Muzeja mūzikas kolekcijas pirmsākumi saistāmi ar komponista Emīla Dārziņa mātes saglabāto dēla piemiņas lietu nodošanu Latvijas Skolotāju savienībai divdesmit gadus pēc viņa traģiskās nāves. Viņas rakstīto aktu ar nododamo priekšmetu sarakstu, kas datēts ar 1930. gada 22. oktobri, var uzskatīt par RMM mūzikas kolekciju sākumu. Sarakstā atrodamie priekšmeti ir Emīla Dārziņa dzīves un nāves liecinieki, taču to atlase un veids, kā par tiem rakstīts, iezīmē Dārziņa mātes pēc dēla nāves pieņemto lomu un dzīves saturu. Māte, kas pēc Emīla brāļa Hermaņa pēkšņās nāves 1903. gadā neliek manīt savas sāpes, līdz mūža galam dzīvo tikai Emīla Dārziņa piemiņas zīmē.

Marija Dārziņa ne tikai glabā visas drēbes, kas komponistam bijušas mugurā nāves brīdī un stipri cietušas, un citus viņa personīgos priekšmetus, bet tos arī lieto. Tādēļ nodoto mantu sarakstā figurē, Marijas vārdiem, „ziemas mantels, kuru gan es esmu par daudz nobrūķējusi.” Arī Dārziņa matu birstīte ir ļoti „nobrūķēta”. Māte aktā piemin arī lietas, kas muzejam netiek nodotas, piemēram, no komponista nāves brīdī valkātās veļas viņa pašuvusi spilventiņu, ko ņemt līdzi zārkā. Jānis Greste atceras: „Muzejā bija Dārziņa stūrītis. Še katru gadu zināmā dienā atnāca Dārziņa māte un vienatnē pavadīja savu stundu pie dēla mantiņām. Dīvaina māte. Vecuma dienās – varbūt starp piecdesmito un sešdesmito gadu viņa sāka mācīties klavieres spēlēt, lai varētu spēlēt dēla dziesmas. Nezinu otras tādas mātes, kas tik klusi – bez vārdiem būtu tā dievinājusi savu dēlu.”

1936. gadā tiek pieņemts lēmums apvienot divu tajā brīdī likvidētu organizāciju: Skolotāju savienības un Teātra biedrības, veidotos krājumus, izveidojot Rakstniecības un teātra muzeju. Kopš tā brīža rakstniecības, mūzikas un teātra vēstures dokumenti tiek muzealizēti vienkopus.