Anna Salmane izstādes “Rīgas pieraksts dzejā” atklāšanā

Rakstniecības un mūzikas muzejs Dzejas dienu laikā Rīgas mākslas telpas Intro zālē atklājis izstādi “Rīgas pieraksts dzejā”, kurā pilsētas dzejas vēsture sasaistīta ar Rīgas ikdienas epizodēm no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām. Laikmetīgās mākslas versijas par nozīmīgu pilsētas dzejnieku tekstiem izstādē snieguši arī mākslinieki Anna Salmane un tekstgrupa “Orbīta”. Anna Salmane izstādei veidojusi divus darbus – mūsdienu interpretācijas par padomju perioda dzeju. Salmanes darbs “Dāvana dzejniecei” radies, iedvesmojoties no Vizmas Belševicas dzejoļa “Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga”, savukārt savas ilgas pēc dzimtenes viņa ietērpusi Gunara Saliņa dzejolim “Apmežosim Ņujorku” veltītajā darbā “Visas ilgas saplūst vienā”. Ar Annu runājām par mākslas darbu tapšanu un pilsētas nozīmi viņas daiļradē.

Kā līdz šim pilsēta ir parādījusies tavos darbos – gan kā iedvesmas avots, gan konkrētas urbānas tēmas?

Mani darbi parasti rodas no kāda impulsa, kas var nākt no visdažādākajām situācijām – no pilsētas, no cilvēkiem, no kādiem notikumiem. Es noteikti neesmu pilsētas māksliniece, bet dažkārt man ir sanācis saspēlēties ar pilsētu vai drīzāk tās iedzīvotājiem, iziet tās vietās. Tukumā bija iespēja piedalīties izstādē, kur darbi bija izvietoti pilsētvidē. No vietējā laikraksta izvēlējos citātus, kas man šķita latviešiem raksturīgi, un noformēju tos izkārtnēm līdzīgā dizainā. Mani interesēja, kā iedzīvotāji uz tiem reaģēs. Man patīk, ka, izstādot mākslu pilsētā, ir atvērtāka mijiedarbe. Otra vieta, kur pilsēta mani tieši uzrunāja, bija Londona. Tur ielu nosaukumos nav locījumu, un ielu, kas nosauktas par godu personām, nosaukumos ir tikai uzvārdi bez iniciāļiem, tas rosina iztēli. Pirms septiņiem gadiem pirmo reizi uztaisīju tādu kā dzejoli no šiem ielu nosaukumiem. Šovasar pirms pārcelšanās “uzrakstīju” vēl vienu “ielu dzejoli”, kas bija kā mīlestības vēstule Londonai.

Pastāsti, lūdzu, par radošo procesu, veidojot darbus izstādei “Rīgas pieraksts dzejā”.

Man piedāvāja izstrādāt idejas par izstādes padomju laika posmu – “sagūstīto Rīgu”. Tas šķita ļoti interesanti, jo šis periods, protams, ir problemātisks. Saņēmu ieteicamās literatūras sarakstu, un pagājušogad, kad sāku strādāt pie izstādes darbiem, izlasīju pa vienai dzejas grāmatai dienā. Man kā dzejas ne-speciālistam tas bija diezgan intensīvi. No tiem izvēlējos tekstus, kurus varēju saprast caur savu pieredzi. Vismaz man šķita, ka varu uz tiem reaģēt no sava laika un pieredzes pozīcijām, iespējams, pat saprotot kādu daļu no tā, ko dzejnieki ir mēģinājuši pateikt savos darbos.

Literārs teksts kā mākslas darba pamats tavā darbībā ir pirmoreiz?

Ne gluži, man ir lielformāta fotogrāfiju sērija “Apciemojot Bertu”, kas ir veltīta mistera Redklifa trakajai sievai no grāmatas “Džeina Eira”. Kad pusaudžu gados to lasīju, domāju – ārprāts, kāda mežone. Tikai vēlāk iedomājos, kas ar mani notiktu, ja es būtu kaut kur svešā zemē ieslodzīta bēniņos, arī es būtu viegli traka.

Veidojot darbus izstādei “Rīgas pieraksts dzejā”, tu iedvesmojies konkrēti no Vizmas Belševicas un Gunara Saliņa dzejoļiem.

