Stāstnesis Nr. 20 / 20.02.2023

Kurš rīkos vispārējos dziesmu svētkus?

Laura Švītiņa RMM Mākslas eksperte Dziesmu un deju svētku ekspozīcijā “Dziesmusvētku telpa” JVLMA ZPC zinātniskā asistente

Latvijas mūzikas dzīvē skaļu konfliktu bijis ne mazums – atliek atminēties kaut vai tādus leģendārus skandālus kā plaģiātismā apvainotā Emīla Dārziņa lēmums sadedzināt savas partitūras vai Marisa Vētras cirstais pliķis Ernestam Brusubārdam par operas recenziju. Vispārējo latviešu dziesmu svētku 150. gadadienai tuvojoties, pievērsos Latvijas Republikas starpkaru periodam, kad svētku rīkotāju vidū notika šķelšanās un par organizētāja lomu strīdējās vairākas mūziķu biedrības.

Ilgstošas nesaskaņas valdīja starp divām grupām: komponistiem, kas bija apvienojušies Latvijas Skaņražu kopā Jāzepa Vītola un Emiļa Melngaiļa vadībā, un diriģentiem, kas bija iesaistījušies Latvju dziedātāju koru diriģentu biedrībā Gustava Klaustiņa un Pāvula Jurjāna vadībā.[1] Konflikta rezultātā 30. gadu sākumā dziesmu svētku kopiena sašķēlās divās daļās – ne tikai dalībniekiem, bet arī valstij nācās izvēlēties kuras puses organizētajos VII Vispārējos latviešu dziesmu svētkos piedalīties un kurā gadā svētkiem notikt – 1931, 1932 vai 1933.

Tā laika presē šī tēma bija nokaitēta līdz maksimumam – tika sacerētas anekdotes un zīmētas karikatūras, rakstīti īsāki un garāki situācijas raksturojumi, bet pašā konflikta karstumā izdota pat vesela brošūra: komponista un mūzikas kritiķa Jūlija Sproģa (1887–1972) pētījums Ko runā dokumenti par vispārējo dziesmu svētku rīkotāju konfliktu (1930), kurā autors analizē dziesmu svētku rīcības komiteju protokolus un meklē konflikta cēloņus.

Ieskatam var nosaukt pirmo deviņu latviešu vispārējo dziesmu svētku[2] rīkotājus.

Vispārējie latviešu dziesmu svētki Krievijas impērijas laikā:

I (1873), II (1880), III (1888) – Rīgas latviešu biedrība;

IV (1895) – Jelgavas latviešu biedrība;

V (1910) – Rīgas latviešu biedrība.

Vispārējie latviešu dziesmu svētki neatkarīgās Latvijas laikā:

I Dziesmu svētku 50 gadu atceres dziesmu dienas (1923) – Rīcības komiteja;

VI (1926) – Rīcības komiteja;

VII (1931), VIII (1933) – Latviešu dziesmusvētku biedrība;

IX (1938) – Rīcības komiteja (sākotnēji Latviešu dziesmusvētku biedrība, bet no 1938. gada sākuma rīcības komiteja Vītola vadībā, Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa protektorātā[3]).

Pirmā reize, kad presē tika izvērstas “asas cīņas par un pret dziesmu svētkiem un viņu rīkotājiem”, kā atzīmēja Sproģis, bija IV Vispārējo dziesmu svētku sakarā, jo šie bija vienīgie vispārējie dziesmu svētki ārpus Rīgas un tos organizēja Jelgavas latviešu biedrība.[4] Kā vienu no nesaskaņu iemesliem Sproģis norādīja mūziķu (komponistu un diriģentu) līdzdalību rīcības komitejās. Viņš atzīmēja, ka pirmo divu vispārējo dziesmu svētku rīkotāju komitejās mūziķi nav piedalījušies, arvien vairāk tie iesaistījušies III un IV svētkos, bet V svētkos tie atkal nav bijuši noteicošie.[5]

