Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Ievas Melgalves romānu „Mēness teātris”. Uz jautājumiem atbildēs arī pati rakstniece. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 15. martam. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.

Ieva Melgalve, kura 1990. gadu beigās ienāca latviešu literatūrā ar eksperimentālu īsprozu, pēdējos gados spēcīgi sevi pieteikusi fantāzijas un fantastikas žanros – 2013. gadā tika izdots Latvijas Literatūras gada balvai nominētais fantāzijas romāns “Mirušie nepiedod”, bet pērnā gada beigās pie lasītājiem nonāca viņas pirmais romāns zinātniskās fantastikas žanrā –“Mēness teātris”. Šajā darbā ir uzbūvēta pasaule, kurā Šekspīra slavenie vārdi – “Ir milzu teātris šī pasaule” – īstenoti visnotaļ burtiski: visi cilvēki ir aktieri, kas izspēlē lomas bezgalīgās izrādēs, bet ārpus skatuves seriāliem viņiem nav nekādas personīgās dzīves un pat ne sava vārda. Šīs realitātes uzturēšanu nodrošina mākslīgais intelekts un roboti – mīmi, kā arī noslēpumainie scenāristi. Romāna gaitā lasītājs pamazām atklāj, kā izveidojušies aprakstītās pasaules likumi, un seko līdzi tam, kā tie aizvien sašķobās. Melgalvei šajā stāstā izdevies ietilpināt gudri izstrādātu vidi, pārliecinošus, spilgtus varoņus un spraigu sižetu, līdz ar to romāns var tikt lasīts gan kā aizraujoša izklaide, gan sniegt bagātīgu vielu pārdomām par cilvēka patību, attiecībām ar varu un kultūru.

Lai rosinātu diskusiju, RMM Lasītāju klubs aicināja rakstnieci atbildēt uz dažiem jautājumiem par “Mēness teātri” un tā radīšanas procesu. Brīdinām, ka intervija satur maitekļus, t.i., atklāj nozīmīgus sižeta pavērsienus.

Tavā romānā ir jūtams, ka labi pārzini pasaules zinātniskās fantastikas tradīcijas – ir radīta oriģināla pasaule, kas vienlaikus sabalsojas ar citām ievērojamām distopijām. Bet kā tu lūkojies uz šī žanra attīstību Latvijā? Vai ir arī kādi latviešu zinātniskās fantastikas rakstnieki, kuri tevi iedvesmojuši? Vai varbūt kādi jaunie autori, kuru darbībai tu ieteiktu sekot līdzi?

Latvijā zinātniskā fantastika ir ma-aziņa un vēl joprojām attīstās – tas ir, nepavisam nav grūti izlasīt pilnīgi visu, kas šajā lauciņā ir sarakstīts. (Ja paņem klāt arī fantāzijas žanru, tad izvēle ir lielāka.) No latviešu autoriem noteikti būtu jāizlasa Anatola Imermaņa “Mortona piramīdu” un Toma Kreicberga “Dubultniekus”. Toma stāstus gan lielākoties var lasīt angliski (ar pseidonīmu Tom Crosshill), un tiem noteikti ir vērts sekot. Vēl var izlasīt abas fantastikas un fantāzijas antoloģijas, proti, “Purpura karaļa galmā” un “Zilie jūras vērši”, lai apmēram saprastu, kur šobrīd atrodas žanru attīstība.

“Mēness teātrī” radītais visums lasītājiem tiek atklāts ļoti pakāpeniski. Romāna gaitā tiek sniegtas atbildes uz galvenajiem jautājumiem par šīs pasaules noteikumiem un izveidošanās vēsturi, savukārt detaļas ir vien viegli, fragmentāri ieskicētas, tādējādi atstājot daudz vietas lasītāja iztēlei un minējumiem. Pieņemot, ka tevis radītais materiāls ir daudz plašāks par grāmatā iekļauto – kā izvēlējies, kuras teātra nianses darīt zināmas lasītājam, bet kuras atstāt aizkulisēs?

“Mēness teātra” darbība notiek pasaulē, kura ir iedzīvināta lugā “Necilvēki” (iegādājama elektroniski) – tā ir pasaule pēc 3. pasaules kara, kad praktiski visa cilvēce ir iznīcināta, atstājot pasauli dažādu veidu robotu un mākslīgā intelekta pārziņā. Lielākā daļa šī stāsta romānā ir atstāta “aiz kadra”, arī par pašu teātri izstāstot tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai sekotu līdzi notikumiem (un varētu izdarīt minējumus par to, kas slēpjas aisberga apakšdaļā). Patiesībā noklusēšana ir viena no pirmajām prasmēm, ko es apguvu, sākot rakstīt SF&F žanros – jo īpaši tāpēc, ka sākumā es rakstīju stāstus, un, saprotams, īsajā stāstā nevar veltīt 1000 vārdus, lai izskaidrotu pasaules uzbūvi, ir jāpaļaujas uz lasītāja iztēli un intelektu (kas līdz šim mani nav pievīlis).

