Aleksandrs Okolo-Kulaks Ņujorkā. 1957. gads. Foto: Bruno Rozītis. RTMM 770902.

Aleksandrs Okolo-Kulaks Parīzes dzīvoklī kopā ar sievu Annu un meitu Jānu. 1946. gada aprīlis. Foto: nezināms. RTMM 770911.

Aleksandrs Okolo-Kulaka  izdevums “Ma Cherie. Tango” (notis) ar autora veltījumu Robertam Vizbulim. 1933.gads. RTMM 174553.

Aleksandrs Okolo-Kulaks kopā ar grupas biedriem diriģentu kursos, centrā – kursu vadītāji Klemenss Klauss un Hanss Svarovskis (Okolo-Kulaks – otrajā rindā aiz Svarovska). Zalcburga. 1944. gada augusts. Foto: Bruno Folkels. RTMM 770919.

Mūzikla afiša “Kiss me Kate” (“Skūpsti mani, Keit!”). Iestudējuma autors un diriģents – Aleksandrs Okolo-Kulaks. RTMM 772046.

Aleksandra Okolo-Kulaka kamermūzikas koncerta programma. Ņujorka, Kārnegī zāle. 1980. gada 18. oktobris. RTMM 772033.

1933. gada rudenī Aleksandrs Okolo-Kulaks atgriežas dzimtajā Liepājā ar ārzemēs tikko iegūtu tautsaimniecības doktora grādu. Vai pēc pieciem aizvadītiem gadiem ekonomikas studijās Parīzē un aizstāvētu disertāciju Lježas universitātē Beļģijā viņš nojauš, ka pēc dažiem gadiem mainīs profesiju un kļūs par profesionālu mūziķi?

Tiesa gan, līdzekļus studijām un iztikai viņš gādājis pats, likdams lietā savas klavierspēles un improvizatora prasmes, spēlēdams gan lepnos Parīzes restorānos, gan nožēlojamos krogos un kinoteātros kā mēmo filmu tapieris. No divpadsmit gadu vecuma viņš mācījies privāti pie spožā, koncertējošā pianista Vladislava Burkata, – arī skolas kora diriģents Bernhards Ķuņķis ir pamanījis Aleksandra veiklību nospēlēt pavadījumus korim un ieteicis attīstīt talantu. Tomēr piedzīvotie satricinājumi Pirmā pasaules kara gados, ģimenei zaudējot visus īpašumus, likuši raudzīt pēc nopietnākas izglītības. Mūzika Aleksandram šķiet tikai vaļasprieks, kamēr studijās gūtās ekonomikas zinības un grāds sola materiālu stabilitāti dzīvē.

Aleksandram Okolo-Kulakam Ārlietu ministrijas ierēdņi piedāvā darbu Latvijas konsulātā Polijā, novērtējot to, ka viņam ir gan eiropeiska izglītība, latviešu, krievu, poļu, vācu, franču, angļu valodas prasmes, inteliģence un pieredze ārzemju sadzīves vidē. Vienīgais nosacījums – latviskot uzvārdu! Te nu jaunais cilvēks ir principiāls: lai gan viņš sevi uzskata par latvieti un to apliecina ieraksti dokumentos, tomēr viņa tēva dzimtai bijušas poļu saknes, un no tēva mantotā uzvārda atteikties Aleksandram nav pieņemami. Ar to arī viņa diplomāta karjeras vīzijai pielikts punkts.

Tāpēc viņš izvēlas ierēdņa darbu Liepājas apriņķa slimokasē, brīvajā laikā turpinot darboties mūzikā. Viņa iedvesmas avots ir mīlestība pret Liepājas meiteni Matildi Annu, kuru ģimenē dēvē par Metu. Abu draudzībai nākas pārvarēt nāves draudus, jo Meta saslimst ar tuberkulozi un ārstējas vairākus gadus. Tieši viņai Aleksandrs Okolo-Kulaks velta vienu no savām pirmajām tango dziesmām „Skumjas”, kam pats sacer arī tekstu. Apciemojot Metu sanatorijā Tērvetē, viņš kopā ar līdzi atbraukušajiem dziedoņiem uzstājas ar nelielu koncertu. Notiek tango dziesmas pirmatskaņojums, un kā dāvanu viņš pasniedz mīļotajai dziesmas notis.

