Rakstniecības un mūzikas muzejs
Cilvēks – šujmašīna. Diskusija par Gunta Bereļa romānu „Vārdiem nebija vietas”
Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Gunta Bereļa romānu „Vārdiem nebija vietas”. Uz jautājumiem atbildēs arī pats autors. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 19. jūnijam. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.
Gunta Bereļa romāna „Vārdiem nebija vietas” uzskatāmākās vērtības – un tās atklājas jau pirmajās pārdesmit lappusēs – neapšaubāmi ir rakstnieka kontrole pār vēsturiskajām detaļām (ne tikai faktoloģiskām, bet arī valodiskām) un drosmīgais solis par galveno varoni izvēlēties „gara kroplības un ļaunuma banalitāti” (Gundega Repše). Laimīgas sagadīšanās dēļ Tušs, kurš līdz tam Rīgā un Kurzemē strādājis dažādus darbus rūpnīcās vai vientuļām sievietēm skaldījis malku, Ventspilī kļūst par dekorāciju strādnieku pirmās Latvijā uzņemtās filmas trupā. Viņš nerunā (tēlo mēmu, jo vārdi, viņaprāt, vairo neskaidrību) un neko citu neprot un negrib, kā tikai zāģēt, naglot un skrūvēt. Vēl reizēm izdodas uz labu laimi salabot kādu mehānismu, par ko pašam ir liels lepnums. Romāna pirmajā nodaļā Tušs vairāk vēro. Varētu teikt, ka Tuša dzīve Ventspilī līdz viņa pirmajai slepkavībai ir kā ekrāns, uz kura Berelis izrāda savas vēstures zināšanas. Tā, piemēram, Tušs vairāku lappušu garumā klausās, kā Geruckis un Punzius Bikbajeva traktierī sapņo par kino, aviācijas, kuģniecības un mašīnbūves iespējām. „Nepaies ne desmit gadi, kad visi vizināsies tikai ar aeroplāniem.” No vienas puses, Berelim tas ļauj atainot tālaika naivo aizrautību ar tehnoloģiju, bet, no otras puses, nav īsti skaidrs, ko šīs detaļas dod romāna sižetam. Nākamajās nodaļās, kuras apraksta kara izslaucīto Kurzemi, Tušs kļūst darbīgāks – viņa neaptēstajam ļaunumam parādās vairāk iespēju, lai gan arī pašam sanāk dabūt pa galvu. Acīmredzot Tušs labāk jūtas tukšumā, kur viņš var brīvi laupīt, varot un galināt. Tuša tumšākās dziņas nāk gaismā, tomēr viņš nespēj par tām reflektēt, katrā ziņā nav cerību, ka viņu grauzīs sirdsapziņa. „Vārdiem nebija vietas” ne mirkli nesniedz mierinājumu. Lasītājam dots tikai viens – varmācīga un savtīga idiota – skatījums uz prātā sajukušo pasauli.
Modernitātes (karš ir tās produkts) iespaids uz cilvēka apziņu – tā ir tēma, ko Berelim izdevies meistarīgi ieaust sava romāna audumā. Modernitātei raksturīgā atsvešinātība starp cilvēku un realitāti lielā mērā nosaka gan Tuša, gan kino darboņu attieksmi pret pasauli – attieksmi, kurai piemīt mašīnas vienaldzība pret ētiskām normām. Tehnoloģija aizmiglo skatu, līdz zūd pats tās apjūsmotājs. Kā brīdinājums cilvēcei izskan Bereļa versija par Ikara mītu. Punzius apraksta kāda vietējā aviatora neveiksmīgo tiekšanos pretī saulei: „Rīgā Spilves pļavā izmēģināja, bet aizķērās telegrāfa drātīs un nogāzās zemē. Lidaparāts pagalam, pats arī sasities, bet būvēšot jaunu un lidošot vēl. Es tak saku – tāds laiks, tādi cilvēki. Ne to vien vēl redzēsim.” Šis fragments no pirmās nodaļas skan kā alegorisks pareģojums tiem notikumiem, kurus nesīs Pirmais pasaules karš. Ļaudis divdesmitā gadsimtā sākumā bijuši tā apsēsti ar tehnoloģiju (atceramies futūristus, kuri apdziedāja mašīnu nesto iznīcību), ka paši jau sāk līdzināties bezprāta mehānismiem. Tehnoloģija kļūst par atskaites punktu – dzīvei jābūt kā filmai, un, ja dzīvi uztver kā filmu, tad pret cilvēkiem var izturēties kā pret fikciju. Zīmīga ir epizode no romāna beigu lappusēm, kad Geruckis un Punzius izkārto karavīru līķus kompozīcijā, kas izskatīsies iespaidīgi uz ekrāna. Viņiem vismaz ir kaut kāda izpratne par skaistumu, kamēr Tušu interesē tikai sava vēdera, naudasmaka un locekļa labklājība. Pāri pasaulei viņš iet kā šujmašīna – ne velti šis tēls atkārtojas vairākās romāna vietās. Sākumā Tušs ar smaidu atceras, kā salabojis kādas sievietes šujmašīnu un cik precīzi bijuši dūrieni (mājiens gan par Tuša mehānisko dabu, gan gaidāmajām ložmetēju zalvēm). Vēlāk dūrieni jaucas kopā ar pornofilmā redzētajām kustībām. Bet beigās tā jau ir reāla nāves šujmašīna, kas pārtrauc sapni. Kazaka pīķis ir tās adata, un Tušs kļūst par savas kaislības upuri.
