Roalds Dobrovenskis. Rīga, 2004. gada 25. jūnijs. Foto: Rimands Ceplis. RTMM 659121

Roalds Dobrovenskis raksta ar rakstāmmašīnu “Erika”. 2019.gads.

Roalds Dobrovenskis. “Rainis un viņa brāļi”. Manuskripta melnraksta lappuse, kas nav iekļauta grāmatā. 2000. gada 25. janvāris. RTMM 815002

Šobrīd, kad rakstu šīs rindiņas, man ir 82, un dažiem no manu gadu brāļiem un māsām mazmazbērniņi jau draiskojas skolas vecākajās klasēs vai pat paspējuši kļūt par studentiem. Jādomā, – viņi ne bez ironijas skatās uz saviem vecākiem, kuri, starp citu, vienlaikus ir mūsu mazbērni. Domāju, ka vairums no viņiem nezina, kas ir rakstāmmašīna. Kaut kas dzirdēts, bet… Un diez vai redzēts kaut reizi.

Taču līdz datoru ērai tas bija mūsu dators. Vismaz mums, literātiem, bija tā! Un arī visapkārt – jebkurā iestādē, skolā, rūpnīcā, veikalā, teātrī, slimnīcā, kapsētas kantorī, kara daļas kancelejā – visur grabēja un čirkstēja dažādu izmēru un fasonu rakstāmmašīnas, dažreiz pieslēgtas elektrorozetēm. Un kāds krakšķis skanēja visas pasaules laikrakstu redakcijās!

Mūža divas trešdaļas es dzīvoju Padomju Savienībā. Tai skaitā Maskavā, Habarovskā, Južno-Sahalinskā, atkal Maskavā un, sākot no 1975. gada, – Rīgā. Un tajā bijušajā valstī, ja tu nebiji iestāde, bet atsevišķa persona, cilvēks, ar rakstāmmašīnām varēja būt problēmas.

Nelaiķei PSRS bija pilnīgs alkohola ražošanas, pārdošanas un jebkuras informācijas monopols.  Bet ar rakstāmmašīnu palīdzību ļaudis varēja drukāt kaut virtuvē vai zem segas nezin ko – gan aizliegtus tekstus, gan pretpadomju aicinājumus, gan ačgārnas, „nepareizas” ziņas.

Taču valsts drošības dienesti negulēja. Runā, ka absolūti katras rakstāmmašīnas šriftam bija kaut kas individuāls, neatkārtojams, gandrīz tāpat kā pirksta nospiedumam. Atceros, aiz Baikāla, pilsētā Čitā katru rudeni bija dzejas festivāls, uz kuru no visas valsts, bet galvenokārt no Tāliem Austrumiem un Sibīrijas, brauca jaunie dzejnieki. Un vienreiz festivāla laikā notika skaļš skandāls: kāds bija iedevis atbraukušajiem dzejdariem, neatceros – vai nu komjauniešu komitejas vai vienkārši viesnīcas – rakstāmmašīnu. Viens priekšnieks burtiski метал громы и молнии”*: “Kā tā drīkst pazaudēt jebkādu modrību?! Un ja uz kroņa rakstāmmašīnas nodrukās pretpadomju lapeli, kurš atbildēs? Un kā mēs varēsim atrast vainīgo?”

Tomēr nereti modrajiem drošībniekiem izdevās atklāt ķecerīga teksta avotu –  ilgu laiku „privātu” rakstāmmašīnu nebija daudz. Tās arī personīgām vajadzībām Padomju Savienībā, ja es nekļūdos, vispār neražoja. Un tikai tuvāk 1970. gadiem parādījās importa prece, galvenokārt no Dienvidslāvijas ievestas portatīvas „Erikas”.  Sākumā tas bija deficītu deficīts.

