Rakstniecības un mūzikas muzejs
Mērnieku laiki 90. gadu mērcē. Diskusija par Arno Jundzes romānu “Sarkanais dzīvsudrabs”
Lasītāji aicināti komentāros izteikt pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Arno Jundzes romānu “Sarkanais dzīvsudrabs” (izdevniecība “Dienas Grāmata”). Uz jautājumiem atbildēs arī pats autors. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 11. decembrim. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.
Piedodiet šo nelielo apgrēcību, taču tieši latviešu literatūras pamatakmens – Brāļu Kaudzīšu romāns “Mērnieku laiki” – ir viena no asociācijām, kas nāk prātā, domājot par vēstures romānu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” hronoloģiski noslēdzošo darbu – Arno Jundzes romānu “Sarkanais dzīvsudrabs”. Šāda analoģija nav bez pamata, jo, šķiet, ka autoru intences zināmā mērā pārklājas – ja Kaudzītes vēlējās sniegt plašu panorāmu par dzīvi Piebalgā 19. gs. vidū, tad Jundzi vada līdzīgi motīvi attiecībā uz Latviju pavisam nesenā pagātnē. Te saskatāma vēl viena interesanta kopsakarība – gan Kaudzītes, gan Jundze ar pavisam nelielu distanci raksta par laiku un notikumiem, ko paši piedzīvojuši, tāpēc neizbēgama ir autora dziļi personiska attieksme pret aprakstītajiem notikumiem. Un galu galā, kas tad cits mūsu valsts teju apaļus simts gadus ilgajā pastāvēšanas laikā būtu pilnā mērā saucams par “jaunajiem mērnieku laikiem”, kad dažnedažādi īpašumi tiek atgūti, zaudēti, no jauna iemērīti, atjaunoti vai aizlaisti pilnīgā atmatā, ja ne haosa pilnie 20. gs. 90. gadi. To pašu var teikt arī par šīs desmitgades cilvēkiem, no kuriem katrs cenšas atrast savu izdzīvošanas stratēģiju un ceļu pretī gaišākai nākotnei.
Jundzes izvēle rakstīt tieši par 90. gadiem šķiet itin likumsakarīga, jo tos viņš iepriekš aplūkojis arī stāstu krājumā “Gardo vistiņu nedēļa” un romānā “Putekļi smilšu pulkstenī”. Tomēr iepriekš minētie darbi veltīti atsevišķām dekādes parādībām un sīkām epizodēm, bet “Sarkanais dzīvsudrabs” zināmā mērā tiecas aptvert neaptveramo. Tiesa, romāna struktūra gan šķiet aizgūta no jau pieminētā “Putekļi smilšu pulkstenī”, kas arī sastāvēja no sadrumstalotām vinjetēm iz dažādu personāžu dzīves gaitām, kuras tikai retumis krustojās vai noritēja paralēli. “Sarkanais dzīvsudrabs” čum un mudž no dažādiem ļaužiem, un nepieciešams laiks, lai tos visus apzinātu un saprastu, kāda loma un funkcija katram atvēlēta. Laikmeta panorāmas attēlošanai shematiskums, šķiet, ir neizbēgams, un arī Jundze no tā nav izvairījies, tāpat kā no publicistikas gara, kas caurvij romāna lappuses, atsaucot atmiņā citu sērijas darbu par neseno pagātni – Laimas Kotas “Istaba”. “Sarkanajā dzīvsudrabā” katrs personāžs pārstāv kādu noteiktu sociālo un kultūras slāni – Breša zemnieki, jaunā ārste, par deputātu pārkvalificējies čekas aģents, par gangsteri pārkvalificējies čekists, topošais biznesmenis, auto zaglis, arhīva darbinieks, trimdas latvieši, pat kāds gadiem ilgi mežā nodzīvojis mežabrālis un daudzi citi –, bet atsevišķas mikronovelītes veltītas, piemēram, aktiera Kārļa Sebra bukinista hobijam un policijas virsniekam Osim, kurš kļūst par pēdējā nāvessoda izpildītāju Latvijā. Arī sižeta līniju daudzveidības ziņā “Sarkanais dzīvsudrabs” droši noliekams blakus Kaudzīšu darbam, jo ietver tos pašus ģimenes un laikmeta sāgām raksturīgos sižetiskos arhetipus – te ir gan mīlestības līnija starp romāna nepārprotami pozitīvajiem varoņiem un ētiskajiem ideāliem – jaunajiem zemniekiem Nikolaju un Dagniju (patiešām nezinu, vai saspēle ar Kaudzīšu Kasparu un Lienu ir nejauša vai apzināta), gan ģimenes apvienošanās