Savas tango dziesmas un fokstrotus Aleksandrs Okolo-Kulaks izdod nevis ar īsto vārdu, bet gan ar pseidonīmu Saša Vlady. Tas var atsaukt atmiņā slaveno aktrisi Marinu Vladi, kuras uzvārds skan radniecīgi ar šo pseidonīmu droši vien poliskās izcelsmes dēļ. Kāpēc Okolo-Kulaks izvēlas pseidonīmu? Domājams, tam ir vairāki iemesli: gan tāpēc, lai izklausītos labskanīgāk, un populārajā mūzikā bieži vien cilvēki sev izvēlas kādu efektīgu segvārdu, gan arī tāpēc, ka dziesmu sacerēšana šajā laikā ir viņa – valsts darbā strādājoša ierēdņa – blakus nodarbošanās. Pseidonīma pirmā daļa Saša ir saīsinājums no komponista īstā vārda Aleksandrs, bet Vlady varētu būt atvasināts no poļu vārda Vladislavs. Latvijas presē šo pseidonīmu parasti raksta kā Saša Vladijs, bet ārzemju izdevumos – Sasha Vlady.

Tango „Skumjas” izrādās precīzs trāpījums sava laika izklaides mūzikas modelī, un tas gūst plašu un ilgstošu popularitāti. Dziesmas notis pirmo reizi izdod Varšavā 1932. gadā, bet drīz seko vēl vairāki izdevumi – gan atsevišķi, gan deju mūzikas krājumos Latvijā un ārzemēs. Neilgā laikā „Skumjas” tiek tulkotas vismaz divpadsmit valodās. 1930. gados dziesmu skaņuplatē iedzied Pjotrs Ļeščenko gan „Bellacord” izdevniecībā Rīgā, gan „Columbia” Vīnē. Varšavā tango skaņuplatē ieraksta populārais dziedonis Mečislavs Fogs, Polijas kinohronikā to iedzied vīru vokālais ansamblis „Chor Dana”. „Bellacord” studijā, Rīgā, Arturs Priednieks-Kavarra kopā ar salonsansambli Teodora Vēja vadībā iedziedājis gan tango „Skumjas”, gan arī populāro Sašas Vladija dziesmu „Mīļākā, tu mana laime”. Nošu izdevumi un ieraksti turpinās arī vēlākajos gados. Tango „Skumjas” 1932. gadā pat iekļauts Kalmana operetes „Monmartras vijolīte” uzvedumā Liepājā, jo Aleksandra Okolo-Kulaka klasesbiedrs, dejotājs Alberts Kozlovskis, uzaicināts to papildināt ar kādu deju numuru, – šo dziesmu viņš izrādē dejojis kopā ar Ņinu Dombrovsku, gūstot lielu publikas atzinību.

Tādējādi Saša Vladijs ar šo tango un vēl citām savām plašu atpazīstamību guvušām deju dziesmām trīsdesmitajos gados popularitātes ziņā ir pielīdzināms Oskaram Strokam un Markam Marjanovskim, – arī viņu mūzikai ir panākumi kā Latvijā, tā ārzemēs. Aleksandrs Okolo-Kulaks turklāt reģistrējies starptautiskajā autortiesību aģentūrā Parīzē un autorhonorārus, piemēram, par tango „Skumjas” turpināja saņemt turpat vai visu mūžu.

Pēc Metas laimīgās atveseļošanās Aleksandrs Okolo-Kulaks ar viņu apprecas. Iemīļotā komponistam atkal ir iedvesmas avots un atbalsts radošajā darbā. Abi kopīgi sacer opereti „SOS”. Meta uzraksta libretu un dziesmu tekstus latviski, vāciski un poliski. Aleksandra studiju biedrs Varšavā izdod notis, diemžēl uzvedumu Liepājas teātrī atsaka – tam esot pārāk kosmopolītisks saturs. Taču teātris bieži pieaicina Okolo-Kulaku kā veiklu koncertmeistaru pie atsevišķu operešu, operu un baletu iestudējumiem, līdz kamēr 1940. gadā viņš sāk strādāt teātrī pastāvīgi – muzikālā izrāžu repetitora amatā. Aleksandru Okolo-Kulaku sevišķi vilina perspektīva kļūt par operešu diriģentu. Tāpēc viņš pieņem nozīmīgu lēmumu – 34 gadu vecumā mainīt profesiju, atteikties no ierēdņa darba un uzņemties pilnas slodzes darbu Liepājas operas un drāmas teātrī.