Citāda aina paveras, atjaunojot vispārējo dziesmu svētku tradīciju neatkarīgajā Latvijā – I Vispārējo latviešu dziesmu svētku 50. atceres gadā (1923) nolēma rīkot dziesmu dienas, savukārt vispārējos dziesmu svētkus atlika uz vēlāku laiku, lai varētu paspēt pienācīgi sagatavoties. Sproģis, citējot biedrības mūzikas komisijas sapulces protokolu, atzīmēja, ka Rīgas latviešu biedrība pati labprātīgi atteikusies no svētku organizēšanas:

„šīs piemiņas dienas sarīkošana būtu jāuzņemas uz vienlīdzības pamatiem visām tām sabiedriskām organizācijām, kas piedalās svētkos kā aktīvi dalībnieki ar valdības resp. izglītības ministrijas mūzikas padomes līdzdalību. Vispirmā kārtā domāts, ka pie svētku sarīkošanas piedalīsies Rīgas un apkārtnes kori”.[6]

Līdz ar šādu priekšlikumu arvien lielāka teikšana bija pašiem mūziķiem, kas, Sproģaprāt, nebija veiksmīgi un tālredzīgi. Palūkosimies, kā strādāja šīs uz vienlīdzības pamatiem veidotās rīcības komitejas, kas organizēja dziesmu dienas un VI Vispārējos latviešu dziesmu svētkus. Tika sasaukta koru pārstāvju, diriģentu, komponistu, preses un sabiedrisko organizāciju dalībnieku sapulce, visbiežāk tas bija kongress, kurā izvirzīja rīcības komitejas kandidātus, un visi klātesošie balsoja par šo kandidātu ievēlēšanu rīcības komitejā. Šai rīcības komitejai nebija juridiska spēka (t. i. juridiskas personas statusa), tādēļ dažādas līgumsaistības slēdza vai nu fiziskas personas, vai biedrības. Tas deva iespēju vienai vai otrai biedrībai piesavināties lielākus nopelnus par kongresu sasaukšanu un dziesmu svētku organizēšanu.

Šāda rīcības komiteja organizēja 1923. gada atceres dienas, un īsi pēc tiem tika ievēlēta arī pagaidu rīcības komiteja, kas iesāktu VI Vispārējo dziesmu svētku organizēšanu. Tieši šajā laikā, 1923. gada otrajā pusē, intensīvi tika dibinātas jaunas mūziķu biedrības: Latvju dziedātāju koru diriģentu biedrība (26. septembrī), Latvju komponistu biedrība (17. oktobrī), Latvijas Skaņražu kopa (5. decembrī)[7]. Tās katra sāka pieprasīt pārstāvju vietas jaunajā VI Vispārējo dziesmu svētku rīcības komitejā. Atšķīrās arī domas par komitejas sastāvu (cik daudz un kādiem pārstāvjiem tajā jābūt), tādēļ ilgstoši neizdevās izveidot rīcības komiteju – to ievēlēja tikai 1924. gada 23. aprīlī dziesmu svētku kongresā.[8] Jāatzīmē, ka arī šo svētku sakarā bija diskusijas par īsto svētku rīkošanas gadu – sākotnēji plānoja 1925. gadā, bet pēc tam pārcēla uz 1926. gadu.

Pēc VI vispārējiem dziesmu svētkiem, 1927. gada 4. janvārī, VI Vispārējo dziesmu svētku rīcības komiteja sasauca kongresu, kurā lēma, ko darīt ar 58 tūkstošiem latu peļņas. Kongress pieņēma Latvju dziedātāju koru diriģentu biedrības priekšlikumu: 1/3 summas piešķirt nākamo dziesmu svētku fondam, 1/3 summas atvēlēt nošu izdošanai un 1/3 summas izmaksāt kordiriģentiem kā atalgojumu, papildu Ls 2000 novirzīt Jurjānu Andreja fondam.[9] Komponisti nebija apmierināti ar lēmumu izmaksāt diriģentiem algu – protestu jau bija izteikuši komponisti Jēkabs Graubiņš, Jānis Cīrulis un Jēkabs Vītoliņš, kurus no minētās biedrības tādēļ izslēdza.