Romāna stāsts tiek pastāstīts caur piecu personāžu prizmām. Katrs no šiem raksturiem ir izteikti atšķirīgs, bet tos vieno tas, ka viņi tikai nesen ir sākuši apzināties savu “es” – gan aktieri, gan mehāniskais Mīms. Kā atšķiras šāda rakstura veidošana – vai iepriekšējas tēla identitātes trūkums tev kā rakstniecei radīja vairāk šķēršļu vai priekšrocību?

Tas, ka cilvēkam nav identitātes, nenozīmē, ka viņam nav “personiskās vēstures”, ceļa, kā viņi nonākuši savās šībrīža lomās. Tāpat kā bērna psihes izveide notiek vēl pirms brīža, kad viņš sāk apzināties sevi – un kaut kādā ziņā šī daļa ir visgrūtāk maināmā, jo to nav iespējams analizēt un “pārspēlēt” tā, kā iespējams strādāt ar apzinātās dzīves pieredzi –, tāpat daudz ko varoņu tēlos nosaka, piemēram, tas, ka Vladis ir ļoti daudz mētājies pa dažādām lomām, parasti spēlēdams ļaundari, līdz ieguvis romantiskā varoņa tēlu, turpretī Malda jau no sākta gala ir bijusi ērtās “iemīļotās” pozīcijās, savukārt Mīms ir bijis klāt mirklī, kad Teātris no izklaides vietas kļuva par pēdējo civilizācijas patvērumu. Īsāk atbildot uz jautājumu – nē, varoņu izveidē nav nekādas īpašas atšķirības, ķēpīga bija, ķēpīga būs.

Kādā intervijā izteicies, ka grāmatas prezentācijā esi uzzinājusi arī vairākas “fanu teorijas” par tevis radīto “Mēness teātra” visumu, kas tevi esot ļoti pārsteigušas. Vai vari dalīties ar kādām no šīm teorijām?

“Fanu teorija” gan varbūt ir pārspīlējums – lai gan es esmu saņēmusi arī jautājumu, piemēram, par to, kas notiktu, ja Mīms tieši konfrontētu centrāli. Bet cilvēki, kas vēlas šo romānu lasīt kā alegoriju, gan ir izvirzījuši dažādas teorijas, kas man pat prātā nav nākušas (lai gan, šķiet, tiešām ir iezagušās romānā, jo tās ir tēmas, kas man ir svarīgas – piemēram, par indivīda un varas attiecībām). Man šķiet, mana mīļākā teorija bija “varētu būt tā, ka viss, kas šajā romānā notiek – arī aizkulisēs un skatītāju zālē – ir tikai izrāde…” – “Nē, tā nebija domāta kā izrāde,” es atbildēju. Un tad piebildu: “Bet, zini, varbūt ir tā, ka viss, kas šajā romānā notiek, ir uzrakstīts grāmatā!”

Komentāri

• Elza

  2016. gada 22. februāris plkst. 9.57

  Paldies rakstniecei par romānu! Reti lasu zinātnisko fantastiku, bet tas man netraucēja izbaudīt šo darbu, jo galvenais uzsvars bija likts uz tēlu cilvēciskajiem konfliktiem. Bija interesanti sekot līdzi, jo sižeta pagriezieni bija vienlaikus loģiski un iepriekš neparedzami. Tikai viens jautājums mulsināja (tūlīt būs spoileri) – kāpēc “Mēness teātrī” vairs nedzimst bērni? Vai tiešām valdošā sistēma ir tik lielā mērā nomākusi cilvēku vairošanās instinktus? Aktieriem tomēr ir jātēlo mīlas ainas, un tam noteikti būtu jāraisa viņos zināmas dziņas. Turklāt agrāk bērni laikam ir dzimuši, lai arī nelielā skaitā. Pati nebūtu par šo iedomājusies, ja Lapsa kādā ainā to neatzīmētu. Atvainojos arī, ja neesmu lasījusi pietiekami rūpīgi un esmu palaidusi garām izskaidrojumu!

