Rakstniecības un mūzikas muzejs
Autobiogrāfiskuma ēna. Diskusija par Dainas Tabūnas stāstu krājumu „Pirmā reize”
Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Dainas Tabūnas stāstu krājumu “Pirmā reize”. Uz jautājumiem atbildēs arī pati autore. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs nedēļu – līdz 15. maijam. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.
Dainas Tabūnas debijas stāstu krājums gan sava nosaukuma, gan struktūras un izteiksmes dēļ aicina lasītāju grāmatai piedēvēt tādas pazīmes kā „ticamība” un „atklātums”, no kurām pirmā cieši saistīta ar reālistisku prozas valodu, bet otrā – ar noteiktu, visnotaļ humānistisku pozīciju – rakstot paturēt prātā vajadzību pēc autentiska vēstījuma. Uz vāka redzamais vārdu salikums „Pirmā reize”, kas labam nosaukumam raksturīgi kalpo par vienu no iespējamajām lasījuma atslēgām, protams, asociējas ar nezināmā sastapšanu, personīgā apvāršņa paplašināšanu kā krājuma tēmu. Taču tā ir arī autores drosmīga nostāšanās vērtējošā lasītāja priekšā, nosaukumā akcentējot to, kas jau tāpat ir skaidrs pašā debijas faktā, – kļūšanu par jaunu punktu nepārredzamajā literatūras tīklā, vēlams – unikālu punktu. Ne velti Tabūnas proza neietver uzskatāmu interesi par citu autoru tekstiem. Var pat teikt, ka mijiedarbe ar literatūras vēsturi tiek izslēgta kā drauds „patiesumam” un „godīgumam pašai pret sevi” (mani apzīmējumi diskusijas labad). Kā varam lasīt intervijā ar jauno rakstnieci, tad viņa apzināti attālinājusies no aizrautīgajā lasīšanas pieredzē iemantotā uzskata, ka jārada „īsta māksla” (un „īsta māksla” rodas, ja atdarini klasiķu – vīriešu rakstīto, ja varoņi ir vīrieši ar tev būtībā nezināmu pieredzi).[1] Lai „īsto mākslu” izceltu no ironiskajām pēdiņām, jāseko savai pieredzei. Katra krājuma stāstā lietots pirmās personas vēstījums sieviešu dzimtē. Arī pati autore ir sieviete, kas tīri teorētiski, ņemot vērā, ka viņa dzimusi 1985. gadā, varētu būt gājusi cauri grāmatā aprakstītajām meiteņu un jauno sieviešu problēmām. Gan grāmatas nosaukums, gan nupat aprakstītā sakarība mudina domāt – autore apzināti spēlējas ar ideju par atklātību kā mākslas vērtību un pat ar autobiogrāfiskuma klātbūtni.
Šīs spēles nolūks nav viennozīmīgi nosakāms. Anna Auziņa kā būtisku Tabūnas krājuma iezīmi min „pašironisku patiesīgumu”, kas labi iederas „jaunās sirsnības” vilnī [2] – reakcijā uz postmoderno cinismu, no kura, ļoti iespējams, pārāk daudz cietusi latviešu mūsdienu proza. Un tiešām – palūkojoties uz Tabūnas lietotajiem instrumentiem (asprātīgi sižeta pavērsieni, kas maina varoņu uzskatus, „es” konsekventais lietojums, iedziļināšanās apkaunojošās situācijās), nav grūti iedomāties, ka pašironisks patiesīgums varētu būt viņas mērķis. Tomēr runāt par autora mērķi ir tikpat trausli, cik uzskatīt atklātību par mūžīgu kvalitāti, kas nemainās atkarīgi no konteksta un izpildītāja meistarības (latviešu literatūrkritikas romantiķu spārns gan man iebilstu). Tāpēc prātīgāk reflektēt par sekām, ko var radīt krājuma prasmīgi izvērstajā koncepcijā neapšaubāmi iekļautais aicinājums „Pirmo reizi” saistīt ar autobiogrāfiskumu. Spēju