Rakstniecības un mūzikas muzeja decembra krājuma jaunieguvums ir diriģenta Imanta Rešņa muzejam dāvinātā vijoļmeistara Mārtiņa Zemīša būvētā vijole.

“Te ir stāsts par to, ka es, vienreiz būdams Tukumā, staigāju pa tirgu. /../ Un vienam uz žigulīša motorpārsega ir izliktas trīs vijolītes. Kur viņš viņas bija ņēmis? Un kāpēc trīs? To Dievs vien zina”, stāsta Imants Resnis.

Pārlaižot acis instrumentiem, diriģentam bijis skaidrs, ka divas vijoles ir Ļeņingradas mūzikas instrument fabrikas ražojums, bet trešo gribējies papētīt tuvāk. Izpētot instrumenta iekšpusi, atklājies zīmodziņš “Mārtiņš Zemītis”.

“Manuprāt, tas ir pavisam cienīgs muzeja eksemplārs, jo galu galā Mārtiņš Zemītis bija viens pietiekami pamanāms vijoļmeistars Latvijā”, stāsta Imants Resnis. Šāda – maza izmēra vijoles ir retums, jo tādas meistars darinājis maz.

“Savā ziņā es varu lepoties /../ ar to, ka, iespējams, esmu paglābis, izglābis. Jo šitādas lietas jau cilvēki nepamana, nevērtē, un galu galā nereti tās nonāk skalos, tās sadauza, saplēš un kamīnā nokurina vispār”, saka Imants Resnis.

M. Zemītis ir viens no ievērojamākajiem 20. gs. latviešu stīgu lociņinstrumentu meistariem. Viņš uzbūvējis 550 instrumentus: 425 vijoles, 50 bērnu vijoles, 70 altus un 5 čellus. M. Zemīša instrumenti ir rūpīgi veidoti un izceļas ar māksliniecisku gaumi. Tie segti ar caurspīdīgu, gaiši dzeltenu vai iesarkanu dzintara eļļas laku, kas ļauj izcelties koka šķiedras zīmējumam. Meistara labākajiem instrumentiem ir gaiši sudrabaina, visos reģistros izlīdzināta skaņa.[1]

[1] https://enciklopedija.lv/skirklis/104522