Tā kā esmu vizuālā māksliniece, man ir ļoti būtiska vizuālā asociācija. Lasot Belševicas dzejoli, es redzu naksnīgu Vecrīgu, tukšu un klusu, skulptūras ēku fasādēs. Tas, ka man nav problēmu iztēloties, bija pirmais kritērijs. Sāku iedziļināties Belševicas dzejolī. Tajā atkārtojās vārds “klusē” – klusē, tev nekas nav jāpierāda, jo taisnība ir tavā pusē. Bet tajā pašā laikā – klusē, jo, ja runāsi, būs slikti. Studējot Lielbritānijā, es pieredzēju, ka studentus rosināja uz nepārtrauktām diskusijām, bet man bija bail runāt, jo es taču nezinu pareizo atbildi. Pareizās atbildes nav, bet vienalga ir bail izteikt savu viedokli. Diemžēl padomju laikā tika mācīts, ka visam ir pareizā atbilde, paskaidrojumu un argumentu, kāpēc, nebija. Padomju laikus gan es piedzīvoju tikai nedaudz – man bija desmit gadi, kad Latvija atguva neatkarību. Atceros, pēc pirmā gada studijām Lielbritānijā es noskatījos vācu filmu “Citu dzīves” par mākslinieku grupu Austrumvācijā un to, kā viņu aktivitātes novēro slepenpolicija. Pēc tam stundu raudāju. Es sapratu, kā tā sistēma sačakarēja manu vecāku un vecvecāku dzīves. Tas laiks beidzas, bet tas, kā esi iemācīts uzvesties vai justies, jau nebeidzas. Aizbraucot padzīvot citur, tu labāk vari ieraudzīt, kāda ir sabiedrība un noskaņojums mājās, arī iemeslus. Dzīvojot Lielbritānijā, es izpratu savas bailes izteikt viedokli un protestēt. Domāju gan, ka manā paaudzē ir arī tādi cilvēki, kuriem nav šādu problēmu. Un, lasot Belševicas dzejoli, es domāju par to, kā būtu, ja man pašai būtu jādzīvo tajā laikā.

Un kāds bija tavs mākslinieciskais risinājums?

Es domāju par to, kā vispār var uzdrošināties kaut ko tādu uzrakstīt un nopublicēt. Mana darba ideja ir šāda – sievietei uzdāvina skaistu lakatiņu, lai viņu apklusinātu. Redz, tev ir lakatiņš, ko tu vēl gribi! Belševica vārdu “klusē” savā dzejā izmanto citādi, bet, tā kā mans darbs ir dāvana viņai, tad šis lakatiņš pauž “klusē!” pavēles izteiksmē.

Dāvana arī kā pielabināšanas žests, lai paturētu redzeslokā.

Jā, dāvana kā drauds. Ikdienas priekšmeti, ja tiem pamaina kontekstu, ir visiedarbīgākie.

Un kā veidoji darbu “Visas ilgas saplūst vienā” – atsauci uz Gunara Saliņa dzejoli? Tavā darbā pilsētvide saplūst ar mežu.

Lasot Saliņa un citu “Elles ķēķa” dzejnieku darbus, es secināju, ka viņi par Ņujorku raksta tā, it kā tā būtu mazpilsēta vai lauki, ignorējot realitāti. Nupat ar draugu esam pārcēlušies uz Latviju pēc astoņus gadus ilgas prombūtnes Londonā. Tur, tiklīdz ieraudzīju kādu aizaugušu zemes pleķīti, uzreiz dvēsele iedziedājās, jo lielpilsētā jau nav atelpas. Dzīvojot Londonā, mēs pārcēlāmies tuvāk mežiņiem, kas bija ļoti skaisti, pasakaini, Latvijas ainavai neraksturīgi. Bet mežs, lai kāds tas būtu, uzreiz atgādina par mājām. Esot projām, visas ilgas pēc mājām – gan pilsētas, gan laukiem – saplūst vienā. Tāpēc es savā darbā sapludināju meža fotogrāfijas ar stilizētiem, Rīgai raksturīgiem attēliem. Kad lasīju Saliņa dzeju, es pilnībā sapratu, par ko viņš raksta. Varbūt viņa domas var šķist latviski stereotipiskas, bet tā tiešām ir! Mana draudzene, latviete, Londonas parkā tecināja bērzu sulas. (Smejas.)

Pati esi rīdziniece, kas vasaras pavada laukos?

Jā, man šķiet, ka vasarā ir jābūt laukos, ziemā – pilsētā. Rīgai vispār ir labs izmērs, no tās ātri var tikt laukā, bet pilsēta ir pietiekoši liela, lai nebūtu garlaicīgi.