Anna Žīgure

“Man pirmo reizi Latvijas himnu nācās dzirdēt tikai 1988. gadā. /../ Vairākus gadus bija tā, ka es nevarēju pati dziedāt līdzi, jo man bija asaras acīs. Es nevarēju padziedāt”, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure.

“1991. gada 3. decembrī, es nedrīkstēju raudāt un arī neraudāju. /../ Aizbraucu uz Somiju. Man draudzene aizdeva savu kažoku, es devos uz prezidenta pili pasniegt savu akreditācijas rakstu jeb pilnvarojumu, lai mani varētu pieņemt kā Latvijas vēstnieci. Un pils pagalmā bija orķestris un goda sardze. Bija jāiet viņiem garām, jāapstājas, un orķestris spēlēja himnu. Daudz žurnālistu, – jo tas bija liels notikums, ka Latvijai pēc kara ir pirmo reizi Latvijas vēstniece, jo Igaunijai vēl nebija vēstnieka, Lietuvai arī nē, es biju pirmā. Daudz žurnālistu fotografēja un filmēja. Un es stāvēju un klausījos himnu, es nezinu kā, bet man nebija asaras acīs, – to es zinu, es noturējos”.

Šogad himnai tās statusā aprit simts gadi. Rakstniecības un mūzikas muzeja topošās izstādes “Latvijas valsts himnai – 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts” būtiska sastāvdaļa ir personīgie himnas pieredzes stāsti, kuri tiek publicēti muzeja mājaslapā.