Rakstniecības un mūzikas muzejs
Prāts/neprāts. Diskusija par Ingas Gailes romānu „Stikli”
Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Ingas Gailes romānu „Stikli”. Uz jautājumiem atbildēs arī pati autore. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 21. oktobrim. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.
Labvēlīgas apstākļu sakritības rezultātā par dzejnieces Ingas Gailes debiju prozā kļuvis šķietami vēsturiskais romāns “Stikli”, lai gan pati autore izteikusies, ka šis žanrs nepavisam neesot viņas sfēra.[1] Tam gan nevar pilnībā piekrist, jo arī savulaik prozas lasījumos godalgotā stāsta “Piena ceļi” darbība norisinās aptuveni 20. gs. sākumā, un, kaut arī stāstā vēsturiskais fons ir būtisks, tajā, kā jau labai literatūrai piederas, skartas vispārcilvēciskas un vienmēr aktuālas tēmas. Gluži to pašu var teikt arī par romānu “Stikli”, kas izdots “Dienas Grāmatas” sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts” un sniedz ieskatu iluzorajā Ulmaņlaiku pārpilnības periodā 1937.-1939. gadā, neilgi pirms Latvijas neatkarības zaudēšanas. Iepriekš apzināti lietoju vārdu salikumu “šķietami vēsturisks”, jo, kā jau tas kļuva skaidrs RMM rīkotajā diskusijā, ne izdevēja, ne sērijas idejas autore un paši rakstnieki nebūt neuzskata, ka šie darbi būtu tipiski vēsturiskie romāni – katram šeit ļauta sava brīva pieeja, kā aplūkot attiecīgo laika periodu Latvijas vēsturē. Inga Gaile, nezaudējot savai dzejai raksturīgo poētiski vijīgo un spraigo valodu, veikli pamanās sakausēt niansētus tēlu psiholoģiskos portretus, seksualitāti un jutekliskumu ar precīzi iezīmētu laikmeta fonu un tolaik Eiropā un ASV popularitāti ieguvušajām eigēnikas idejām tautas kvalitāšu uzlabošanai. Arī Latvijā kopš 1938. gada darbojas Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts, kas valsts uzdevumā “mazvērtīgajiem” iedzīvotājiem – par tādiem tiek uzskatīti psihiatrisko slimnīcu pacienti (ar uzsvaru uz sieviešu kārtas pārstāvēm) – veic sterilizāciju un abortus.
Uz šī fona norisinās psihiatriskās slimnīcas pacientes Magdalēnas Cīrules un jaunā ārsta Kārļa Vilka mīlas stāsts. Tiesa, par to uzzinām tikai no personāžu atmiņām, jo romāns sākas brīdī, kad Magdalēna, kas ir gaidībās ar Kārļa bērnu, ierodas pie viņa mātes laukos – vīrietis viņu turp nosūtījis, lai paglābtu no režīma brīvprātīgi uzspiestā aborta. Pirmajā brīdī varētu izklausīties pēc salkana dāmu romāna, tomēr tieši šķietami nepretenciozais stāsts un pamatīga iedziļināšanās personāžu iekšējā pasaulē, viņu iekšējie monologi un domu tērces, kuras tikai laiku pa laikam aprauj ārējās pasaules notikumi, kļūst par romāna veiksmes pamatu. Gailei izdodas izvairīties no dažu citu sērijas darbu klupšanas akmeņiem – mēģinājumiem sniegt detalizētas vēstures mācību stundas vai pārmērīgas attālināšanās no aplūkojamās tēmas un laika perioda. Būtībā “Stikli” ir visnotaļ tradicionāls reālpsiholoģisks romāns, kurā vēstures notikumi gan kļūst par nozīmīgu darbības katalizatoru, tomēr tie nevienu brīdi neaizēno to cilvēcisko attiecību un iekšējo un ārējo kaislību mikrokosmu, ko apdzīvo Magdalēna, Kārlis un citi romāna iemītnieki.
