Esmu novērojusi, ka humanitāro zinātņu pētnieki mēdz būt kaismīgi detektīvromānu lasītāji. Protams, tos lasa dažādu profesiju pārstāvji. Neesmu manījusi Latvijā veiktas aptaujas, kurās noskaidrots detektīvromānu lasītāju sastāvs pēc profesijas – būtu interesanti ar šādiem datiem iepazīties. Iespējams, aizrautīgākie detektīvu lasītāji ir dabaszinātņu pētnieki vai lentzāģa operatori. Tas nav būtiski. Šī raksta uzdevums nav kriminālromānu auditorijas izpēte.

Rosinošs man bija jautājums – kas tieši humanitāro zinātņu pētniekam var būt saistošs kriminālromāna žanrā, ko viņš tajā novērtē – stila smalkumus, prāta mīklu sarežģītību, sižeta oriģinalitāti, sapiņķerētību? Bet varbūt cilvēks, kura ikdienas darbs saistīts ar mazkustīgu dzīvesveidu arhīvos, bibliotēkās, muzeju lasītavās, institūtu sausā gaisa klimatā, brīvā brīdī pieplok detektīvam, jo brutalitāte, psiholoģiska un fiziska vardarbība, nežēlība kompensē to, ko nevar dot pētnieciskais darbs? Es jokoju. Labs psiholoģisks trilleris ļoti labi palīdz atpūsties, pārslēdzot prātā darbības pogas. Bet, iespējams, svarīgs ir arī aspekts, ka, piemēram, literatūrzinātnieks, kas raksta monogrāfiju, tāpat kā muzeja pētnieks savā ziņā ir izmeklētājs. Atšķiras darba specifika, taču ir kopīgie punkti, kas ļauj identificēties ar izmeklētāju, kurš dzen pēdas noziedzniekam. Kopīgais ir meklēšanas azarts un gandarījums, kad viens noskaidrots fakts aizved pie nākamā, līdz saliktā informācijas ķēde sažņaudz slepkavas kaklu jeb muzejā – atklāj priekšmeta glabāto noslēpumu. Līdzīgas ir mūsu darba metodes. Tā ir ziņu, informācijas vākšana, to patiesīguma pārbaude. Arī kā kriminālistikas eksperti pētnieki meklē pirkstu nospiedumus un citas pēdas – uzmanīgi pēta dokumentus, šifrē rokrakstu ķeburus, analizē svītrojumus un labojumus, šaubīgos gadījumos pēc rakstāmrīka atstātā reljefa nosaka, vai rokraksta lapa ir oriģināls vai kopija. Pētniekam jānosaka priekšmeta materiāls, un tas nozīmē, ka jāredz atšķirība starp ādu un dermatīnu, vai fajansu un porcelānu. Pētniekam ir jāatšifrē fotogrāfijās redzamās personas, jānosaka notikums, kura dalībnieki viņi ir. Dažkārt tas ir tāpat kā meklēt bezvēsts pazudušu personu – pieķeroties niecīgākajam pierādījumam, rūpīgi pētīt apkārtni, aptaujāt tos, kas par pazudušo varētu kaut ko zināt jeb iepazīties ar kontekstu. Muzeja pētniekam jāsaprot, kā atsevišķais lielums iekomponējas kopējā ainā, konteksta pārzināšana ir atslēga, kas palīdz atvērt durvis uz priekšmeta stāstu, kas tālākā pētniecības darbā ļauj nonākt pie atklājumiem, veidot interpretācijas, ar ko uzrunāt apmeklētājus izstādēs, ekspozīcijās, zinātniskās konferencēs un publikācijās. Vienas vēstules neatšifrēts autors var noskaidroties, kad izzināta adresāta dienasgrāmata; fotogrāfijā redzamā neatšifrētā persona līdzās zināmajai kļūst skaidra, kad izlasīta tās rakstītā vēstule trešajai personai; zīmējums ar neatpazītu ēku kļūst par krājuma vērtību, kad apzinātas zīmējuma autora dzīvesvietas un atpazīta viena no tām. Un tā tālāk un tā joprojām.

Muzeja pētnieka un krimināllietu izmeklētāja darbā būtiskas īpašības ir pacietība, vērība, prasme ne tikai skatīties, bet arī redzēt, lai nepalaistu garām svarīgas detaļas. Muzeja pētnieks nedrīkst baidīties no saskarsmes ar putekļu, mušu mēslu un citu zināmas un nezināmas izcelsmes traipu klātiem priekšmetiem. Muzeja pētnieka darbs ir netīrs, bet brīdis, kad atklātais priekšmets, dažkārt restauratoru rokās pabijis un sakopts, speciālā bezskābes aploksnē ieguldīts, savu unikālo inventāra numuru saņēmis, nonāk krājuma glabātāju rokās, taču ir līdzīgs tam, kad izmeklētājs aizver lietas vākus un redz vainīgo notiesātu. Tikai mūsu gadījumā vainīgs nozīmē – vērtīgs, Nacionālā muzeja krājuma cienīgs.