Rakstniecības un mūzikas muzejs
ATGRIEŠANĀS BŪRĪ. Diskusija par Noras Ikstenas romānu „Mātes piens”
Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Noras Ikstenas romānu „Mātes piens”. Uz jautājumiem atbildēs arī pati autore. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 2015. gada 11. decembrim. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.
Romānu „Mātes piens” var droši uzskatīt par Noras Ikstenas atgriešanos tajā literārajā teritorijā, kurā viņa pārliecinoši mitinājās 20. gs. 90. gadu beigās un 21. gs. sākumā, proti, laikā, kad iznāca romāni „Dzīves svinēšana” (1998) un „Jaunavas mācība” (2001), kā arī stāstu krājums „Dzīves stāsti” (2004). Tā ir atgriešanās pie dramatisku notikumu piesātinātiem sieviešu likteņstāstiem uz Latvijas vēstures fona, kuram „Mātes pienā” pievērsta īpaša uzmanība – ne velti darbs iznācis vēstures romānu sērijā „MĒS. Latvija, XX gadsimts”. Šajā gadījumā tās ir trīs paaudžu sievietes, kuru dzīvēm rakstniece piedāvā izsekot laika posmā no 20. gs. 60. līdz 80. gadiem, brīžiem atkāpjoties arī tālākā pagātnē, tomēr centrā izvirzīti tieši mātes un meitas stāsti, vecmāmiņu atstājot otrajā plānā. „Mātes pienā” attēlotais mātes un meitas pretēji apvērsto attiecību modelis ar viegliem triepieniem ieskicēts jau īsajā stāstā „Klusā dabā ar nāvi”, kur meita apciemo māti psihiatriskajā slimnīcā pēc pašnāvības mēģinājuma un kādā brīdī uzlūko viņu, „kā pieaugušais uzlūko bērnu, kad tas lūdz jau nez kuro bombīti, bezpalīdzīgi izdomādams iemeslu”. Pēc presē sniegtajām intervijām nojaušams, ka tieši mātes-meitas attiecību līnija pašai rakstniecei ir personiski tuvākā un tajā ievīti arī autobiogrāfiski elementi. Taču galveno varoņu likteņi un viņu vēsturiskā loma acīmredzot jātver krietni plašāk, no personiskiem stāstiem transformējoties par visas tautas pārdzīvojumu simboliem – ne velti Ikstena konsekventi atsakās no personvārdu lietojuma (varones tiek dēvētas tikai par „māti”, „meitu” un „mātes māti”) un ievij romāna tekstā situācijas un tēlus ar lielu idejisko slodzi (piemēram, androgīno Jesi un skolotāju Blūmu). Bez nozīmes nevajadzētu atstāt arī vīriešu tēlu iztrūkumu romānā – mātes īstais tēvs jau pašā sākumā tiek sagūstīts un aizsūtīts uz Sibīriju (šis apstāklis vēlāk rada problēmas visām dzimtas sievietēm, turklāt māte jūt, „ka viņa iznīcības gēns dziļi dēstīts manī un ka ar laiku tas augs un pieņemsies spēkā” (15. lpp.)), mātes patēvam it kā atvēlēta lielāka loma, taču kopumā viņš ir pasīvi klātesošs un izceļas tikai ar saviem stāstiem par pirmskara Latviju, sniedzot ieguldījumu meitas garīgajā izaugsmē. Šis aspekts vēl vairāk pastiprina jau iepriekš minētajos rakstnieces romānos radīto spilgto, dzīvesgudro sieviešu-ciltsmāšu mitoloģiju, ko Ilva Skulte raksturo kā pārņemtu no latviešu folkloras un norāda, ka šīs sievietes „dzīvo divos laikos paralēli – katra savā mūsdienīgajā laikā un mūžīgajā, cikliskajā, abstraktajā folkloras laikā” (169. lpp.).