Tomēr nebūtu precīzi apgalvot, ka romāns vēsta tikai par Magdalēnu un Kārli, jo tekstam ritot uz priekšu, vienlīdz nozīmīgu lomu romāna telpā ieņem arī Kārļa māte Ilze, viņas strādnieks/draugs Mārtiņš un viņu attiecību noklusētā drāma. Ne mazāk nozīmīgi, kaut apjomā pieticīgāki, ir arī Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūta funkcionāra Alberta Krīvmaņa iekšējie monologi. Gailes izvēlētā forma, kurā vēstījums pasniegts tikai caur personāžu iekšējiem monologiem, padara romānu saskaldītāku un šķietami palēnina ārējo darbību (notikumu tradicionālā izpratnē šeit patiesi nav daudz), lielāko uzmanību pievēršot tieši atmiņām un iekšējiem emocionāliem vai intelektuāliem uzplaiksnījumiem. Šāds paņēmiens, manuprāt, kļūst par romāna galveno trumpi, paplašinot tā tematisko un idejisko lauku krietni ārpus vienkārša “aizliegtās” mīlestības stāsta robežām un pievēršoties jautājumiem par indivīda izvēli un atbildību sevis, citu un arī vēstures priekšā. Atļaušos apgalvot, ka romāna centrā tomēr ir mūžsenā prāta un jūtu jeb vīrišķās un sievišķās pasaules sadursme. Tikai Gaile aicina mūs uz šo opozīciju skatīties plašāk, vēsturiskā kontekstā, un veiksmīgi parāda, kā šķietami racionālas, vēsi izkalkulētas idejas (šajā gadījumā – eigēnikas teorija) to realizācijas brīdī pieņem tik necilvēcīgus un nežēlīgus apveidus, ka kļūst skaidrs – to īstenotājiem pašiem būtu jāatrodas psihiatriskajā slimnīcā. “Stiklos” tas spilgti atklājas caur Kārļa, Magdalēnas un Alberta tēliem, un tieši Kārlis nokļūst izvēles centra punktā, kad viņam jāizšķiras, vai glābt savu nedzimušo bērnu un mīļoto sievieti, vai arī kalpot valsts ideoloģiskajiem uzstādījumiem. Jūtas pret Magdalēnu kļūst par katalizatoru, kas ļauj jaunajam ārstam apjaust sistēmas antihumānismu un nostāties vājo un neaizsargāto pusē, saprotot, ka nav tāda strikta dalījuma kā “mēs” un “viņi”. Galu galā – tas ir arī ceļš uz sevis glābšanu (nevis kristīgās, bet vispārcilvēciskās ētiskās kategorijās), un šajā ceļā Inga Gaile neuzkrītoši aicina doties arī katru no mums.
Komentāri
-
Jautājums ļ. cien. autorei – vai piekrītat A. Madra rakstītajam, ka prāts ir vīrišķā, bet jūtas – sievišķā pasaule?
-
Paldies, Renāte par labiem vārdiem. Sākotnēji doma bija, ka tas būtu Magdalēnas monologs, tomēr uz tādu mestairstiķi vēl neesmu gatava. Magdalēna bija pirmā varone, kas radās. Tad uzreiz pēc tam klāt bija Kārlis un Ilze. Diezgan ātri uzradās Lidija un Mārtiņš. Bet, piemēram tāds būtisks tēls kā Gudsbergs – slimnīcas direktors ieradās romānu pārrakstot. Te arī atbilde uz Jūsu jautājumu par romāna labošanu – “Stikli” kā jau ziniet ir mans pirmais romāns un notika ļoti spraiga un laba sadarbība redaktori Gundegu Blumbergu. Pirmajē versijā, romāns bija tāds, kurā bija iekļauti arī mūsdienu notikumi, tomēr pēc Gundegas ieteikuma, es tos no šī romāna svītroju. Pēc tam romāna pārrakstīju, šo to labojot un ieviešot jaunus tēlus – vecmāmiņu Johannu, ārstu Gudsbergu, padziļinājās Kārļa tēls. Varbūt to sajūtu, ka rakstīts vienā elpas vilcienā rada tas, ka Magdalēnas līnija tā arī tika uzrakstīta, pēc tam pievienojoties citu tēlu monologiem, romāna mikrokosmoss tikai paplašinājās, kamēr tā centrālā ass tikai uzrakstīta, teiksim vienā elpas vilcienā – salīdzinoši neilgā laikā. Pēc tam sāku to paplašināt, iejūtoties arī pārējos tēlos. Man viņi visi ir ļoti tuvi – gan Kārlis, gan Alberts, gan Lidija, Ilze, Johanna un pārējie.
