15. martā aprit 60 gadi, kopš dzimis dzejnieks Māris Melgalvs. Lai atgādinātu par viņa veikumu, par RMM marta Mēneša priekšmetu izvēlēts zīmējums, ko 1988. gadā Mārim veltījuši tolaik jaunie dzejnieki Ieva Rupenheite un Andris Akmentiņš.

Andra Akmentiņa un Ievas Rupenheites zīmējums “Ņam, ņam, ņam!”. 1988. gads. RTMM 476872

Māris Melgalvs, šķiet, bija spilgtākais un populārākais no jauno dzejnieku paaudzes, kas pieteica sevi 20. gadsimta 80. gadu pirmajā pusē. 23 gadus vecā dzejnieka pirmais krājums “Meldijās iešana” (1980) ne vienam vien to laiku skolniekam deva izjūtu par to, kas ir “īsta” dzeja ārpus padomju skolu programmu uzspiestās un ar didaktikas mērci aplietās dzejas. Dzejnieka popularitāti vairoja arī Jura Kulakova radītās, nu jau par klasiku kļuvušās dziesmas ar Māra vārdiem – īpaši eksplozīvā “Balāde par gulbi”.

Mūža laikā dzejniekam iznāca vēl trīs dzejoļu krājumi – “Labu vakar” (1984), “Sarmots ugunskurs” (1989), “Mākoņu pasts pienāk vēlu” (1997). Tie bija labi krājumi, taču “Meldijās iešanas” jaudu un iedarbības spēku vairs nesasniedza. Var teikt – Māris Melgalvs iemiesoja jaunības dzejnieka arhetipu, kurā mita absolūta un nesamaitāta dzejas melodijas, ritma izjūta, kas apvienojās ar apskaužamu prasmi radīt vienlaikus sirsnīgu un parodiski ironisku noskaņu, tai organiski piejaucējot gaišu, folklorisku pasaules izjūtu.

Māris Melgalvs savulaik arī vadīja laikraksta “Literatūra un Māksla” dzejas nodaļu (1987–1990), bija literārais konsultants laikrakstos “Izglītība” (1990–1991) un “Latvijas Jaunatne” (1993). Daudzi vēlāko paaudžu dzejnieki (tostarp arī es) atceras viņu tieši šajā – literārā konsultanta – lomā. Dzejnieku paaudze (Andris Akmentiņš, Ieva Roze, Jānis Elsbergs u. c.), kas literatūrā ienāca 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, lielā mērā bija “no Māra Melgalva un Klāva Elsberga”.

Arī izvēlētais Mēneša priekšmets liecina par neformālām un koleģiāli personiskām attiecībām starp Māri Melgalvu un topošajiem dzejniekiem. Andra Akmentiņa un Ievas Rupenheites kopdarbs – komiskais zīmējums “Ņam, ņam, ņam!” – tapis 1988. gadā un veltīts tieši Mārim, kurš tajā laikā bija “Literatūras un Mākslas” dzejas nodaļas vadītājs. Kopš tā laika, dodoties pusdienās, viņš šo zīmējumu atstājis savā darba vietā Preses namā. Kā atminas Andris Akmentiņš, esot bijušas vairākas šādas lapiņas ar dažādu saturu. Zīmējumā redzamie dakšiņa un teksts nenoliedzami esot Andra roku darbs. Savukārt ar Ievas Rupenheites zīmēto lācīti Māris esot ļoti lepojies.