Esošā rīcības komiteja turpināja darboties priekšsēdētāja biedra (vietnieka) un tehniskā rīkotāja, Latvijas Universitātes docenta Gustava Klaustiņa (1880–1937) vadībā. Jau 1927. gada sākumā tā apsprieda Izglītības ministrijas priekšlikumu dibināt dziesmu svētku biedrību, bet ideja neguva piekrišanu. Latvijas Skaņražu kopas pārstāvji, tostarp arī pats rīcības komitejas priekšsēdētājs Jāzeps Vītols, sēdēs ilgstoši nepiedalījās. Kā piedraudējumu Latvijas Skaņražu kopa uztvēra saņemto paziņojumu, ka viņus no komitejas izslēgs, ja arī turpmāk tās pārstāvji neapmeklēs sēdes.[10]

Ierodoties uz 1928. gada 30. novembra rīcības komitejas sapulci, Vītols komentējis:

“Svētku starplaikā līdz šim rīcības komitejā nav bijuši tādi darbi, kuri būtu varējuši interesēt muziķus, kādēļ tie arī nav ieradušies uz sēdēm. Varbūt, ka ir pārpratums, kad prezidija lēmums no attiecīgiem rīcības komitejas locekļiem uzskatīts kā pārmetums, kuru tie uzņēmuši smalkjūtīgi. Lomu te spēlē ne tik daudz rakstītie protokoli, kā nerakstītie, jo ir divas rīcības komitejas locekļu grupas: Skaņražu kopa un diriģentu biedrība, kuru starpā ir jau veca nesaskaņa, kuru nav mēģināts novērst, bet tā arvienu paasinājusies.”[11]

Tātad Vītols izcēlis, ka it kā vienotajā rīcības komitejā, patiesībā bija divas grupas ar atšķirīgām interesēm – komponisti, kas arī paši nodarbojās ar diriģēšanu un iestājās par mākslinieciskās kvalitātes celšanu un autorhonorāriem (Latvijas Skaņražu kopa), un “tīrie” diriģenti, kas strādāja ar koriem ikdienā un aizstāvēja tautas dziedātprieka uzturēšanu (Latvju dziedātāju koru diriģentu biedrība). Kaut arī abas puses izteica vēlēšanos nesaskaņas nolīdzināt, turpmākā stāsta virsrakstu varētu aizņemties no žurnāla “Aizkulises”: “Vītolieši pret Klaustiniešiem”.

Rīcības komiteja ar diriģentiem priekšgalā 1928. gada nogalē nolēma, ka nākamos – VII Vispārējos latviešu dziesmu svētkus organizēs 1933. gadā, kas sakristu ar I dziesmu svētku 60 gadu atceri. Bet Melngailis, ieradies uz 1929. gada 10. marta sēdi, uzstāja, ka viņa un Skaņražu kopas viedoklis ir citāds – svētki jārīko ik pēc pieciem gadiem, tātad 1931. gadā. Balsoja vēlreiz, bet palika pie iepriekšējā lēmuma tādēļ, ka divu gadu laikā būtu jāveic visi sagatavošanās darbi.[12] Tikmēr Latvijas Skaņražu kopa kala jaunus plānus – veidoja statūtu grozījumus, lai pie biedrības varētu dibināt diriģentu sekciju: “Lai radītu pretsparu Dziedātāju koru diriģentu biedrībai, kuras darbībā nereti izpaužas tieksmes spēlēt vienīgo noteicošo lomu mūzikas mākslas un dzīves jautājumos, kuros tā nebūt nav kompetenta, kā arī naids pret Sk. kopas darbību.”[13]

Kaut arī Jūlija Sproģa pētījums ir visnotaļ balstīts rīcības komitejas protokolu izpētē (precīzi citāti, loģiski secinājumi), nevar nepamanīt autora nepatiku pret Skaņražu kopu (īpaši Melngaili) un viņa atbalstu diriģentiem. Līdz ar to notikumu interpretācijā nav meklēti argumenti, kas skaidrotu arī diriģentu biedrības pretdarbību. Autora nostāja ir skaidra – “nelaimes sakne” meklējama komponistu vēlmē “dižoties”, būt noteicošajiem pār dziesmu svētku norisi. Tomēr, jāizceļ, ka šo pētījumu Sproģis veicis laikraksta “Brīvā Zeme” redakcijas uzdevumā, bet prāvu honorāru (Ls 1000) saņēmis no Latvju dziedātāju koru diriģentu biedrības, kas arī finansēja tā iespiešanu brošūrā 6000 eksemplāros. Šī iemesla dēļ to var uzskatīt par pasūtījuma darbu ar iepriekšnoteiktu rezultātu – nosvēršanos par labu pasūtītāju viedoklim.[14]