Miroņsvecītei: Es šādam esenciālismam raksturīgam dalījumam nevaru piekrist. Manuprāt gan Aivars Madris runā par šīm izpausmēm un to sadursmi kā pieņēmumiem, kā pierasts to raksturot latviešu literatūrā (“tam žogam, ko prāts uzceļ, jūtas ātri vien kāpj pāri”), par prāta un jūtu sadursmi arī vienā cilvēkā – piemēram, Kārlī. Un tas, ka jūtas tiek piedēvētas sievišķajam un prāts vīrišķajam, ir neveikla izteiksme. Es vismaz tā ceru:). Jo, protams, manuprāt šobrīd manuprāt, vajadzētu pēc iespējas izvairīties no šādiem ierobežojošiem raksturojumiem, kuri it ka paredz, ka ir kaut kāda ideālā sievišķā vai vīrišķā daba. Arī “Stiklos” mēģinu par to runāt, ka šādi vērtējumi ierobežo cilvēku resursus. -
Paldies, Inga, par komentāriem un atbildēm! Jāatzīst, ka manis pieminētā vīrišķās un sievišķās pasaules sadursme varbūt ir mazliet provokatīva, vairāk ar intenci mudināt citus lasītājus domāt par šo mūžseno stereotipu, par to diskutēt un arīdzan apstrīdēt. Es gan nevēlos teikt, ka šim pretstatu pārim (vai binārajai opozīcijai, pavisam lietišķi izsakoties) kā literāras analīzes instrumentam nebūtu nekādas vērtības, neskatoties uz to, cik novecojis tas šķiet ar mūsdienu acīm raugoties. Es uz to skatos kā uz zināmā mērā bezkaislīgu instrumentu vai tehnisku metodi romāna struktūras (vienai no daudzām) interpretācijai, nevis kā mēģinājumu pilnā nopietnībā kādam iestāstīt, ka sievietes kalpo jūtām, bet vīrieši – prātam. Un “Stiklu” gadījumā varbūt tieši šāds anahronisms var kalpot par atspēriena punktu daudz dziļākam/plašākam skatījumam, kā jau Tu pati piemini savā komentārā.
-
Labdien!
Kā Jums liekas- kas notiktu ar Magdu mūsdienu Latvijā? Vai viņas ceļš būtu citāds?
-
SantasBibliotēka Sveika. Es grāmatas pēcvārdā saku, ka ja Magdalēna būtu dzimusi mūsdienās, viņa rakstītu šo grāmatu nevis būtu tās varone. Varbūt tas ir mazliet pārspīlēti un ar to vēlējos pateikt to, cik ļoti saprotama man ir mana varone ar viņas paaugstināto trauksmi, piedzīvotajiem robežpārkāpumiem un atsvešinātību no vecākiem. Bet, mūsdienās izpratnes lauks par seksualitāti ir tomēr paplašinājies, ir paplašinājusies izpratne par dažādiem cilvēku temperamentiem un, līdz ar to, es domāju, ka ja Magdalēna dzīvotu mūsdienās, viņa varētu veidot savu neatkarīgu dzīvi, viņa droši vien ietu pie psihoterapeita, lai strādātu ar izvarošanas traumu un iespējams, viņa atrastu atbalstu un dziedinājumu tam, ka vecāki viņu atgrūduši. Es ceru, ka viņai tā paveiktos. Vai arī, ka viņai būtu kāda grāmata, ko izlasīt, lai sajustos normālāk tad, kad viņa saprot, ka Kārlis ir viņu pametis.
-
Sakiet, lūdzu, cik svarīgi romāna rakstīšanas laikā bija vēstures notikumi, Latvijas vēstures faktu daudzums? Vai Latvijas vēsturi var mācīties no šī romāna?
-
Labdien, Inga! Vai jūsuprāt tomēr nav neviena situācija, kurā sievietei psihiskas slimības dēļ tomēr nevajadzētu radīt pēcnācējus (ņemot vērā lielo iespēju, ka slimība var tikt ģenētiski mantota utt.)? Mani īsti nepārliecina uzstādījums, ka Magdas traucējumi ir tikai sekas pēc pārdzīvotās traumas, bedres izrakšanas epizode tomēr uzrāda, mauprāt, diezgan klīnisku ainu.
-
Teikšu godīgi, es nesapratu romāna beigas. Kas tur īsti notiek un kā tas attiecas uz Magdas nākotni?
-
Grāmata laba, viegli lasās un uzrunā mentālo slimību tēmas viņlaiku Latvijas kontekstā.
Mentālo slimību tabū šodien nav tik daudz mazāks kā viņlaikos. Labi, ka tiek cilāts! -
Kārlis Magdu nemīl.Dzīvošana sabiedrībā vienmēr ir vairāk vai mazāk izlikšanās, šī grāmata ir arī par to un ļoti laba, manai gaumei mazliet par cakainu.
