“Latvju tautas skola vēl jauniņa, tādēļ arī viņai vēl daudz ligas pielīp. Viņa gribētu ar čaklām kājām lielu gabalu aizskriet, bet kājas vēl lunkanas, viņa daudz reiz klūp (..),”[1] visnotaļ nesaudzīgi latviešu skolu savulaik raksturoja jaunais skolotājs Mikus Krogzemis, plašāk pazīstams kā spilgtākais tautiskā romantisma dzejnieks Auseklis (1850–1879).

Papildus idejām par latvju tautas gara atmodināšanu ar dzejas un mitoloģijas apvienošanu Ausekli nodarbināja arī tīri praktiskas dabas jautājumi saistībā ar latviešu tautskolās piekoptajām mācību metodēm. Savus novērojumus un ieteikumus viņš aprakstījis izdevumā “Paidagoģiska gada grāmata”, kas izdota 1876. gadā un tolaik radīja zināmu skandālu pedagogu aprindās.

Kad jaunais Mikus Krogzemis pats vēl mācās Ērgļu draudzes skolā, viņa sekmes nebūt neliecina par kādiem izciliem talantiem vai interesēm (vienīgā atzīme “ļoti labi” saņemta par uzvedību, bet pārējās lielākoties apmierinošas). Tomēr 1868. gada augustā pēc skolas beigšanas viņa tālākais ceļš ved uz Jāņa Cimzes vadīto Valkas skolotāju semināru.

Mācību kursa ilgums ir trīs gadi. Seminārā valda izteikti vācisks gars (semināru finansē vācu muižniecība un garīdzniecība, un pats Cimze skolojies Veisenfelsas skolotāju seminārā Vācijā), taču Auseklis šajā laikā izkopj mīlestību pret savas tautas kultūru un mitoloģiju, ļoti daudz lasa un turas atstatus no pārējiem biedriem. Ausekļa noslēgtība un noraidošā attieksme pret reliģiju rada viņam arī problēmas, īpaši to vidū jāiezīmē konflikts ar ticības mācības skolotāju Otto Ulmani. Strīdu izdodas nogludināt, pateicoties skolas biedru atbalstam un Cimzes piekāpībai. Semināru Auseklis beidz 1871. gada 3. jūnijā, turklāt ar krietni labākām sekmēm nekā varētu gaidīt.

Nākamos trīs gadus Auseklis strādā dažādās draudzes skolās – Jaunpiebalgā, Cēsīs, vēlāk Lielvārdē. Viņš mēģina dabūt darbu arī Vecpiebalgā un pēc tam Rīgā, tomēr nesekmīgi. Vairākas darbavietas Auseklis spiests atstāt, jo viņa attieksme pret reliģiju izraisa konfliktus ar vietējiem mācītājiem. Nespējot atrast darbu, Auseklis dodas uz Pēterburgu, kur iepazīstas un cieši sadraudzējas ar komponistu Baumaņu Kārli. Lai arī Pēterburga neattaisno Ausekļa cerības un viņa dzīves apstākļi kļūst arvien smagāki, tieši šeit viņš uzraksta un izdod savu “Paidagoģisko gada grāmatu”, netieši realizēdams cita jaunlatvieša – Ata Kronvalda – sapni par pedagoģisku laikrakstu. Diemžēl “Paidagoģiskā gada grāmata” sabiedrībā tiek uzņemta atturīgi, un Auseklis, kurš grāmatu izdevis par saviem līdzekļiem, cieš pamatīgus zaudējumus. Par vienu no neveiksmes iemesliem uzskatāma “Baltijas Vēstnesī” publicētā J. Ziediņa (dr. Buļļa) kritika, kurā viņš nodēvē Ausekļa uzskatus par radikāliem un aicina šo kaitīgo grāmatu pat neņemt rokās.

Kas gan tik ļoti samulsināja Ausekļa laikabiedrus? Auseklis ir krietni agresīvāks un uzstājīgāks par Ati Kronvaldu, kaut daudzi piedāvātie pedagoģijas principi abiem ir līdzīgi (arī Kronvalds uzskata, ka tēvzemes mīlestība ir pilnvērtīgas personības pamatā, tāpēc pasniedz bērniem dzimtenes mācību). Auseklis ir reformators, kurš vēlas pārveidot tautas gribu un ieaudzināt latviešos nacionālo patību, līdz ar to viņa pedagoģiskā darbība faktiski sniedzas ārpus teorētiskajiem rakstiem un aptver arī dzeju un citus tekstus (pieminēsim kaut vai hrestomātisko dzejoli “Uz skolu”, kurā Auseklis izceļ izglītības nozīmi tautas izaugsmē). Tomēr arī viņa kritiķi nereti izsaka pamatotus argumentus, norādot uz pretrunām Ausekļa idejās un to neatbilstību reālajai situācijai, kā arī domas neskaidrību (piemēram, Ernests Dinsbergs savulaik izteicies, ka Ausekļa rakstus nespējot lasīt bez vārdnīcas).