  • Ieva Melgalve

    2016. gada 23. februāris plkst. 20.32

    Elza, viss kārtībā, šī ir viena no daudzajām niansēm, kas nav detalizēti skaidrotas

    1. Aktieru mīlas ainas notiek pēc principa “nospēlē uz skatuves, aizkulisēs aizmirst visas notēlotās jūtas” (pat Aktieris/Pīters, kas pieķēries Leonorai vairāk nekā vajadzētu, ir pieķēries viņas *lomai*, nevis aktrisei, kuru viņa spēlē)
    2. Attiecības ārpus seriāliem praktiski nav iedomājamas (ir implicīti aizliegtas), Pretošanās kustība izņēmums, nevis likumsakarība (agrāk attiecības aizkulisēs ir bijušas izplatītākas, tāpēc arī vairāk bērnu – kuriem ir iemācīts, ka labāk nevajag, bīstami)
    3. Un pat tiem, kam ir mīlas ainas… paskatāmies uz vidusmēra seriālu un cik tajā ir mīlas ainu – galvenie varoņi dabū seksu “uz skatuves” kaut kur otrās/trešās sezonas beigās (jo dramaturģiski interesantāks ir cerēšanās process), otrā plāna aktieri varbūt agrāk, bet ne biežāk, bet nejauši lomu tēlotāji/statisti pie kaut kā tāda tiek tikai izņēmuma gadījumā. Situācijā, kurā scenāristi paši droši vien seksu nekad nav dabūjuši (jo nav pietiekami smuki/kruti galveno lomu tēlošanai), pieņemu, arī paša akta ainas ir retas un no tām izvairās vai varbūt (hehe, tas gan būtu interesants pavērsiens) uzraksta tā, ka bērna ieņemšana ir tehniski neiespējama.

    Un Centrāle savukārt ir radīta tam, lai uzturētu pie dzīvības izrādes un aktierus, bet tai nav uzdevuma nodrošināt arī pavairošanos, kas arī realitātē ir pietiekami ķēpīgs process. Un grūtnieces ar savām hormonu vētrām, ļoti iespējams, agrāk vai vēlāk izpilda Leonoras/Maldas scenāriju.

• Elza

  2016. gada 25. februāris plkst. 16.25

  Liels paldies par atbildi! Tā aptuveni sakrita ar manu nojautu, lai gan par dažām detaļām nebiju iedomājusies. Man vēl bija versija, ka varbūt grūtniecība tiek uztverta līdzīgi slimībai un attiecīgi ar to tad arī tiek galā (mīmi vai aktieri-dakteri-slakteri). Laikam man bija mazliet pagrūti noticēt, ka cilvēki varētu ilgstoši apspiest savus vairošanās instiktus, bet tas visādā gadījumā arī ir labs jautājums pārdomām

• Renāte

  2016. gada 2. marts plkst. 10.13

  Gribēju pajautāt kā izvēlējāties, kuriem varoņiem sekot līdzi? Kurš varonis pašai bija vismīļākais? Vai varbūt kādā brīdī bija doma par Gurdu kā vienu no personāžiem, kura domu gaita tiek atklāta? Man personīgi viņš likās viens no interesantākajiem personāžiem, bet bija arī grūti saprast viņa rīcības motivācijas. Paldies par romānu!

  • Ieva

    2016. gada 2. marts plkst. 21.00

    Renāte, uh, labs jautājums – man pat prātā nebija ienācis šo te apsvērt racionāli.
    Godīgi sakot, izvēle, kuriem varoņiem sekot līdzi, bija ļoti pragmatiska – izvēlējos tos, caur kuru acīm es varētu izstāstīt šo stāstu. (Vai, precīzāk, tā ir retrospektīvi pragmatiska, jo rakstīšanas laikā es vienkārši rakstīju tos, kuru stāsts man bija interesants.) Par vismīļāko varoni grūti spriest, savā ziņā visaizraujošāk bija rakstīt Vladi (viņš bija visizklaidējošākais un, ļoti iespējams, tieši ar viņu es visdrīzāk gribētu iepazīties dzīvē).

    Gurds kā skatupunkta varonis netika apsvērts, domāju, tāpēc, ka viņš pārāk daudz zina – ja es viņu būtu ielikusi kā skatupunkta varoni un izklāstītu viņa motivāciju, tad jau pašā sākumā būtu atklājusi visu par Mēness teātri un pretošanās kustību, kas savukārt padarītu šo grāmatu pilnīgi citādu. Principā, pārlasot grāmatu, droši vien ir iespējams savilkt kopā visu stāstu par to, kā viņš kļuvis par to, kas ir, kā tieši zaudējis kājas, kāpēc viņš ienīst teātri un visu, kas to reprezentē.