-
Lindai – Svarīgi šī romāna kontekstā ir tas, ka romāna notikumu laikā pie varas ir Kārlis Ulmanis – Vadonis, Lielais sējējs. Romānā ir precīzas vēsturiskās detaļas – goda vārti Ulmanim, eigēnikas komisija, Tautas dzīvā spēka institūts, pētījumi par mazvērtīgāko ģimeņu atražošanās spējām, tas, ka psihoneiroloģiskās slimnīcas bija pārpildītas, garīgo slimību ārstēšanā tika izmantoti malārijas baciļu injekcijas u.c. Romāns varoņi darbojas noteiktos vēsturiskos apstākļos, tomēr tie ir konkrēti raksturi, kas mums vēsta par šiem apstākļiem. Viņu skatījums uz realitāti. Domāju, lai mācītos vēsturi šis romāns var derēt kā viens no skatījumiem, iespējamām interpretācijām. Tomēr, lai Jūsu skatījums būtu objektīvāks, ieteiktu iepazīties ar plašāku faktoloģisko materiālu klāstu un arī citām interpretācijām. Es pati lasīju Inetas Lipšas brīnišķīgo grāmatu http://www.goodreads.com/book/show/23156072-seksualit-te-un-soci-l-kontrole-latvij-1914-1939, Vitas Zelčas pētījumus par eigēniku, Ieva Lībietes disertāciju par garīgo slimību ārstēšanu Latvijā starpkaru periodā u.c. Varu ieteikt arī sekojošo videolekciju ciklu: http://www.openminded.lv/kurss/karlis-ulmanis/
-
Marijai. Paldies par Jūsu jautājumu. Tieši Jūsu iezīmētā situācija – klīniska aina, ģenētiski pārmantojamas slimības u.c. argumenti ir tie, kas mudināja cilvēkus izveidot eigēnikas komisijas, t.sk. Latvijā. Es domāju, ka nav tādas situācijas, kad cilvēks drīkstētu noteikt par otra cilvēka ķermeni, ko ar to darīt.
Maijai. Šis ir mans pirmais romāns:) Bet es šobrīd strādāju pie romāna turpinājuma. Par beigām: sižetiski – Kārlis atbrauc uz sava dēla kristībām un Magdalēna saprot, ka viņš ir izlēmis viņu pamest – neatgriezties pie viņas. Mikroainā, kur vīrieši iet uz savu bērnu kristībām, mēģinu metaforiski iezīmēt situāciju, kur cilvēki izvēlas drošākus, pazīstamākus, racionāli šķietami derīgākus ceļus, kas reizēm nozīmē, aiziet no mīlestības. Tur cerību man tam, ka kādreiz varētu būt arī savādāk, sniedz meitene, kura iebraukusi no laukiem sēž un lasa grāmatu. Un tad, pašās beigās, es iezīmēju cikla no jauna sākšanos – kāds cilvēks ir iemīlējis otru. Tas varbūt ir Kārlis, kurš atgriezies pie Magdalēnas vai Kārlis, kurš uzrunā Magdalēnu Strenču slimnīcas palātā, bet varbūt tas ir pavisama cits cilvēks.
Anita. Gribu Kārli aizstāvēt. Man šķiet, ka viņš tomēr Magdalēnu mīl:)bet viņš ir jūtīgs un nespēj izturēt grūtības, ar ko ir saistītas šīs attiecības un dzīve vispār.
-
Paldies, Inga! Es piekrītu – nav tādas situācijas, kad cilvēks drīkstētu noteikt par otra cilvēka ķermeni, ko ar to darīt. Tas man šķiet būtiskākais šai romānā – par to aizdomāties…
-
Gribu minēt vēl vienu faktu no dzīves – augusta beigās, septembra sākumā aizgāju uz bibliotēku ar vēlmi paņemt Jūsu grāmatu “Stikli”. Man atbildēja, ka šobrīd nav, bet varu stāties rindā. Nu labi, varu jau pagaidīt, un tad bibliotekāre man laipni precizēja, ka esmu rindā DESMITĀ… Kas teica, ka mūsdienās cilvēki nelasa? Pie grāmatas tiku – novembrī, un sapratu, ka bija vērts gaidīt. Un šis “stāsts”, manuprāt, ļoti labs stimuls turpināt rakstīt. Lai izdodas!
Romāns ļoti patika, no vēsturiskās sērijas līdz šim mans vismīļākais darbs! Lai gan citi sērijas darbi sniedza plašāku ieskatu vēsturiskajos notikumos un “Stiklos” tas salīdzinoši izpalika, tomēr emocionāli tieši šis romāns visvairāk uzrunāja. Teksts ļoti raits, plūstošs, it kā rakstīts vienā elpas vilcienā – tāpēc vēlējos pajautāt, kā autorei izdevās noturēt šo sajūtu? Vai darbs tika rakstīts secīgi, vai arī jauktā kārtībā? Kā tika izplānota atsevišķo monologu secība, tas, kurā mirklī kurš personāžs izvirzīsies priekšplānā – vai vadoties vienīgi pēc sajūtas, intuitīvi, vai arī apsverot, izrēķinot dramatisko kāpinājumu utt.? Un cik daudz, kādi labojumi tika izdarīti rakstīšanas procesā?
Paldies rakstniecei!