1929. gada 20. augustā tika sasaukts dziesmu svētku kongress, kurā “viss rūgtums, kas bij krājies starp Skaņražu kopu un diriģentu biedrību, kā zināms, nu galīgi eksplodēja”. Skaņražu kopas pārstāvji demonstratīvi atstāja kongresu un nākamajā dienā uzsāka paralēlu VII vispārējo dziesmu svētku organizēšanu – sasauca diriģentu dienas, plašāku sanāksmi 6. oktobrī un dziesmu svētku kongresu 1930. gada 5. janvārī, kurā lēma par Latviešu dziesmusvētku biedrības dibināšanu.[15]

Pēc konflikta 20. augusta kongresā tika dibinātas divas viena otru savstarpēji neatzīstošas dziesmu svētku biedrības un vienu vienotu vispārējo dziesmu svētku vietā tika plānoti divi.

Pirmā grupa VII Vispārējos dziesmu svētkus vēlējās rīkot 1931. gadā. Te vadošie bija komponisti, kas apvienojušies Latvijas Skaņražu kopā. Galvenās personības: Vītols un Melngailis. Šī grupa sākotnēji rīkojās kā VII dziesmu svētku rīcības komiteja, līdz 1930. gadā dibināja Latviešu dziesmusvētku biedrību.

Otrā grupa VII Vispārējos dziesmu svētkus vēlējās rīkot 1933. gadā, tad 1932. gadā, bet pēc tam atgriezās pie 1933. gada. Te vadošie bija diriģenti, kas apvienojušies Latvju dziedātāju koru diriģentu biedrībā. Galvenās personības: Klaustiņš un Pāvuls Jurjāns. Šī grupa sākotnēji rīkojas kā Latvju VII dziesmu un mūzikas svētku padome, līdz 1931. gadā nodibināja biedrību Koru un orķestru apvienība “Dziesmu svētki”.

Lai arī “lauku pārstāvjiem šāda šķēpu laušana ap dziesmu svētku “pīrāgu” likās ļoti dīvaina un neizprotama”, koriem un diriģentiem bija jāizvēlas, kuru grupu atbalstīt.[16] To parāda koru piesūtītie paziņojumi, kuros dalība apstiprināta, atsaukta vai arī norādīta vēlme atturēties no dalības, kamēr rīkotāji nav vienojušies.[17] Tomēr, lai koriem būtu vieglāk izšķirties par labu Skaņražu kopas aktivitātēm, tika manipulēts arī ar ievērojamo diriģentu Teodoru Reiteru (1884–1956). Viņš gribēja uzņemties vidutāja lomu un samierināt abas puses, bet pēc skandalozā 20. augusta kongresa viņu izslēdza no Latvijas Skaņražu kopas, par oficiālu iemeslu uzdodot “diletantisma veicināšanu mūsu mūzikas dzīvē” (viens no neoficiālajiem iemesliem – “Reiters nostājies pret Skaņražu kopas lēmumiem un viedokli dziesmu svētku lietā”). Decembrī šo lēmumu anulēja, “ievērojot to pakalpojumu, ko dziesmu svētku lietai izdarīja T. Reitera atteikšanās no virsdiriģenta pienākumiem G. Klaustiņa un kompānijas projektētos dziesmu svētkos”.[18]

Šajā konfliktā uzvarēja Latvijas Skaņražu kopas dibinātā un Vītola vadītā Latviešu dziesmusvētku biedrība. Viņiem savā pusē bija izdevies piesaistīt augstas valsts amatpersonas un panākt, ka dziesmu svētku organizēšanas laiks (1931. gads) un rīkotājs (Latviešu dziesmusvētku biedrība) tiek noteikts ar Latvijas Republikas Ministru kabineta lēmumu.[19]