Svarīgākās Ausekļa atziņas izklāstītas rakstos “Kā skolēni audzināmi krietnā garā” un “Latviešu tautas dziesmas tautas skolā”. Pirmo viņš jau 1870. gadu sākumā nolasījis skolotāju konferencē, kur arīdzan izpelnījies kritiskas piezīmes. Ruso un citu apgaismības domātāju ietekmē Auseklis aicina audzināt skolēnus kā individualitātes, ņemot vērā katra izcelsmi un dabas dotās spējas. Taču vispirms “audzinātājam, pirms nekā tas audzina citus, jāiepazīstas ar sava paša miesu un garu.”[2] Auseklis uzskata, ka garīgās pasaules pamats ir ķermenis, tāpēc jāpievēršas skolnieku fiziskajai attīstībai un labsajūtai, rūpējoties par šādām disciplīnām: elpošana, ādas kopšana, kustēšanās un miers. Nepieciešams vēdināt telpas, daudz uzturēties svaigā gaisā. Tālāk svarīgi rūpēties par ķermeņa higiēnu, šeit Auseklis vērš uzmanību uz dažādām problēmām un piedāvā risinājumus: “Katrai tautas skolai vajaga krietna mazgāšanas aparāta. Ar ķipīšiem un bļodiņām aizvien notiek lielas nekārtības. Grīda tur dabū vairāk nekā āda. Ar mazgāšanu vien nepaturēs ādu tīru, ja drēbes nebūs glītas. Savalkātas, sasviedrotas drēbes jāpārmaina ar spodrām. Bērni nekad nedrīkst gulēt kārtīgi neizģērbušies. Guļu vietām vajaga būt atšķirtām atsevišķi. Smādējamas ir tādas guļātavas jeb “lažas”, kur bērni saslānījušies cits pār citu, no grīdas līdz griestiem. Tādas guļu vietas ir neveselīgas jau caur to, ka tur nav vienāda gaisa un vienāda istabas siltuma. Un kur tad tie jocīgie un nejocīgie gadījumi, kas guļot var notikt tādās lečkās.”[3] Cita starpā viņš nosoda tos dievbijīgos vecākus, kas liek bērniem tupēt uz mūrīša un lasīt Bībeli, jo šādi bērni tiek padarīti par garā kropliem. Lai bērni vairāk kustētos, Auseklis ierosina šādas disciplīnas: miesas darbi laukā (pie skolas noteikti jāiekopj dārzs, kur skolēniem strādāt), iešana, skriešana, peldēšana, vingrošana, dziedāšana un runāšana, zīmēšana un rakstīšana, kā arī instrumentu spēlēšana.

“Miesas kultūra bez gara kopšanas ir aplamība,”[4] norāda Auseklis un tālāk uzskaita visas tās jomas, kuru attīstīšana skolotājam jāveicina savos skolēnos. Tā ir plaša sistēma, kurā viņš ieskaita saprātības orgānus (kārtības talents, skaņu talents, konstrukcijas (būves mākslas) talents, valodu talents (uzsverot, ka vispirms kārtīgi jāapgūst tēvu valoda), joku talents un talents mēģināties pēc priekšzīmes) un domu orgānus (salīdzinājienu spēks un slēdzienu spēks). To visu papildina arī gribu sistēmas, kas ir sarežģītākais elements no gara trīsvienības. Auseklis tās iedala gribu dzinekļos (kaunuma dzineklis, kura “orgāns nav vis kaunumā, kā daži domā, bet smadzenēs. Ja šis dzineklis audzēknī modies, tad jārūpējas, ka tas nevis no niecīgām, bet no augstām jūtām tiek saņemts un vadīts pa īsteno ceļu”[5]) un pašuzturības dzinekļos, kam piederīgi apslēpības dzineklis, apkarojuma un atgaiņojuma dzinekļi, postījuma dzineklis un vienības jeb kopības dzineklis. Skolotājam būtu jāpanāk, lai audzēkņi izvairās no onānisma, jāiemāca atgaiņāšanās (fiziskā pašaizsardzība), jāapkaro postījuma dzineklis un jāieaudzina vienotība un patriotisms. Tikmēr rakstā par tautasdziesmu mācīšanu Auseklis uzskata, ka tieši no tautasdziesmām skolēniem iespējams iemācīties latviešu tikumību un izpratni par daiļumu, kā arī darba mīlestību. Visas šīs lietas skolēns ar tautasdziesmām un citu tautas folkloru jau apguvis mājās, tāpēc viņa izpratni par šīm lietām vajag padziļināt un nostiprināt. Lielu vietu šeit Auseklis atvēl tautasdziesmu nošķiršanai (svarīgi pazīst īstenas latviešu tautasdziesmas) un iedalījumam. Protams, tautasdziesmām ir ievērojama nozīme arī patriotisko jūtu izkopšanā.

Kā latviešu pedagoģisko tradīciju pārveidotājam Auseklim ir lielas ambīcijas, kas viņa laikā tā arī negūst atsaucību. J. Ziediņš savā kritikā norāda uz paša reformatora apšaubāmajām zināšanām, jo Auseklis noraida psiholoģiju kā zinātni, vienlaikus pieprasot no skolotāja zināšanas “fiziognomijā un kraneoskopijā”[6]. Daudzi pārmet Auseklim, ka viņš tikai atkārto to, ko izlasījis citās grāmatās, bet nespēj savas idejas sasaistīt ar praktisko pieredzi. Pretestību izraisa arī labi zināmā Ausekļa radikālā nostāja pret reliģijas mācīšanu, kam tālaika sabiedrība nepavisam nav gatava. Arī pats Auseklis, spriežot pēc viņa daudzajiem konfliktiem ar skolu vadību, ir absolūts sava ceļa gājējs, kurš nav ar mieru uz kompromisiem un neprot vai negrib savas metodes ieviest stratēģiski pārdomātā ceļā. Lai arī “Paidagoģiskai gada grāmatai”, ar mūsdienu acīm raugoties, piemīt vairāk kultūrvēsturiska vērtība, nav noliedzams, ka atsevišķas Ausekļa idejas joprojām uztveramas kā saprātīgas un pašsaprotamas (piemēram, par veselīgu mācību vidi un fiziskajām aktivitātēm), bet citas – kā ierosinājums par tautasdziesmu mācīšanu – ne tikai izskan pirmo reizi, bet vēlāk patiesi tiek ieviestas skolu mācību programmās.