Hersbrukas latviešu nometnes komitejas mītne. Vācijā, 1949. gada 24. februāris. Priekšplānā plakāts: “Dievs, palīdzi mums! Mēs protestējam pret tirāniju un deportācijām Baltijas valstīs!” (angļu, vācu val.) RTMM 691481(1-2)

Lai gan latviešu masveida došanās bēgļu gaitās pēc Otrā pasaules kara bija nenoliedzama traģēdija visai nācijai, tomēr šajos sāpīgajos apstākļos dzima arī vairāki veiksmes stāsti, kad trimdinieki ne vien deva ievērojamu ieguldījumu jaunās mītnes zemes kultūrā, bet arī sasniedza jaunas virsotnes savā personīgajā attīstībā. Jo īpaši tas attiecās uz māksliniekiem, kas izcili pārvaldīja starptautisku valodu – mūziku. Turpinot rakstu sēriju par latviešu bēgļiem (par rakstniekiem bēgļu nometnēs lasiet šeit), piedāvājam stāstu par Latviešu stīgu kvartetu.

1944. gada rudenī simtiem tūkstošu latviešu bēgļu, riskēdami ar dzīvību, devās uz Rietumiem – daļa ceļoja pāri jūrai uz Zviedriju, citiem par pirmo patvēruma zemi kļuva Vācija un Austrija. 1944./45. gada ziema vēl aizritēja kara briesmu gaisotnē, šaubās un neziņā, bet, karam beidzoties un bēgļiem saplūstot nometnēs, ātri vien kļuva skaidrs, ka dzimtenē atgriezties drīzumā nebūs iespējams. Atsākās garīga rosība.

Veidojās trimdas ideoloģija, kuras pamatu veidoja atziņa, ka latvieši svešumā ir savas tautas un valsts pārstāvji, kam svēts pienākums cīnīties par Latvijas neatkarību. Tādēļ par nozīmīgāko darbu bēgļu nometnēs kļuva latviešu kultūras uzturēšana un turpināšana, kaut apstākļi tam nebija labvēlīgākie. Ne elektrības un gāzes ierobežojumi, ne kurināmā trūkums, ne plānā iztika nebija par šķērsli, lai ļaudis pulcētos koros, rīkotu sporta sacensības, spēlētu teātri un koncertētu, lai bērni dotos uz bēgļu skolām. Cilvēki gribēja ne tikai izdzīvot, bet arī rakstīt, gleznot, komponēt, muzicēt – turpināt radošo dzīvi, ko bija aizsākuši dzimtenē.

Vācijas nometnēs, kuru kopskaitā bija ap 300, darbojās vairāk nekā 750 latviešu profesionālo dziedātāju un instrumentālistu. DP (Displaced persons jeb pārvietoto personu) nometnes veidoja svešatnes mazo Latviju ar savām pašvaldībām, laikrakstiem, grāmatu izdevniecībām, skolām, kursiem, teātriem, baleta trupām, koncertiem, pat universitāti un operu. Šī savdabīgā latviskā pasaule tomēr atgādināja raibu mozaīku, kur līdzās tiešām izciliem koncertiem un mākslas norisēm visās nozarēs plauka arī diletantisms. Kā vēlāk rakstīja komponists Tālivaldis Ķeniņš, Vācijas laikos normāli bija koncerti par vēderu. Mākslinieki ceļoja no vienas nometnes uz otru ar gadījuma transportu un arī gadījuma atlīdzību. Komponistiem bija vēl grūtāk, jo viņu darbība tika mazāk ievērota nekā atskaņotāju koncerti, tādēļ arī viņi bieži bija spiesti iesaistīties aktīvajā koncertdarbībā. Trūka nošu izdevumu un pat papīra, īpaši – vērienīgāku partitūru pierakstīšanai.

Bēgļu nometnēs nonākušie latviešu mūziķi mēģināja rast un izmantot ikvienu iespēju turpināt savu mūziķa darbību (jāpiezīmē, ka Latviju atstāja gandrīz visi Latvijas konservatorijas mācībspēki ar Jāzepu Vītolu priekšgalā un apmēram divas trešdaļas no aktīvi koncertējošajiem pirmskara Latvijas māksliniekiem). Lai gan situāciju sarežģīja tas, ka līdzpaņemtās notis un instrumenti nereti pārceļojumos bija zuduši, ar UNRRA (United Relief and Rehabilitation Administration, Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas pārvalde) un militāro organizāciju atbalstu dažos centros sāka veidoties profesionālu mākslinieku grupas, kuru mērķis bija sniegt augstvērtīgu mākslu nometņu iemītniekiem un sabiedroto armijas karavīriem. Tā radās nozīmīgi mūzikas centri, kuros darbojās profesionāli spēcīgas mūziķu vienības. Drīz vien tās koncertēja visās Vācijas malās un guva atzīstamus panākumus.