stāsts (pat divkāršas apvienošanās, jo no meža iznāk brālis, kurš pēc tam ar māsu dodas pie otras māsas uz Kanādu), gan visai izvērsta kriminālā līnija (te iesaistīti gan minētie čekisti, gan Latvijas drošības dienesti, gan dažādu kalibru bandīti), gan kaut kas līdzīgs tipiskam “sieviešu romānam” par vientuļās ārstes Žanetes likteni un nesatikšanos ar liktenīgo vīrieti un vēl, un vēl… Tiesa, pietrūkst alternatīva skatījuma, ko pārstāvētu kāda subkultūra, nesaistīta ar “lielo vēsturi”, kā, teiksim, Jāņa Joņeva romāna “Jelgava 94” galvenie varoņi (tiesa, vienā no epizodēm pavīd kāda izaicinoši tērpta un narkotiku apdullināta jauniņa žurnāliste). Iespējams, Jundze izvēlējies šajā teritorijā “nebraukt”, jo nav izjutis to par atbilstošu sākotnējai iecerei. Tā vietā ir cits tēls, gluži kā pa tiešo pārcelts no latviešu literatūras klasikas lappusēm, proti, lauku sieva Zelma, kas funkcionē kā “dieva balss”, katra romānā aizvadītā gada beigās sarunā ar savu govi sniedzot pārskatu par notikušo. Vienlaikus šis tēls, šķiet, funkcionē pavisam citā dimensijā, kas atšķiras no pārējās romāna telpas, un tam ir izteikta simboliskā, visu latvisko ideālu iemiesotājas un pirmmātes, vērtība. Salīdzinājumi ar Annužu no “Mērnieku laikiem” vai Jāņa Poruka Kukažiņu te uzrodas paši no sevis. Autors gan intervijā norāda, ka tā esot tieša atsauce uz Imanta Ziedoņa “Poēmā par pienu” aprakstīto latviskās dzīvesziņas utopiju.
Gluži kā “Mērnieku laiki” arī “Sarkanais dzīvsudrabs” kā veselums ir mākslinieciski visai neviendabīgs darbs, kurā veiksmīgas epizodes un grodi savērptas sižeta līnijas mijas ar ne tik rūpīgi izstrādātām, daudz ko atstājot nepateiktu un neatrisinātu, kaut tā, iespējams, ir apzināta izvēle, reflektējot par to, cik daudz mēs vēl šobaltdien nezinām (un nekad neuzzināsim) par nesenās pagātnes trauksmainajām norisēm. Autors nevairās arī no mistikas elementiem, par vienu no spožākajām romāna mistifikācijām izvēršot pazudušā Artūra dēkas, kurš kails negaidīti uzrodas pie Brīvības pieminekļa vēsturiskās Bila Klintona vizītes laikā. Iespējams, tieši kā šāds raibumraibs lupatdeķis, kas sašūts no dažādas kvalitātes audumu gabaliem, arī “Sarkanais dzīvsudrabs” ar visiem saviem plusiem un mīnusiem kļūst par konceptuālu 90. gadu esences iemiesojumu – juceklīgs romāns par juceklīgiem laikiem.
Komentāri
-
-
Paldies par jautājumu! Palika daudz ārā. Tas ir dabiski. Dzīve ir daudz plašāka par vienu grāmatu. No sākuma plāns bija krietni plašāks, bet tad, kad manuskriptā saradās apmēram 1 500 000 zīmju sapratu, ka pienācis laiks ar vieglu sirdi pusi likvidēt. Viena daļa, protams, ir tāds tīri tehniskais materiāls, izejviela, kam nav liela nozīme, brīdī, kad teksts gatavojas, tas pazūd. Par to pat nav vērts runāt. Otra daļa tekstu, kas tika izdzēsti, ir saistīti ar latviešu inteliģenci. Faktiski romānā katram gadam bija iecerētas 10. nodaļas, vienā no tām darbojās to laiku latviešu kultūras cilvēki. Bija nodaļa par dziesmu svētkiem, vēl šis tas. Kad sāku rakstīt nodaļu par Imantu Ziedoni, sapratu – ne šajā romānā, ne šajā tekstā. Ja “Putekļus smilšu pulkstenī” nosacīti var uzskatīt par manu pirmo romānu ciklā par lūzumlaiku: 80.-90. – 2000. gadu sākums, tad “Sarkanais dzīvsudrabs” ir otrā grāmata. Trešais varētu būt stāsts par šā laika intelektuāļiem. Par to, kad tas varētu notikt, šobrīd nerunāsim. Kaut ko tādu rakstīt ir pietiekami personisks un arī smags pasākums. Tam vēl jānobriest, jāatrod forma, jāvāc materiāli. Katrā ziņā tas nebūs saistīts ar šo grāmatu. Tāpat arī “dzīvsudrabā” nevajag meklēt tiešu saistību ar “putekļiem”. Bet saistība ir.