Traģiskie 1940. gada notikumi Okolo-Kulaka ģimeni, par laimi, neskar. Otrā pasaules kara laikā viņš izveido varietē teātri „Diāna”, Liepājas teātrī kā diriģents ar panākumiem iestudē opereti „Zilā maska”, baletu „Korsārs” un saņem teātra komandējumu uz slavenā Klemensa Krausa diriģēšanas kursiem „Mocarteumā”, Zalcburgā. Tā 1944. gada jūlijā Okolo-Kulaks ar sievu Metu un mazo meitiņu Jānu atstāj dzimteni uz neatgriešanos. Pēc kara viņu Latvijā, tāpat kā citus trimdā devušos māksliniekus, ilgi nedrīkst pat pieminēt padomju cenzūras dēļ, tāpēc daudzviet Latvijas bibliotēkās notis ar Sašas Vladija vārdu tiek uzskatītas par kāda nezināma ārzemju komponista sacerētām.

Pēc diriģēšanas kursu pabeigšanas Okolo-Kulaks ar ģimeni apmetas Parīzē, kur turpina darbošanos izklaides mūzikā kā aranžētājs un nošu redaktors izdevniecībā „Francis Day”, izdod savus skaņdarbus un aranžējumus ar pseidonīmu Sasha Vlady. Te aizsākas Okolo-Kulaka draudzība ar Tālivaldi Ķeniņu, kurš visu mūžu ir Aleksandram pateicīgs par ierādītajām iemaņām ballīšu mūzikas spēlēšanā – tas bijis Ķeniņam nozīmīgs finansiāls atspaids Parīzes studiju laikā. Abi šķiras no Parīzes 1950. gadu sākumā, Ķeniņš dodas uz Kanādu, kur izveido spožu starptautisku komponista karjeru, bet Okolo-Kulaks uz Ņujorku. Amerikā vispirms viņš mēģina sevi pierādīt kā diriģents un Vaterberijas teātrī iestudē opereti „Sikspārnis” un mūziklu „Skūpsti mani, Ket!”, tomēr pastāvīgu darbu atrod atkal kā aranžētājs un nošu redaktors izdevniecībā, šoreiz tā ir „Robins Music Corp”.

Ņujorkā Aleksandrs Okolo-Kulaks līdz pat dzīves beigām 1989. gadā uztur draudzīgas attiecības ar trimdas latviešu sabiedrību un pievēršas komponēšanai akadēmiskās mūzikas žanros, kur parakstās ne vairs ar pseidonīmu, bet īsto vārdu. Galvenokārt tā ir kamermūzika – solo dziesmas un instrumentālie skaņdarbi, bet ir arī kora mūzika un orķestra darbi. Mūzikas valodā Okolo-Kulaks izmanto laikmetīgus izteiksmes līdzekļus un uzskatāms par pirmo latviešu komponistu, kurš pielietojis skaņdarbā elektroniku – ar datoru radītas skaņas (1965). Viņa skaņdarbi vairākkārt saņem balvas PBLA Kultūras fonda un trimdas dziesmu svētku jaundarbu konkursos, izdoti skaņuplatēs, pārraidīti radio. Trimdas latvieši viņu uzskata par „mūsu vismodernāko komponistu” un viņa nenogludināto skaņu valodu uztver ar grūtībām. Jo viņš vienmēr ir tiecies pēc visa jaunā, novatoriskā, piemēram, labprāt vadījis automašīnu, filmējis ar kinokameru, savā raksturā un arī daiļradē centies apvienot emocionalitāti ar intelekta kontroli. Ne velti Eleonora Šturma uz vaicājumu, kāds bijis komponists Okolo-Kulaks, atbildējusi – āķīgs!

Video – Aleksandrs Okolo-Kulaks pie klavierēm. Pārfilmēts no amatieru kinofilmas, kas uzņemta laikā no 1958.gada līdz 1963.gadam. RTMM p46193

Audio: Saša Vladijs “Skumjas”. RTMM 632350.