Viens no ievērotākajiem DP nometņu iemītniekiem bija Arvīds Norītis – pirmais Latvijas konservatorijas absolvents un arī pirmais brīvās Latvijas akadēmiski izglītotais vijolnieks. Jau 1925. gadā viņš bija dibinājis Latviešu stīgu kvartetu (A. Norītis – I vijole, A. Arnītis – II vijole, E. Vīnerts – alts un Ē. Berzinskis – čells). DP nometņu laikā kvartets daļēji mainītā sastāvā atjaunoja savu darbību. Joprojām nepielūdzams savu augsto prasību ziņā, Arvīds Norītis arī nometņu apstākļos spēja saliedēt kameransambli, kuru ievēroja un atzinīgi vērtēja visā pēckara Ziemeļrietumeiropā. Mūzikas kritiķi Latviešu stīgu kvartetu pat ierindoja pasaules pirmajā piecniekā. Un viņi arī bija izcili, pirmskara Latvijā skolojušies mūziķi: otrā vijole – Voldemārs Rušēvics, alts – Eduards Vīnerts un čells – Atis Teihmanis (no 1947. gada – Alfrēds Ozoliņš). Kvarteta pirmais koncerts trimdā notika 1945. gada 17. jūnijā, kam sekoja vairāk nekā simts koncertu gadā, uzstājoties arī Hamburgas, Ķelnes un Brēmenes radiofonos.

Jānis Cīrulis grāmatā Muzikanta piezīmes (1961) raksta, ka, klausoties šo spara un meistarības bruņoto kvarteta mūziķu spēlē, Vītola sejā atainojās veco laiku izteiksme. Tas iedvesmoja sirmo meistaru pēc atmiņas atjaunot sava G dur Stīgu kvarteta pirmās vijoles partiju, kas bēgulības laikā bija nozaudēta, un radīt virkni tautasdziesmu apdaru.

Apguvuši plašu un daudzveidīgu repertuāru ar V. A. Mocarta, E. Grīga, L. van Bēthovena, J. Brāmsa, F. Šūberta, R. Šūmaņa, J. Vītola, un vēl citu autoru darbiem, kvartetisti sāka īstus ceļojumu gadus. Sākumā viņi krustu šķērsu izbraukāja angļu pakļautībā esošo Ziemeļvāciju, bet tad sekoja panākumiem bagāti koncertceļojumi uz Austriju, Zviedriju, Dāniju, Angliju un Īriju. Kad izcilo čellistu Ati Teihmani ievēroja un uzaicināja par mācībspēku uz Freiburgu, viņa vietā stājās ne mazāk izcilais Alfrēds Ozoliņš. Reizēm klavieru kvintetu atskaņojumos ansamblim pievienojās arī pianists Hugo Štrauss.

Latviešu stīgu kvarteta aktīvā koncertdarbība un mākslinieciski augstvērtīgais sniegums lika sarosīties arī latviešu skaņražiem, kuri nometņu apstākļos radīja virkni darbu tieši šim sastāvam: Jānis Mediņš sarakstīja Pirmo stīgu kvartetu un Klavieru kvintetu, Jānis Kalniņš – tautasdziesmu apdares un Stīgu kvartetu gis moll, Bruno Skulte aizsāka Stīgu kvartetu a moll u. c.

Arvīds Norītis teicis: “Spēlēt kvartetā nozīmē – spēlēt visiem kā vienam. Tagad, kad četri latviešu mākslinieki iziet patiesi plašas auditorijas priekšā svešā pasaulē, tas nozīmē vairāk nekā mākslas kvalitātes vien – tas nozīmē arī piederības sajūtu.”

Tomēr 40. gadu beigās, kad sākās bēgļu izvietošana pa jaunajām mītnes zemēm, A. Norītis nevēlējās doties līdzi trim pārējiem kvarteta mūziķiem uz ASV, bet aizceļoja uz Latvijai tuvāko Zviedriju. Tur viņš kļuva par pedagogu Vesterosas mūzikas skolā un vadīja Vesterosas simfonisko orķestri, kā arī Stokholmas latviešu “Reitera kori”. Viņš diriģēja arī kopkori Hanoveras Latviešu Dziesmu svētkos un Visbijas Dziesmu dienās.

Kvarteta otrais vijolnieks Voldemārs Rušēvics ASV turpināja spožu solista karjeru, kļuva par Kalamazū koledžas vijoles klases vadītāju un profesoru, kā arī ieņēma koncertmeistara vietu Kalamazū simfoniskajā orķestrī.

Arī kvarteta altists Eduards Vīnerts par savu mītnes vietu izvēlējies Kaliforniju ASV, kur spēlējis orķestrī un kopā ar pianistu H. Štrausu un čellistu A. Ciemiņu dibinājis Kalifornijas latviešu trio, kas uzstājās daudzos koncertos latviešu un amerikāņu sabiedrībā.

Veiksmīgu mūziķa karjeru ASV turpināja arī čellists Alfrēds Ozoliņš, kurš bija Ņujorkas pavalsts Sirakjūsas Universitātes profesors čella spēlē un pasniedza arī krievu valodu, bet vēlāk kļuva par Bufalo pilsētas simfoniskā orķestra čellistu.

Līdz ar Latviešu stīgu kvarteta mūziķu pārcelšanos uz jaunajām mītnes zemēm izcilo mūziķu vienība beidza pastāvēt, bet nepilnajos piecos darbības gados tā spēja ierakstīt spožu lappusi Latvijas mūzikas vēsturē, kas atainojas vairākos simtos recenziju, koncertu programmu, līdzcilvēku atmiņās un vēstulēs, kā arī latviešu filmu režisora un scenārista Viļa Lapenieka nometņu apstākļos uzņemtajā dokumentālajā lentā Kas mēs esam un ko mēs spējam (1947).