“Es esmu pamatīgi ķerts – bez cerībām uz labošanos. Mani sauc – tā indīgi – par lupatlasi. Drusku kulturālāk būtu – kolekcionārs. Es sāku ar papirosu kastītēm, tad pārgāju uz kauliem, vienalga kādiem, ka tik kauls.[…] Pa starpai vācu kopā visu, kas attiecas uz rakstniecību, sevišķi rokrakstus. Tā tapa Rakstniecības muzejs,” raksta Jānis Greste, kas, zīmējot RMM ciltskoku, uzskatāms par muzeja tēvu. Rakstniecības muzejs radies uz dabas zinātņu muzeja bāzes, un tā pamatlicējs Jānis Greste (1876 – 1951) ir dabas zinātnieks, ģeologs, ķīmiķis un aizrautīgs pedagogs un organizators. Grestem padodas arī raiti lasāmas apceres humoristiskā intonācijā par personīgajiem piedzīvojumiem un attiecībām ar sava laika kultūras personībām – Līvijas Volkovas sakārtojumā lasāmas grāmatās “Kā dzeņa vēders” (1977) un “Krist un celties” (1990) kā arī nepublicētajos materiāli RMM kolekciju krātuvē.

No 1907. līdz 1910. gadam strādājot Martas ielas Tirdzniecības skolā, Greste liek pamatus vēlākajam Skolu muzejam, nodibina Muzejnieku biedrību un kļūst par tās pirmo priekšnieku. No 1922. gada strādājot par skolotāju Jelgavas 2. ģimnāzijā un Valsts Centrālajā pedagoģiskajā institūtā Jelgavā, izveido ar mācību līdzekļiem bagātus ķīmijas un dabaszinātņu kabinetus, kas kļūst par skolas muzejiem; pie Latvijas Skolotāju savienības nodibina Pedagoģijas muzeju, no kura 1925. gadā tiek atdalīts Rakstniecības muzejs (Dzirnavu ielā 12/14) – tagadējā Rakstniecības un mūzikas muzeja pirmsākums. Par RMM dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1925. gads, kad Skolotāju savienības telpās ar Jāni Gresti priekšgalā izveido tā dēvētos Rakstnieku stūrīšus.

Līdz ar krājuma izveidošanas sākumu sava laika pedagoģisko ideju un literatūrzinātnē valdošās skolas ietekmē tiek ieviests personāliju princips krājuma priekšmetu sistematizācijā, kas muzejā darbojas joprojām. Skolotāju savienības muzejs komplektē gan rakstniecības, gan mūzikas personību materiālus, tādējādi aizsākot šo kultūras nozaru līdzāspastāvēšanu vienā kolekcijā.

Rakstniecības muzeju Greste iesāk ar Rūdolfam Blaumanim veltītu ekspozīciju, kurā ir piecsimt četrdesmit vienības. Greste aktīvi uzrunā dzīvos latviešu literatūras klasiķus un mūžībā aizgājušo tuviniekus, lūdzot Rakstnieku stūrītim atvēlēt dažādas lietas, kas bijušas to lietošanā un pat sola pagādāt jaunus spalvaskātus, zīmuļus, neaprakstītu papīru. Grestes taktika izrādās auglīga – 1925. gada beigās jau savākts muzeja materiāls vairākos tūkstošos inventāra vienību.

Muzeja dēļ Greste vismaz divas reizes nedēļā brauc no Jelgavas uz Rīgu un, ja var ticēt viņa aprēķiniem, ceļā veicis tik lielu attālumu kā divreiz apkārt zemeslodei.

Jānis Greste atzīst, ka visu mūžu nav spējis atteikties no vākšanas indeves – ar ko saskāries, no tā arī vācis pa gabaliņam vien un izmantojis pedagoģiskos nolūkos. Pat strādājot morgā. Smēķētāja plaušas, dzērāja aknas – skolēniem par biedinājumu. Rakstnieku rokraksti, darba procesa piederumi un piemiņas lietas – lai caur priekšmetisko reālāk uztvertu viņu rakstīto.