iedomāties dažas lasītāja reakcijas. Pirmkārt, var šķist – autore ir patiesa pret sevi un auditoriju, kaut kas no visa aprakstītā ar viņu noteikti noticis, un šis fakts jau pats par sevi šo prozu dara augstvērtīgu (tiesa, atklātumam bez laba stila nav vērtības, un Tabūna to saprot). Otrkārt, autobiogrāfiskuma ēna, pārklājusies pār iztēloto, klāt piedomāto, piesaka interesantu spēli – mēģināt uzminēt, kur beidzas autores dzīves fakti un kur sākas „tīra” fikcija. Galu galā, tāpat kā literatūrā nekas nav tikai dvēseles kliedziens, tāpat nekas no safabricētā nav bez autobiogrāfiskiem slāņiem. Treškārt, un es atstāju jūs ar cietāku riekstu pārdomām, – var rasties viedoklis, ka spēles ar autobiogrāfiskuma iespaidu ir lēts triks, kā panākt lasītāja iesaisti, proti, ka uzsvars uz „patiesīgumu” vispār ir novecojis paņēmiens, ka „es” vēstījuma forma lietota pārāk bieži, ka ticamību var panākt arī citiem līdzekļiem un ka dot mājienus par autentiskā klātbūtni, tos neapšaubot, ir naivi, jo mēs taču dzīvojam laikā, kad gudri prāti sen kā apšaubījuši stabilas identitātes iespējamību un pasludinājuši autora nāvi. Taču Tabūna ir gudra rakstniece un, šķiet, apzinās iespējamos savas metodes lasījumus, tāpēc, ja jums kādā brīdī viss liekas vienkārši, tad varbūt ir diezgan sarežģīti (un otrādi).
[1] http://www.punctummagazine.lv/2015/03/04/radit-sev-telpu-ar-vardiem/
[2] http://www.punctummagazine.lv/2015/03/05/bez-zida-pukas-co/
Komentāri
-
-
Paldies, Anita!
Citējot Marta Pujāta dzejoli, visgrūtākais rakstīšanas procesā man likās „noticēt pilij, kas ir tevī pašā” – resp., pārliecināt sevi, ka šim darbam vispār ir jēga; ka izdosies atrast īsto struktūru un vārdus; ka iznākums būs interesants un vajadzīgs arī kādam citam. Un šī pārliecināšana diemžēl ir jāveic katru reizi, pirms apsēsties pie datora. Man palīdzēja dienasgrāmata, interneta padomi, sarunas ar draugiem, nepārspīlēts grafiks, kurā daudz laika bija atvēlēts dažādām sevis iepriecināšanām. Un galvenokārt tas, ka aizgāju prom no darba un visiem paziņoju, ka tagad rakstu grāmatu, tādējādi neatstājot sev nekādus atkāpšanās ceļus.
Visgrūtāk gāja ar stāsta „Tur, ārā” rakstīšanu. Šim stāstam ir bijuši savi desmit sākumi.
Tomēr, neskatoties uz visiem grūtumiem, izolētības sajūtu u.tml., grāmatu rakstīšana man tik un tā liekas viens no labākajiem darbiem pasaulē
-
-
Mani ieintriģēja Jūsu stāstītais par “desmit sākumiem”. Kādas bija sākotnējās ieceres?
-
Paldies, Anita, par jautājumu! Stāsta sākotnējos variantos tika aptverts krietni plašāks laika posms – bija vairāk izvērstas tādas sižeta līnijas un epizodes, kas tagad pieminētas tikai garāmejot, piem., galvenās varones klaiņošana, attiecības ar klasesbiedriem utt. Rakstot tomēr nonācu pie tā, ka darbības laika ziņā koncentrētāks vēstījums, “iespiežot” stāstu trijās dienās, man liekas emocionāli spēcīgāks un precīzāk nodod to atmosfēru, ko vēlējos radīt. Šī vienkāršā atziņa tomēr prasīja daudz laika un brutālas uzrakstītā dzēšanas
-
-
Ņemot vērā to, ka man šī grāmata tika stādīta priekšā ar piezīmi par autobiogrāfismu, lasot diezgan daudz par to piedomāju.