Īsi pēc VII Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem (1931), šī biedrība paziņoja, ka organizēs arī I dziesmu svētku 60 gadu atceres dienas 1933. gadā un aicināja konkurentus, koru un orķestru apvienību “Dziesmu svētki”, apvienoties.[20] 1932. gada nogalē presē parādījās ziņas, ka piemiņas svētku ideja un grūtie saimnieciskie apstākļi prasa izbeigt sašķeltību un, ka koru un orķestru apvienība “Dziesmu svētki” atsakās rīkot svētkus atsevišķi.[21] Tomēr formāli šī biedrība eksistēja līdz pat 1934. gada 24. novembrim, kad tika noslēgts akts par tās pašlikvidēšanos.[22]

Ideju un viedokļu sadursmes par to, kādiem ir jābūt dziesmu svētkiem allaž ir bijušas aktuālas – arī mūsdienās.[23] Atskatoties uz vispārējo dziesmu svētku rīkošanu, ir sarežģīti noteikt, kurš bijis labāks modelis – vai tas, ka svētkus rīkoja viena dziesmu svētku biedrība vai rīcības komiteja, vai tas, kā ir šodien, kad svētku organizēšana ir valsts institūciju pārziņā. Katrā ziņā nevajadzētu idealizēt laiku, kad dziesmu svētku organizēšana bija sabiedrisko organizāciju pārziņā – kā redzam no šī konflikta izklāsta, biedrības nespēja vienoties par svētku organizēšanas tiesībām, un tika iesaistīta valsts pārvalde, lai “no augšas” izšķirtu konfliktu par to, kurš un kad rīkos Latvijai tik nozīmīgo notikumu – vispārējos dziesmu svētkus.

[1] Vīgneru Ernesta vadītā Latvju komponistu biedrība (1923–1938) 1928. gadā faktiski vairs nebija aktīva un nepiedalījās asākajās mūzikas biedrību cīņās (1929–1931). Vīgneru Ernests nostājās Latvju dziedātāju koru diriģentu biedrības pusē.

[2] Lai būtu vieglāk uztvert, šeit un turpmāk par visiem svētkiem lietots apzīmējums “vispārējie dziesmu svētki”, apzinoties, ka svētku oriģinālie nosaukumi bija: VI vispārējie latvju dziesmu un mūzikas svētki, VII latvju vispārējie dziesmu svētki, Dziesmu svētku 60 gadu atcerei veltītie VIII vispārējie dziesmu svētki, IX latviešu dziesmu svētki.

[3] Pētersone, Pārsla; Kvaskova, Valda. LVVA digitālā izstāde Latviešu Dziesmu svētku tradīcija un tās nesēji. Pieejams: http://www.arhivi.lv/index.php?&1555

[4] Par šo sīkāk 2022. gada Mūzikas akadēmijas rakstu krājumā, Zanes Prēdeles rakstā No Jelgavas mūzikas vēstures: IV Vispārīgo latviešu Dziesmu un Mūzikas svētku nozīmīgums (pieejams šeit: https://www.jvlma.lv/data/sadala_muzikas_akademijas_raksti/raksti-card-2-web.pdf)

[5] Sproģis, Jūlijs. Ko runā dokumenti par vispārējo dziesmu svētku rīkotāju konfliktu. Rīga: [Latv. zemn. sav. spiest.], 1930.

[6] Sproģis, 9. lpp.

[7] Par Latvijas Skaņražu kopu sīkāk var lasīt šajā rakstā: Švītiņa, Laura (2022). “Latvijas Skaņražu kopa (1923–1939) un autortiesību aizstāvība”, Mūzikas akadēmijas raksti XX, Rīga: Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, 47–79. Pieejams šeit: https://www.jvlma.lv/data/sadala_muzikas_akademijas_raksti/raksti-xx-2022-card-3-final-web.pdf

[8] Mūzikas Nedēļa, Nr. 17 (01.05.1924)