Bet tuvāk 20. gadsimta beigām problēma jau nebija tik neatrisināma. Mūsu mājās bija vecumveca pirmskara liela un smaga rakstāmmašīna, – to Velta Kaltiņa sen jau atdāvināja Aizkraukles muzejam, bet pirmā Veltas dzejas grāmata „Paraksts” radīta ne bez tās palīdzības. Savukārt man, Roaldam Dobrovenskim, krievu literātam, vispirms bija vajadzīga пишущая машинка* ar krievu šriftu („kirilicu”). Bez latviešu valodas es arī nekādi nevarēju iztikt, jo strādāju žurnāla „Daugava” redakcijā, pēc tam izdevniecībā „Liesma”, kur uzrakstīju veselu rakstu sēriju par latviešu literatūras, galvenokārt dzejas tulkojumiem, „Literatūrai un mākslai”; tur uz katra soļa vajadzēja citēt gan latviešu oriģinālu, gan krievu atdzejojumu.  Un tad pienāca kārta maniem biogrāfiskajiem romāniem. Mani varoņi – krievu komponisti Borodins un Musorgskis, viņu laikabiedri, draugi, nelabvēļi un iemīļotas personas runāja vai rakstīja dažreiz latīņu, franču, vācu un angļu valodās. Drīz es sapratu, ka man absolūti  nepieciešamas vismaz četras, ja ne piecas rakstāmmašīnas. Padomājiet paši: franču alfabētā ir burts „ç”  – vai man ar roku jāpiezīmē šī astīte katru reizi, kad tekstā ir šis burts? Tas gan nebūtu smuki un izskatītos neprofesionāli. Un vācu umlauti – visi šie ä, ü, ö un toreiz vēl spēkā bijušais ß (tagad raksta vienkārši „ss”)?

Ar laiku mūsu mājās parādījās tās četras „Erikas”. Kad man vajadzēja iekļaut manā tekstā kādu citātu latviešu, franču, vācu vai latīņu valodās, es izņēmu no vienas „Erikas” visas trīs lapas ar diviem kopējamiem papīriem starp lapām, ieliku to visu otrā rakstāmmašīnā, mēģināju trāpīt dažreiz rindas vidū, lai burti būtu tieši vienā līnijā, ierakstīju to citātu, – vienu vai vairākas rindas, izņēmu trīs baltas un divas melnas lapas, ieliku atpakaļ „krievu” mašīniņā…

Pēdējā laikā man bija jātulko dažas sarežģītas grāmatas ar bibliogrāfiju un atsaucēm 5-7 valodās. Cik man vajadzētu rakstāmmašīnu, ja nebūtu pie rokas vecais labais PK, tagad, protams, ar Windows-10 programmatūru!

Uz atvadām viena epizode. Pirms gandrīz 60 gadiem Sahalīnā mums ar vienu skaistu meiteni, Ņinu Š. bija īss, bet vētrains romāns. Mēs trakojām, kā jau tas pienācās tajā pirmajā, vai drīzāk – otrajā jaunībā. Kā vajadzēja un drusciņ vairāk. Beidzās ar to, ka mums beidzās nauda. Pavisam. Ne plika graša nepalika. Un, kur mēs varējām aizņemties kādu kapeiciņu, tas jau bija izdarīts.  Turklāt visi mūsu draugi – jaunie dzejnieki, ģeologi, lidotāji, mākslinieki, aktieri, studenti, jūrnieki – praktiski nebija bagātāki par mums, vien tikai kaut kādai pārtikai viņiem naudiņa bija, bet mums – ne. Taču mīļajai meitenei bija vienīgais dārgums, ārzemju super kompaktā un smukā rakstāmmašīniņa. Draudzene bija, tāpat kā es, žurnāliste, tikai strādāja kaimiņu izdevumā.  Un tad vienā skaistā dienā meitene atnāca, mājot ar veselu paciņu rubļu. Izrādās, viņa bija pārdevusi rakstāmmašīnu! Oh my God*, es biju gatavs viņu nogalināt! Bet, protams, tikai nobučoju. Bija par vēlu kaut ko labot, – tādu dārgumu neviens atpakaļ nedos. Cik mēs toreiz bijām nabagi! Cik izšķērdīgi! Cik nesavtīgi! Kā mēdza dziedāt ar ārkārtīgu sajūsmu un mežonīgu prieku (vēl tagad dzirdu šīs gaviļu skaņas!) ģeniālā Jeļena Obrazcova: «О молодость! О нищета!».*

*mētāja pērkonu un zibeņus (krievu val.)

*rakstoša mašīniņa (krievu val.)

*Ak, mans Dievs! (angļu val.)

* Ak, jaunība! Ak, nabadzība! (krievu val.)