Grāmata lasās viegli un sākumā aizmirsu, ka tas ir stāstu krājums un nesapratu, kāpēc pēkšņi nomainījās mazāks brālis pret vecāku māsu
Tas būtībā izskaidrojams ar to, ka valoda un galvenās varones uzvedības stils visos stāstos ir līdzīgs, kas varētu būt šī iepriekš minētā “autobiogrāfiskā ēna”.
Man kā lasītājai, kas ir apmēram viena vecuma ar autori, pilnīgi izprotamas situācijas, kas aprakstītas grāmatā, tāpēc autobiogrāfiskuma ticamības moments ir lielāks nekā, iespējams, kādam vecāka gada gājuma cilvēkam, kas auguši savādāk.
Lasot sieviešu dzimtes pirmajā personā lasītāja spēj identificēties ar rakstīto un, tā kā notikumi risinās tepat Latvijā, to darīt nav īpaši sarežģīti, tomēr lasītājam vīrietim, tas varētu būt šķērslis grāmatas pilnīgai izpratnei.
Ņemot vērā, ka grāmatā tomēr sastopamas autobiogrāfiskuma iezīmes, manuprāt, tā ir arī lieliska laikmeta raksturotāja un vēstures liecinieks. -
Zane, pastāstiet, lūdzu, ko, jūsuprāt, lasītājs vīrietis šajā grāmatā nevarētu saprast?
-
Liels paldies par grāmatu, Daina! Vai tas, ka nākamā grāmata taps ar lielāku pašpaļāvību, varētu ietekmēt tavu rakstības stilu?
-
Paldies, Laura! Diemžēl man nav pārliecības, ka nākamā grāmata taps ar lielāku pašpaļāvību
Protams, daudzie labie vārdi, ko esmu saņēmusi par “Pirmo reizi”, iedrošina turpināt rakstīšanu, taču uzliek arī zināmu atbildību. Par nākamo grāmatu pagaidām varu atklāt vien to, ka tās rakstīšana (kurai vēl neesmu ķērusies klāt) man liekas absolūti biedējoša. Taču vienlaikus tā man arī šķiet viena no pazīmēm, ka, iespējams, esmu uz īstā ceļa.
-
-
Par Joņeva grāmatu kāda paziņa (sieviete) man teica – “tā jau tāda džeku grāmata”. Tā Dainas grāmatai mērķauditorija ir sievietes – vieglāk identificēties ar varoni.
Tomēr arī man pāris vietas grāmatā ir palikušas atmiņā, piemēram – ka meitenes ģērbtuvē slepus aplūko viena otras apakšveļu.-
Hmm, ja palūkojas, piemēram, goodreads.com atsauksmēs par “Jelgavu 94″, galīgi nerodas iespaids, ka tā būtu “džeku grāmata” – lai gan puišu īpatsvars ir salīdzinoši liels, meiteņu vērtējumu (turklāt izteikti pozitīvu) tāpat ir krietni vairāk. Ja turpat paskatās komentārus par “Pirmo reizi”, tad jā, tā drīzāk sanāk “meiteņu grāmata”. Bet man liekas, zināma problēma ir tajā, ka sievietes vienlīdz labi spēj identificēties gan ar sieviešu, gan vīriešu personāžiem (jo ir uzaugušas kultūrā, kur dominē vīriešu tēli – grāmatās, kino utt. joprojām vīrieši ir pārstāvēti krietni plašāk un daudzveidīgāk), turpretī vīriešiem ir krietni mazāka pieredze identificēties ar pretējā dzimuma tēliem un līdz ar to lielāka pretestība pret šādu domu. Savstarpējo sapratni tas, protams, neveicina. Taču es ceru, ka laika gaitā, parādoties aizvien vairāk un dažādākiem sieviešu portretējumiem, šī plaisa pakāpeniski mazināsies.
-
Man nemaz nelikās svarīgi, ir vai nav autobiogrāfiski. Vienkārši lasāma, jauka grāmata. (No tām, kuras izlasa līdz galam)
?
Varbūt autore var pastāstīt, kas šīs grāmatas rakstīšanas laikā bija visgrūtākais un kādiem līdzekļiem šis grūtums tika pievarēts(ja tāds bija, protams