• Rodrigess

  2016. gada 7. marts plkst. 15.14

  Paldies autorei! Romāns nudien interesants uz kopējās, pagaidām samērā pieticīgās latviešu SF scēnas. Tiesa, lasot pietrūka vairāk sižeta pavērsienu, spraigākas darbības, citādi sajūta, ka visu laiku lasi ekspozīciju, kas tā vien negrib beigties. Tomēr pati ideja un tās realizācija man patika. Vai varētu būt, ka šī lēnā iešūpošanās ceļā uz sižetu un varoņu aprakstu izvēršanu ir apzināta, it kā imitējot romānā tēlotajiem daudzsēriju seriāliem raksturīgo lēno attīstību?
  Lasot arī piefiksēju, ka romāns ir visai kinematogrāfisks (to jau bezmaz paģēr pats romāna saturs), tāpēc gribēju vaicāt, vai rakstot ietekmējāties arī no kādām filmām/seriāliem? Kaut kā uz sitienu tāda spēcīga asociācija ar to pašu slaveno “Trūmena šovu” (tur gan iztika bez apokalipses).

  • Ieva

    2016. gada 10. marts plkst. 12.41

    Pirmkārt, atvainojos par vēlo atbildi – nupat pamazām rāpjos ārā no gripas

    Ar ekspozīciju/darbību ir tā, ka – vismaz man – šī darba spriedzes punkts atrodas nevis fiziskajā darbībā (kurš kuram kaut ko pārlauzīs, izgriezīs vai nosvilinās), bet varoņu prātos. Pie salikuma “spriega darbība jau no paša sākuma” un “stāsta varoņi tikai tēlo, tā ir tikai spēle” (bez iespējas lasītājam saprast, ka aktieriem viss notiekošais ir “pa īstam”, lai arī nekas šaja pasaulē nav īsts) šis būtu izvērties par tādu dīvainu, bet demonstratīvu izklaides gabaliņu, kas galīgi nebija mans mērķis.

    Trūmena šovs, protams, man savulaik ļoti patika, bet vēl nežēlīgāk es spēru idejas no seriāla “Dollhouse” (ko arī sirsnīgi iesaku noskatīties, ja ir izdevība).

• Aija

  2016. gada 9. marts plkst. 11.50

  Sveiki!
  Vai domājat rakstīt vēl kādu zinātniskās fantastikas darbu? Varbūt atkal atgriezīsieties pie fantāzijas?
  Sen atpakaļ lasīju Jūsu pirmo grāmatiņu “Bezzaudējuma punkts”, un tur iekļautie stāsti bija daudz eksperimentālāki, drosmīgāki, arī šizīgāki. Vai Jums pašai nav bijusi vēlme atkal uzrakstīt un izdot kaut ko tikpat dullu, kā toreiz?

  Ar cieņu,
  Aija

• Ieva

  2016. gada 10. marts plkst. 13.04

  Zinātniskā fantastika un fantāzija jau turpat blakus vien ir, šobrīd procesā ir gan viena, gan otra žanra darbi (protams, lai rakstītu “stingro” zinātnisko fantastiku, nepiecešams daudz vairāk, ēēē, zinātnes, kas varētu būt mana vājā puse).

  Kaut kādas atskaņas no “BZP” droši vien vēl arvien ir – epizodiski – garajos gabalos un īsstāstos (ja pareizi saprotu, tad “Jēzus ķirzaka”, kas ir publicēta antoloģijā “Zilie jūras vērši”, veiksmīgi samulsināja diezgan labu daļu lasītāju). Bet ne toreiz, ne tagad man nav bijusi vēlme rakstīt kaut ko specifiski “dullu” vai “drosmīgu” vai “šizīgu”; drīzāk stāsts, ko es gribu izstāstīt, diktē formu un intonāciju. (Un, protams, sava nozīme ir arī tam, kam es gribu šo stāstu izstāstīt un kādēļ.)

  Protams, stingri prognozēt, ko es turpmāk rakstīšu, nevar, bet šķiet, ka vismaz tuvākajā desmitgadē kaut ko līdzīgu “BZP” būtu jāmeklē kaut kur citur, nav jau tā, ka latviešu literatūrā šādas mantas pietrūktu (paskatāmies, piemēram, uz Jāni Einfeldu vai Egīlu Venteru).