Pasauli katrs redz citādāk. Mana pasaule ir tikai manējā, tāpēc vārdi, ko Eriks Ādamsons ir vēstulē rakstījis Mirdzai Ķempei “Tu šo pasauli vēl neesi redzējis” ir tik skaļi un stipri. Mārstaļu iela 6, kur būs Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunā ekspozīcija ir pasaule, ko neviens vēl nav redzējis. Es rakstu un šobrīd strādāju muzejā.

Muzejs glabā radīšanas stāstus, tāpēc mēģināšu izstāstīt radīšanas brīdi, jo tas šobrīd ir aktuāli ne tikai man, bet arī muzejam.

Es varu mēģināt parādīt savu pasauli, stāstīt par to, varu to izdziedāt, izspēlēt, uzrakstīt un pat izkliegt.  Tev tikai jābūt ļoti klusam, jāklausās un jāskatās tik vērīgi, kā vēl nekad neesi skatījies. Kā izsalkušam meža zvēram, kas dodas medībās, jo alā paliek neēduši bērni. Tev jābūt nemanāmam, dzirdi? Klusam, līdz aizturētai elpai, un tikai tad mans stāsts būs īsts. Tev ir jāgrib sadzirdēt un saskatīt.

Tu manu pasauli vēl neesi redzējis, bet es tev to stāstīšu. Mums ir ļoti vajadzīgi šādi stāsti, jo tie satuvina.

Man, iespējams, tāpat kā tev, nepatīk, ka mani modina. Man patīk savs ritms, patīk pamosties pašai. Es ēdu ātri. Vajadzētu lēnāk, zinu. Košļāt tik daudz reižu, cik gadu. Kad pie loga pielido zīlīte, tad vakarā es rakstu par putniem ziemā. Bet dažreiz nerakstu. Dažreiz to nedaru mēnešiem. Vilcinos. Lasu grāmatas, eju zaļajos pārgājienos, nopērku sulu spiedi. Reiz es pusgadu tamborēju segu, lai saprastu, ka man tā sega nepatīk. Izārdīju, un tagad māja ir pilna krāsainiem dzijas kamoliņiem. Varbūt no tiem kādreiz audīšu zirnekļa tīklu istabas kaktā. Dzīve ir tik ļoti dzīvojama. Pilna iedvesmas un radīšanas.

Un zini, tāda īstā radīšanas brīža jau nav. Neviens nevar pateikt, vai viss sākās ar ceturtdienas miglu, vai ar mežā satiktu stirnu. Vai arī tobrīd, kad kāds mīcīja gaļu kotletēm. Bet varbūt tad, kad bērnībā smējies par brāļa ūsām? Tām piecām pūkām uz viņa virslūpas? Nu, redzi. Tāda radīšanas brīža varbūt nemaz nav. Varbūt to visu vienkārši sauc par dzīvi.

Reiz es jautāju savai krustmeitiņai: “Vai tev patīk dzīve?”. Viņa mirkli padomāja un tad teica: “Man patīk taisīt no māliem”. Un tajā mirklī es sapratu dzīvi. Tu saprati?

Runa ir par to, kāpēc mēs te esam. Varbūt ir jāuzraksta tikai viena poēma. Varbūt jāsadzird trīspadsmit simfonijas. Varbūt jānoliek ģimene malā un jāuzraksta daudz vairāk poēmu. Miljoniem dzejoļu un tūkstošiem stāstu. Ģimene tevi, iespējams, par to ienīdīs, bet runa jau ir par tevi, nevis viņiem. Saprati?  Vai tev patīk dzīve?

Par mums teic, ka mēs atstājot pēdas. Pilni muzeji ar pēdām, mūsu ejamo ceļu. Arī tavu, tev tikai jāturpina meklēt. Tās jāredz, jo tās nav tikai pēdas. Tās pārbridušas jūras un pļavas, – pieliecies, pasmaržo, ja esi ceļu meklētājs! Viena pēda smaržos pēc sarkanā āboliņa un madarām, otrai vēl klāt pieķērušās jūras aļģes. Citas pēdas ar saviem matiem ir mazgājusi mīļotā sieviete, uz citām ir nodevības asaras. Nāc un paņem mūsu ceļus, lai tālāk vari iet savus! Ceļi nemainās, mainās tikai gājēji. Ceļi turpina notikt.

—

Pasaule ir kaut kas dzīvs un klātesošs. Tāpat kā muzejs. Viss notiek šobrīd.

Nāc, ņem mūsu pasauli pilnām saujām un ej ceļus! Atstāj pēdas, jo tavu pasauli mēs vēl neesam redzējuši!