Laikā, kad par visas Eiropas aktuālāko tēmu kļuvusi bēgļu krīze, iespējams, vērtīgi ir paskatīties atpakaļ pagātnē. Tādēļ piedāvājam Rakstniecības un mūzikas krājuma materiālos balstītu rakstu sēriju, kas vēstīs par latviešu literātiem un mūziķiem, kas savulaik bijuši spiesti doties bēgļu gaitās. Kā pirmais sērijā – stāsts par rakstniekiem, kuri pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Vācijas DP nometnēs, bieži vien pavadot tajās vairākus gadus.

„Mēs klīstam starp pagātni, kas mūs pazemojusi, un nākotni, kas mūs biedē, nespējot atrast savu vietu.”
Velta Toma, romāns “Aldaune”

 

Kad 1944. gada otrajā pusē vairāk nekā 200 000 Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, viņu vidū bija arī vairāki rakstnieki. Daļai izdevās pārcelties ar laivām uz Zviedrijas krastu, daļa ar kuģiem vai pa zemes ceļiem nonāca kara izpostītajā Vācijā. Ceļš bija dramatisks – uzlidojumi, zemūdeņu apdraudējums, pārtikas trūkums, neziņa, bailes.

„Dzīvojam mierīgi vēl pagaidām. Jēna gan ļoti cieš tepat aiz 12 km. Bet mēs turamies. Gan reiz te febr. beigās nometa ap 150 metru no manis pāris bumbas angļi. Bet tās tik izbojāja mīksto tīrumu. Klausāmies abās frontes pusēs smago art. Esam starp tām vidū. Pāri allaž aiziet neskaitāmas lidmaš.; kā pa nāves lielceļu.”  Dzejniece Elza Ķezbere vēstulē Andrejam Eglītim, Tīringene, 1945. gada 28. martā.

Pēc kara beigām Vāciju uzvarētāji sadalīja zonās un Austrumeiropas bēgļus koncentrēja DP (Displaced Persons, t.i., pārvietoto personu) nometnēs amerikāņu, angļu un franču pārvaldes zonās. Nometnēs ātri uzplauka kultūras dzīve – latvieši spēlēja teātri, dibināja skolas, iznāca laikraksti un žurnāli, arī grāmatas. Visi vēl bija kopā – kā uz ledus gabala, kas atrauts no krasta, kā stacijas uzgaidāmā telpā. Tas bija t. s. „mazās Latvijas” laiks. Par uzturu, kaut trūcīgu un vienveidīgu, rūpējās starptautiskās palīdzības organizācijas, īsta darba nebija, dzīvot vajadzēja šaurībā aukstās barakās vai kazarmās, vai vairākām ģimenēm kopā kādā dzīvoklī, no kura bija izlikti vācieši. Piespiedu kārtā ikdiena bija jāpavada barā, bet garīgi cilvēki jutās vientuļi.

„Man personīgi tas gods dzīvot bēniņu istabā, kopā [esam] 11 sievietes un bērni. Tumšs, auksts un bezgala trokšņains. Šo stāvokli varētu apzīmēt par mūžīgām viesībām vai arī par dzīvi tirgus laukumā. (..) Pagaidām dzīvoju kā īsts dzīvnieks: ēdu, kad ir un kas ir, guļu, kašķējos ar bērniem un citām sievām, un viņas savukārt kasās ar mani. (..) Man riebjas šīs nometnes, šie no dienas dienā trulāki topošie ļaudis, šī bezjēdzīgā bezcerība, šī drēgnā, miglainā Minhenes ziema, kas saēd manas vecākās meitenes plaušas, šī tauta, kas mūs lamā par „nolādētiem ārzemniekiem” un kas vēl tagad barojas no mūsu labuma. Man riebjas pasaules vareno aklums vai nevarība, ka tie pieļauj un pat veicina pāri darīšanu tiem, kas jau ir samīti, sakauti, iznīcināti.”  Rūta Skujiņa vēstulē Jānim Veselim, Minhene, 1946. gada 30. novembris.

Rakstniekiem iesaistīšanās kultūras dzīvē bija glābiņš un prieks reizē – iespēja darīt to, kas sniedz gandarījumu. Viņi bija izmētāti pa dažādām nometnēm, gribējās satikties ar spalvas brāļiem, tāpēc tika rīkotas Rakstnieku dienas lielākajos centros – Eslingenā (netālu no Štutgartes), Fišbahā (Nirnbergas pievārtē), arī ziemeļos Libekā un citur. Sarīkojumi, kuros rakstnieki lasīja savus darbus, notika vai katrā nometnē. Bija svarīgi sajust saikni ar lasītāju, to, ka esi vajadzīgs, jo īpaši pirmajos gados, kad grāmatas vēl neiznāca. Un klausītāji bija atsaucīgi – viņiem šīs tikšanās bija kā garīga maize.

“Man ir bijušas briesmīgas dienas. Bet es vienmēr turēju pie sevis kādu papīra gabaliņu [..] un es vienmēr centos kaut ko atzīmēt. [..] Pietiek, ja vienā dienā pieredzēto mēģina izteikt tikai vienā kodolīgā teikumā. 365 teikumi gadā, tas ir lielisks stāsts. Sevišķi, ja pacenšas, lai teikumi nekad neatkārtojas. Pat to pašu neziņu un īgnumu vajag ik dienas izteikt citiem vārdiem.” Vitauts Kalve vēstulē Ofēlijai Sproģerei, Tībingena, 1949. gada 7. septembris.

