Ir komponisti, kuriem nav svarīgi, kādā vidē viņi strādā savu radošo darbu, bet ir tādi, kuriem vajadzīgi noteikti apstākļi.  Vāgnera cienītāji labi pazīst ģēnija portretus, kuros viņš redzams samta beretē un rītasvārkos – tā ģērbies viņš sacerēja savus darbus. Liepājniekam Agrim Engelmanim (1936 – 2011) viņa radošā darba oāze bija viņa lauku mājas „Ausekļi”.

Senatnīgās ēkas un apkārtni viņš saglabājis sākotnējā dabiskā veidolā, māju iekārtojis ar senām mēbelēm, stādījumus ap ēkām iekopis nevis kā kultivētu dārzu, bet kā dabā brīvi augošus kokus un krūmus. Viņa iedvesmas avots „Ausekļos” bija mežs: tur viņš regulāri staigāja pa zināmā takām, tā „izstaigājot” daudzus skaņdarbus.

Komponists teicis, ka iet uz mežu nevis klausīties un pierakstīt putnu balsis  vai meža šalkas, bet gan tāpēc, lai neskartajā Kurzemes dabā iztēlotos savu mūzikas pasauli, lai izfantazētu savus skaņdarbus, kuru pēc tam uzrakstījis notīs. Viņam bija svarīgi, ka „Ausekļi” ir prom no pilsētas, ka tur nav telefona, un viņš var justies brīvs.