Komentāri
-
Paldies. Pauls ar Elisu galīgi greizi aizšāvis, šito ākstu es nevaru paciest un vispār Velšs arī tomēr iz citas operas. Viens tips gan kaut kādā mērā ir stāvējis klāt, bet to no malas neviens nepateiks. Runa nav ne par sižetu, ne visādiem stilistiskiem pekstiņiem, bet drīzāk par intonāciju un to, ko es sauktu par viltoto iekšējo monologu. Tas ir Kormaks Makārtijs, bet nevis viņa slavenais Ceļā (kas tulkots arī latviski), bet drīzāk “Asiņainais meridiāns” un pārējie gabali no tās tēmas. Viens no ārkārtīgi retajiem autoriem, kas mani beidzamos gados desmit, neteiksim, ietekmējis, bet kaut kā aizķēris. Te runa drīzāk ir par attieksmi pret paša tekstu, kādu to, iespējams, redz lasītājs, ja viņš vispār ko redz, – no vienas puses absolūti neitrāla un vēsa, no otras – neganti ironiska. Bet vispār to grūti noformulēt, tas viss notiek kaut kur sajūtu līmenī – tiklīdz paceļas apzinātā, no tādām lietām ar steigu jātiek vaļā.
-
Paldies autoram par izsmeļošo atbildi. No Makārtija lasīts tikai jau minētais “Ceļā”, taču nu ir skaidrs, ka ar steigu jāķeras pie “Blood Meridian”. Maza piebilde par Elisu – par spīti Jūsu pilnīgam noliegumam, jāsaka, ka Tuša intensīvais domu lidojums, teiksim, Lizetes izvarošanas ainā, man nu neglābjami saslēdzās ar Elisa radītā Patrika Beitmena aka amerikāņu psiha prāta uzplaiksnījumiem tieši komiskā efekta ziņā, ko rada šķietamā absolūtā nopietnība, ar kādu tiek pasniegts viss varoņa apziņā un realitātē notiekošais ārprāts. Atšķirība gan tā, ka Elisa varonis to visu (iespējams) iztēlojas, bet Tušam viss notiek “pa īstam”. Kaut kā šķiet, ka Makārtijs smieklus neraisa, šausmas gan.
-
Būtu interesanti uzzināt, kāpēc autors nolēma Tuša pirmo slepkavību aprakstīt kā automātisku, teju neapzinātu rīcību (starp citu, lika atcerēties Kamī “Svešinieku”)? Un vai autors bija iecerējis, ka Tuša vardarbībā atblāzmosies kaut kas no laikmeta gara – no augošās atsvešinātības starp cilvēkiem un viņu darbības sekām (ja var tā marksistiski skatīties)?
-
Autors nenolemj, t. i., sižets netiek apzināti konstruēts. Pēc tam gan tas var tikt apzināti koriģēts, mainīts, šis tas mests laukā vai pierakstīts klāt, bet to sākotnējo impulsu var formulēt pagalam triviāli – man likās, ka tā vajag. Jau pēc tam, kad tas gabals bija gatavs, ķēpājoties un visu pārķēpājot, es arī pēkšņi atcerējos Kamī un laikam pat uz brīdi samulsu, ka tā alūzija tik burtiska, bezmaz ar pirkstu acī, bet laikam no eksistenciālistiem pie labākās gribas nevar izvairīties, jo kaut kādu esamības nervu viņi aizķēra. Prieks, ka vēl kāds lasītājs šito lietu pamanījis (taisnību sakot, kaut kādā mērā man pat bija interesanti – piešūs man Kamī vai nepiešūs). Vispār jau Tušs nav nekāds ļaundaris – tak piektā gada laikā viņš vēl spļaudījās par sociālistiem, kas šaun cilvēkus nost bez bremzēm, bet viņam vienkārši tā sanāk, bez idejām, bet arī bez īpašām bremzēm.
Par atsvešinātību – es galīgi nepiekrītu, ka tā ir kaut kāda specifiska 20. gs būšana. Sāka domāt par šito tēmu – tas jā, bet būtībā visa esamības vēsture vēsta par to, ka darbības un seku saistība ir daudz mazāka nekā mums gribētos uzskatīt. Vienkārši pēc Pirmā pas kara tā lieta neganti aktualizējās un vēl jo vairāk pēc Otrā. Līķu kalni liek domāt, turklāt tehnoloģija pieļauj domu reproducēšanu vispasaules mērogos, bet īstenībā cilvēks stulbs visos laikos un visur, un tur nekā nevar darīt. -
Barthes – par Elisu un nopietnību/ārprātu – laikam būs vēlreiz jāiemet acis psihā, bet tajā epizodē man vienkārši likās, ka tā vajag – pēc iespējas pedantiskāk aprakstīt visu, kas notiek, un ar to pietiek, lai ironiskais efekts parādītos. Droši vien, ka man var piemeklēt visādus klasiķus kā krusttēvus, bet vispār es it kā mēģināju nelīdzināties nekam un tikt vaļā no visām ietekmēm, pats no savām arī. Ļoti patīkami, ka ir tādi lasītāji. Kad Borhesam iznāca pirmais dzejoļu krājumiņš, viņam bija doma – atrast katru no padsmit pircējiem un viņam pateikties. Man tāpat.
Izlasīju teju vienā velna rāvienā, un atliek tikai apsveikt autoru ar lieliski paveiktu darbu. Romāna 3. un 4. nodaļa, iespējams, ir labākais, kas šogad (pagaidām) lasāms latviešu literatūrā. Garšīgi baudīju detalizētos aprakstus īsteni naturālisma stilistikā, vietām smējos pilnā balsī – Bankovskim laikam taisnība par Velša un Elisa intonācijas klātbūtni Tuša sapuvušās dvēseles ankambaros.
Sakarīgākus jautājumus vēl padomāšu, taču labprāt uzzinātu autora komentāru par to, vai iepriekšminētās ietekmes grāmatā ienākušas apzināti, vai tā tomēr nejaušība.