājusi katra muzeja priekšmetu pārinventarizēšana, sākot no Latvijas Skolotāju savienības muzeja, I. M. Rakstniecības un teātra muzeja, Valsts literatūras muzeja, Raiņa Literatūras muzeja, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja laikiem – visus neuzskaitīt. Bojāts priekšmets? Iespējams, ka violetais nospiedums saīsina priekšmeta mūžu, bet tā ir tāda pati laika zīme priekšmeta ķermenī kā rūpju rieva cilvēka sejā, kas stāsta par viņa dzīvi. Šajā gadījumā – par priekšmeta likteni muzejā un muzeja pārmaiņām laiku griežos. Katra muzeja nosaukuma maiņa un ar to saistītā priekšmetu pārinventarizēšana ir atstājusi redzamas zīmes uz daudziem muzeja priekšmetiem. Kopš lielās priekšmetu pārinventarizēšanas, kas sākās 1952. gadā, kad tika izveidota pašreizējā muzeja priekšmetu uzskaites sistēma, šādas zīmes ir gājušas mazumā, lai gan muzejs arī pēc tam vairākkārt ir mainījis nosaukumu. Labi, ka krājums vairs nav ticis pārinventarizēts, jo tas atkal radītu jaunas zīmes priekšmetu sejās – jaunas piederības zīmes.

Reizēm, apskatot senākos priekšmetus, liekas – priekšteči kādu muzeja priekšmetu nav pietiekami aprakstījuši, kādu citu pieņēmuši krājumā šodien nesaprotamu apsvērumu dēļ, bet patiesībā jau lielākā daļa kārtīgi un apzinīgi veikuši savu darbu atbilstoši sava laika prasībām, izpratnei un resursu pieejamībai. Vienīgi muzeoloģija pēdējos gadu desmitos ir straujāk attīstījusies, un tam ir nozīme arī krājuma dokumentēšanā.