Tika atzīmētas nozīmīgas rakstnieku jubilejas – īpašs jubilārs bija Jānis Jaunsudrabiņš, kurš dzīvoja Grēvenē un vadīja jauno literātu pulciņu. Vairāki rakstnieki strādāja kā skolotāji nometnes skolās, piemēram, dzejniece Zinaīda Lazda mācīja latviešu valodu un literatūru nākošajai rakstniecei Ilzei Šķipsnai, kritiķis Jānis Rudzītis – Olafam Stumbram un Indrai Gubiņai (toreiz – Benconei). Artūrs Baumanis un Knuts Lesiņš bija žurnālu redaktori, Elza Ķezbere – nometnes teātra dramaturģe.

„Dzīvojam. Izliekamies, ka nopietni strādājam. Bet tā jau patiesībā ir tāda sevis mānīšana. [..] Ap 700 latv. esam. Ap 300 leišu un ap 200 igauņu. [..] Visā pilsētā ir noņemtas part. vīriem mājas un nodotas bēgļu lietošanā. Te ir diezgan skaisti arī. Lieli meži un krietni pakalni. Detmolda ap 17 km. Vilciens un autobusi iet.” Elza Ķezbere vēstulē Veronikai Strēlertei, Blomberga, 1945. gada 16. oktobri.

Valda Moora, populārās dziesmas „Zilais lakatiņš” vārdu autore, atceroties to laiku, raksta: ”Dzīve nometnē šķita irreāla. Likās, ka visi šūpojamies kādā gaisotnē, kur nav ne vakardienas, ne rītdienas, un galvenais – nav pasaulīgās mantas, kas piesietu un apgrūtinātu. Tikai rakstāmmašīnas klaudzēja, izdevniecības izauga kā no zemes, grāmatu straumes plūda un laikraksti darbojās draudzīgā konkurencē.”

Jā, dažiem, kā Valdemāram Kārkliņam, bija izdevies paņemt līdzi rakstāmmašīnu, citi, kā Velta Toma, Rīgu pameta ar pašu nepieciešamāko mugursomā plecos.

Lai gan radošam darbam apstākļi nometnēs bija nepateicīgi, grūti bija atrast iespēju pabūt vienatnē, tapa gan dzeja, gan noveles un stāsti – pārsvarā īsās formas. Tika izsludinātas literāras prēmijas, notika konkursi. Šajā laikā savas labākās noveles uzrakstīja Knuts Lesiņš un Anšlavs Eglītis. Jānis Jaunsudrabiņš – tēlojumus „Zaļajai grāmatai” un romānu „Es stāstu savai sievai”, kurā tieši parādīts viņa bēgļa ceļš un nometnieka laiks.

“Šejienieši ar mums drīz aprada. Vispār cilvēki pret svešiniekiem mēdz izturēties kā visi dzīvnieki, kad ienāk viņu vidū kāds no cita midzeņa, vai cita pērkļa. Tas tiek dzīts un dzenāts, kosts un plēsts, līdz tad draudzīgi saošņājas un noslēdz mieru.” Jānis Jaunsudrabiņš romānā “Es stāstu savai sievai”.

Tolaik iznākušo dzeju grāmatām jau nosaukumi vien ir daiļrunīgi – “Tālais dārzs” un “Bēgle” (Zinaīda Lazda ), “Latvieša sieva” (Velta Toma), “Bargā laikā” (Arveds Švābe), “Tālos ceļos” (Kārlis Dziļleja), “Krēslainie spoguļi” un “Ilūzijas” (Elza Ķezbere). Atstātā dzimtene bija tas tālais dārzs bēgļiem, kas šajā bargajā laikā bija devušies tālos ceļos un dzīvoja vairāk ilūzijās un sapņos. Dzeja bija kļuvusi vienkāršāka un lakoniskāka. Arī prozā dominē t.s. „leģionāru stāsti”. Mārtiņš Zīverts ar skatu no malas Zviedrijā uzraksta lugu “Kāds, kura nav”, kuras darbība norisinās bēgļu nometnē un kuras centrā ir atmiņu zaudējis leģionārs. Blombergas nometnē Vilis Lapenieks (filmas „Zvejnieka dēls” režisors) pēc tās uzņem filmu.

Šajā laikā radītā literatūra ne vien raisa dziļu līdzpārdzīvojumu, bet arī ļauj mums labāk saprast savas tautas vēsturi, atklājot to no citas puses.

„Eslingenas tautskolā guvu toreiz īsti neizprastu, bet vēlāk ļoti nozīmīgu labu un latvisku izglītību. Šaurajā vecāku vienistabā apgrozījās arī visādas latviešu slavenības: Arveds Švābe (par kura noveli 12 gadu vecumā uzdrošinājos kādā no saviem daudzajiem „laikrakstiem” uzrakstīt asu kritiku), Volfgangs Dārziņš, Anšlavs Eglītis, Irma Graudiņa (viņa man ļoti patika), varenā sieviete Velta Toma, asprātīgais Kārlis Rabācs (viesībās viņam patika vārīt zupu cepurēs), gandrīz visi latviešu žurnālisti un vēl citi. Bija interesanti. Eslingenā iepazinos arī ar vēlākām latviešu slavenībām manos gados [..]. Kopā ar Salmiņu, Agni Balodi un Zigurdu Ūdri „nodibinājām” bandu, kurai bija pašiem sava nauda, pasts, gliemežu hipodroms un kolonijas Nekāras saliņās.” Jānis Klāvsons. Manas dzīves pirmā daļa. (Pašportreti, 1965).