-
-
Vai, strādājot pie šī romāna, autoram bija svarīgi dekonstruēt kādu mūsdienu priekšstatu par 90. gadu dzīvi?
-
Šis ir tiešām nopietns jautājums. Godīga atbilde nav vienkārša. Bet mēģināšu… Mūsu dzīves vienīgā vērtība ir pati dzīve, tās izdzīvošana un izbaudīšana. Desmit gadi ir desmit soļi pretim nāvei. Tas jāpieņem ar pašlepnumu. Bez koķetēšanas. Tā vienkārši ir. Tas nedod iemeslu depresijai. Svarīgi, lai atskatoties nebūtu žēl neizdzīvotās iespējas, lai nenāktu atklāsme, ka imitācija ir aizstājusi reālo dzīvošanu. Ņemiet vērā, daļa mana romāna varoņu 1990. gada 1. janvāri ir “svaigā gaļa”, bet 2000. gada 1. janvārī tai pašai Žanetei nāksies domāt par pretgrumbu krēma iegādi, Jānis varēs priecāties, ja viņam nekas nesāpēs. Iedomājieties, kādi viņi bija 2010. gada 1. janvārī, bet kādi būs 2020. gada 1. janvārī. Tie kuri zobojas par “dumjo veco veceni Zelmu un viņas stulbo govi” līdzīgā statusā nonāks daudz ātrāk, nekā pašiem tas šķiet. Tā varētu būt daļa no garākas atbildes uz atslēgas vārdu “svarīgi”. Man ir svarīgi grāmatā runāt par to. Kāds izdilst, kāds paliek nestabils uz kājām. Skaistais enģelis pārvēršas rūpu māktā sievietā. Naivais puisis piemiedz ar aci zināmas profesijas pārstāvei bārā. No tāda viedokļa var teikt, ka dekonstrukcija mani ne sevišķi neinteresē. ja runā par priekšstatiem, tas, ko es gribētu sagaidīt no lasītāja, lai viņš, piemēram, aiz šķietami triviāla pastāsta par aģentu Vali, kas gan diemžēl ir krietni mazāk triviāls, nekā tas kādam varētu šķist, spētu saskatāt arī problēmu, kuras jaunākais izspīlējums ir Godmaņa kunga no tiesas arhīva pazudusī sadarbības lieta. Ko mēs gribam no valsts, ja iespējams pat tās premjeriem pa kabinetu danco Atvara kungi, šantažējot un vadot sev vēlamā virzienā mūsu augstākos vadītājus? Un te nav tikai politiķu, bet visu mūsu vaina, ja neprotam risināt uzdevumus, ko mums piespēlē dzīve visā savā krāšņumā un nežēlībā.
-
Nu tā, drusku sanāca greizi, nejauši palaidu atbildi, pirms izlaboju dažas kļūdas. Atvainojos par tām! Laiks pirkt jaunu datoru. Vecais, rakstot romānu, ir pamatīgi norakstījies, taustiņi reizēm niķojas.
-
-
-
Kādēļ Jūsu vēstures romāna darbībai ir izvēlēti tieši deviņdesmitie gadi? Manuprāt, pamatotāk būtu bijis darbību aizsākt ar 1986.-1987. gadu – robežšķirtni starp vecās varas sabrukumu un jaunā, neatkarības laika sākumu. Deviņdesmitie, manuprāt, ir tāds tīri numeroloģiski izvēlēts laikposms.
1987. gadā Jums bija 22 gadi, bet 1990. gadā 25 gadi un Jūs tobrīd, iespējams, mācījāties Rīgā. Kāda bija Jūsu iesaiste, līdzdalība Trešās Atmodas notikumos, vai Jūs bijāt arī kādu tā laika sabiedrisku vai politisku organizāciju biedrs? Kādas ir Jūsu atmiņas par šiem notikumiem.
Gribēju pateikt paldies autoram par lasāmvielu un pajautāt, vai bija daudz materiāla, kas palika ārpus romāna lappusēm? 90tie jau nesākas un nebeidzas tikai ar romānā aprakstīto.