Latvijas valsts svētku mēnesī par “Mēneša priekšmetu” izvēlēta rakstnieka Andreja Eglīša pase, kas simbolizē daudzu trimdas latviešu ilgas pēc mājām Otrā pasaules kara laikā un vēlāk arī iespēju atgriezties. Trimdā Zviedrijā Eglītis tolaik saņēma neeksistējošas valsts pasi.

Andrejs Eglītis bija viens no aptuveni 12% latviešu, kas laikā no 1944. līdz 1945. gadam devās trimdā. Un viens no aptuveni 80% latviešu literatūras darbinieku, kas devās bēgļu gaitās, atstājot savu dzimto Latviju aiz muguras. Šie cilvēki nezināja to, par ko esam informēti šodien, – ka lielākajai daļai trimda kļūs par pamatstāvokli. To, ka daudziem nebūs lemts atgriezties.

Šo stāstu simbolizē arī šis Andreja Eglīša dokuments – viņa pase. Līdzīgi kā ne mazums savu laikabiedru, arī Andrejs Eglītis trimdā devās uz tuvāko vēstniecību, kur šajā gadījumā Kārlim Zariņam, sūtnim, kuram bija dotas Latvijas vēstnieka pilnvaras, bija tiesības izsniegt tobrīd neeksistējošās valsts pasi. Vēlāk daudzi no trimdas latviešiem atkārtoti pagarināja savu Latvijas pasi; arī tad, kad jau bija ieguvuši jaunās mītnes zemes pilsonību.

Andrejs Eglītis ir viens no tiem, kas sagaida Latvijas valsts atjaunošanu, un viens no tiem, kas kā savu pēdējo pasi izņem jau atjaunotajai valstij piederīgu dokumentu. 1993. gada 18. maijā viņš raksta: “Šodien saņēmu Latvijas Republikas pasi. Ierēdnis ziņo, cik maksā, bet es klausos un dzirdu no lūpām kā raudas, kā Dievs, svētī Latviju dziedot un sagrauto dievnamu graustos pamestas puķes ziedot; redzu neskaitāmus pulkus, iznākot no Maskavas bendinieku nometņu kapiem, gan neraktiem, gan raktiem, caur briesmīgām tautas nāves naktīm. Un brīvības ceļā sajūtu gājēju dvašu, dzīvā, nomirušā un manis paša. Cik maksā Latvijas Republikas pase, kad tālāk iet tautas brīvības gaita? Neprasiet. Vēl Latvija savus kritušos dēlus un meitas skaita.”

Andrejs Eglītis ieguva arī Zviedrijas pilsonību, par ko liecina arī 1973. gadā izsniegtā Zviedrijas pase. Taču savu Londonā izdoto, Latvijas identitāti apliecinošo dokumentu viņš glabāja pie sevis visu atlikušo mūžu, līdz tas tika atrasts rakstāmgalda atvilktnē dzīvoklī Rīgā, kur viņš pavadīja dzīves nogali pēc 53 trimdas gadiem. Šodien šī pase skatāma jau kā muzejisks priekšmets, arī kā simbols izjūtai par Latviju pat tad, kad to nesatur kopā ne oficiālas robežas, ne institūcijas.