[9] Latvju dziedātāju koru diriģentu biedrības protokoli – LNA LVVA 6479. f. 1. apr. 203. lieta, 33–36; Dziesmu svētku rīcības komitejas protokolu grāmata (1925–1929) – LNA LVA 1655. f. 1. apr. 1462. lieta, 83–85, digitāli pieejams šeit: https://dom.lndb.lv/data/obj/482675.html

[10] JVLMA Jāzepa Vītola piemiņas istabā glabātā Latvijas Skaņražu kopas protokolu grāmata (bez šifra, 64) un Dziesmu svētku rīcības komitejas protokolu grāmata (1925–1929) – LNA LVA 1655. f. 1. apr. 1462. lieta, 87–88, digitāli pieejams šeit: https://dom.lndb.lv/data/obj/482675.html

[11] Dziesmu svētku rīcības komitejas protokolu grāmata (1925–1929) – LNA LVA 1655. f. 1. apr. 1462. lieta, 103, digitāli pieejams šeit: https://dom.lndb.lv/data/obj/482675.html

[12] JVLMA Jāzepa Vītola piemiņas istabā glabātā Latvijas Skaņražu kopas protokolu grāmata (bez šifra, 64–65) un Dziesmu svētku rīcības komitejas protokolu grāmata (1925–1929) – LNA LVA 1655. f. 1. apr. 1462. lieta, 106, digitāli pieejams šeit: https://dom.lndb.lv/data/obj/482675.html

[13] JVLMA Jāzepa Vītola piemiņas istabā glabātā Latvijas Skaņražu kopas protokolu grāmata (bez šifra, 65 o.p.)

[14] VI un VII Vispārējo Dziesmu svētku Rīcības komitejas sēžu protokoli (1929–1931) – LNA LVVA 6479. f. 1. apr. 81. lieta, 63–66. Digitāli pieejams šeit: https://dom.lndb.lv/data/obj/482675.html

[15] Sproģis, 29–31; JVLMA Jāzepa Vītola piemiņas istabā glabāto Latvijas Skaņražu kopas protokolu grāmata (bez šifra, 72). Šeit arī nepieciešams paskaidrojums – tā kā rīcības komiteja nebija juridiska persona, tad atļauju kongresu sasaukšanai tai nedeva – tādēļ, 1929. gada kongresu sasauca Latvju dziedātāju koru diriģentu biedrība, bet 1930. gada kongresu Latvijas Skaņražu kopa.

[16] Madonas Vēstnesis, Nr. 73 (07.09.1929)

[17] Koru paziņojumi VII Vispārējo dziesmu svētku Padomei par nepiedalīšanos svētkos – LNA LVVA 6479. f. 1. apr. 80. lieta, digitāli pieejams šeit: https://dom.lndb.lv/data/obj/488583.html

[18] JVLMA Jāzepa Vītola piemiņas istabā glabātā Latvijas Skaņražu kopas protokolu grāmata (bez šifra, 72–77).

[19] LVVA, 1632. f., 2. apr., 995. l., 2. ; Ramats, Eduards. Septītie vispārējie dziesmu svētki. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr.10 (01.10.1929).

[20] LVVA, 6479. f., 1. apr., 44. l., 11.

[21] Mūzikas Apskats, Nr. 3 (01.01.1933)

[22] LVVA, 6479. f., 1. apr., 44. l., 23. lp., Mūzikas Apskats, Nr. 1 (01.01.1935)

[23] XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki (2021) tika organizēti Covid-19 pandēmijas laikā (sk. diskusiju “Saule, Pērkons, Daugava, Zūms?” Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/dziesmu-un-deju-svetki/saule-perkons-daugava-zums-iesaisties-diskusija–kadi-bus-citadie-dziesmu-svetki.a410698/), savukārt Jānis Daugavietis sekojis līdzi profesionāļu cīņai par monopolu uz resursiem, kas tiek piešķirti dziesmu svētku rīkošanai (sk. rakstu Dziesmu svētki un x stunda (2022) pieejams šeit: https://daugavietis.wordpress.com/2022/03/30/dziesmu-svetki-un-x-stunda/ ).

P., O., T., C.:	10:00-16:30
P., S., Sv.:	slēgts

Kurš rīkos vispārējos dziesmu svētkus?

Dalīties!