Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Edvīna Raupa dzejas krājumu “Ugunsnedrošs pulss”. Uz jautājumiem atbildēs arī pats autors. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 22. decembrim. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.

Lūk, šāda epizode. Pagājušā gadsimta 90. gadu otrā puse. Rudens pēc Dzejas dienām. Ugunskurs pie dzejnieka Pētera Brūvera dzimtajām mājām “Kalēji”. Ris dažādas sarunas par dzīvi un literatūru. Un tad Pēters, kurš savos spriedumos mēdza būt visai kategorisks, sāk runāt par Edvīnu Raupu (tobrīd jau bija iznācis E. Raupa krājums “Dzīvo damies”). Iemesls – dzejas kopa žurnālā “Karogs”, kuras autors bija slēpies aiz ļoti caurspīdīga pseidonīma “Edvīns R.”. Pētera Brūvera verdikts skan apmēram šādi: “Vai tad tas, ko Raups raksta, ir dzeja? Tas taču nav nekas. Bet tas, kas viņam ir publicēts “Karogā”, tā gan beidzot ir īsta dzeja. Ko viņš tur māžojas ar saviem “dzīvo damies”?! Būtu taču rakstījis pa īstam – kā tagad!” Iespējams, ja Pičs šodien būtu dzīvs, viņam šis krājums būtu paticis. Kaut vai tādēļ, ka tajā rodami arī dzejoļi no senās “Karoga” publikācijas.

Kas gan šajā tikai 32 dzejoļus biezajā grāmatiņā būtu īpašs? Varbūt tas, ka E. Raups te ir “tradicionālāks”? Vai par tradicionālismu var dēvēt pievēršanos stingrākam ritma zīmējumam, atskaņu sistēmai un regulāriem strofiskiem veidojumiem? Nē, viss ir daudz sarežģītāk. Šķiet, drīzāk būtu jārunā par alternatīvu jau pazīstamās “raupiskās” poētikas izpausmi. Ne velti šie dzejoļi ir krāti gadiem, taču tiem nav atradusies vieta citos dzejnieka krājumos. Kāds impulss jeb enerģija likusi šiem dzejoļiem materializēties ārēji sakārtotākā un klasiskākā struktūrā. Taču tēlu sistēma un metaforika joprojām ļauj izjust lielā konteksta jeb pārreālitātes spriegumu, kāds mājo E. Raupa dzejā. Tās ir arhetipiskas, universālas kultūrzīmes, kuras sajūdz garīgo dimensiju ar tās fizioloģisko vai erotisko pārdzīvojumu. Mūžība šajos dzejoļos joprojām notiek dzirksteļizlādes režīmā – “te un tagad”. Visi “pirms” un “pēc” pastāv (pārfrazējot iepriekšējo dzejnieka krājuma nosaukumu) kā “šā mirkļa” sinonīmi. Taču dzejoļu formālā struktūra šoreiz izasina citu aspektu – zināmu saspēli ar latviešu dzejas tradīciju (piem., “Mēs gājām pie ūdensrozēm, / Ūdens zaigoja dzeltēns” (12. lpp.) – izskan kā Čaka reminiscence), tendenci pieklusināt atsevišķa vārda vai pat zilbes ekspresiju par labu plašākam vēstījumam viena dzejoļa robežās. Arī “tradicionālās” atskaņas tandēmu ar sirreālisma tēlainību, kas spēj “uzspridzināt” dzejoli (“kā laika zobs / kas upes līcī gavē / tu manu bezzobaino / aizmūžību slavē” (24. lpp.)). Taču, izlasot krājumu līdz galam, paliek zināma nesāta sajūta. Šķiet, šajā krājumā pietrūcis pavisam nedaudz, lai kādreizējais pseidonīms “Edvīns R.” kļūtu par pilnvērtīgas poētiskās biogrāfijas nesēju. Smaguma centrs palicis iepriekšējos dzejnieka krājumos. Varbūt “Ugunsnedrošs pulss” tieši tā ir jāuztver – kā piedāvājums papildināt lasītāja pieredzi ar mazliet negaidītu variāciju par pazīstamu tēmu.

Komentāri

• Edvīns Raups

  2016. gada 16. decembris plkst. 20.33

  Vairs nelasu visu kas pagadās pa rokai. Daudz tulkoju dažāda satura literatūru, maz atliek laika vēl kam citam. Lasu jaunās dzeju grāmatas latviski. Un vēl šo to. Pie kā atgriežos? Hm. Biezos romānus nudien nepārlasu. Bet kāda klasikas rindkopa vienmēr būs veldzējoša; ja gadīsies pa rokai.