Visspēcīgāk izvērsta jau romāna iesākumā pieteiktā būra metafora, ko iemieso meitai uzdāvinātais kāmītis, kas apēd savus bērnus. Tiesa, rakstniece šeit nepaļaujas uz lasītāja individuālo izpratni, un pēc situācijas izklāsta seko metaforas paskaidrojums („Bet kāpēc viņš apēda savu bērnu, es vaicāju mātei. – Droši vien glāba viņu no būra, teica māte un cieši apkampa mani.” (75. lpp.)). Būris ir reti efektīgs simbols, kas sniedz gan nepastarpinātas vizuālas asociācijas, gan ietver jēdzieniski blīvu semantisko slāni, un to savos darbos jau iepriekš izmantojuši arī citi latviešu rakstnieki. Kā spilgtākie būra mitoloģijas uzturētāji minami Alberts Bels ar romānu “Būris” (1972) un Andra Neiburga ar stāstu krājumu “Izbāzti putni un putni būros” (1988), un Ikstena šķiet pilnvērtīga viņu tradīcijas turpinātāja. Iespējams, par likumsakarīgu jāuzskata fakts, ka Bela un Neiburgas darbos darbība risinās Latvijā padomju okupācijas periodā, un tieši būra tēls ļāva apiet cenzūru un pateikt priekšā nepasakāmo – proti, paplašināt metaforu no personāžu iekšējās nebrīves līdz sprostam sabiedrības un valsts līmenī, kas uzliek indivīdam nepārvaramus šķēršļus izvēles priekšā vai padara ikdienu par elli (kā mākslinieciski iespaidīgākais šī postulāta attēlojums jāizceļ Neiburgas stāsts „Peles nāve”). „Mātes piens” gan ir tapis vārda brīvības apstākļos, tāpēc rakstniece var atļauties pateikt vairāk un skaidrāk, visai detalizēti uzrādīt tos totalitārās sistēmas mehānismus, kas liek šķēršļus mātes zinātnieces karjerai un privātās dzīves piepildījumam, un barjeras, ar kurām saskaras meita savas personības izaugsmes ceļā, kā arī ieskicēt šo mehānismu pakāpeniskās noārdīšanās aizsākumus, noslēdzot romānu 1989. gadā ar Berlīnes mūra sagrāvi un gaisā virmojošām iepriekš nepazītās neatkarības vēsmām (mātes un meitas dzīvē par garīgās brīvības izpausmēm kalpo literatūra – Melvila „Mobijs Diks”, Orvela „1984” un Klāva Elsberga dzeja). Ikstenas lielākais nopelns būra metaforas pēctecības uzturēšanā, manuprāt, slēpjas nevis spējā šo būrību izvērst līdz konkrētā vēsturiskā laika un telpas areālam (to varētu uzskatīt par pārlieku vienkāršu mērķi), bet gan reducēt atpakaļ dziļi psiholoģiskā, cilvēciskā līmenī, piešķirot mātes mūžīgajām skumjām un dzīves sāpēm arī zināmu iracionalitātes un noslēpumainības auru.
Aivars Madris, RMM projektu kurators
Tā ir atgriešanās pie dramatisku notikumu piesātinātiem sieviešu likteņstāstiem uz Latvijas vēstures fona, kuram „Mātes pienā” pievērsta īpaša uzmanība – ne velti darbs iznācis vēstures romānu sērijā „MĒS. Latvija, XX gadsimts”. Šajā gadījumā tās ir trīs paaudžu sievietes, kuru dzīvēm rakstniece piedāvā izsekot laika posmā no 20. gs. 60. līdz 80. gadiem, brīžiem atkāpjoties arī tālākā pagātnē, tomēr centrā izvirzīti tieši mātes un meitas stāsti, vecmāmiņu atstājot otrajā plānā. „Mātes pienā” attēlotais mātes un meitas pretēji apvērsto attiecību modelis ar viegliem triepieniem ieskicēts jau īsajā stāstā „Klusā dabā ar nāvi”, kur meita apciemo māti psihiatriskajā slimnīcā pēc pašnāvības mēģinājuma un kādā brīdī uzlūko viņu, „kā pieaugušais uzlūko bērnu, kad tas lūdz jau nez kuro bombīti, bezpalīdzīgi izdomādams iemeslu”. Pēc presē sniegtajām intervijām nojaušams, ka tieši mātes-meitas attiecību līnija pašai rakstniecei ir personiski tuvākā un tajā ievīti arī autobiogrāfiski elementi. Taču galveno varoņu likteņi un viņu vēsturiskā loma acīmredzot jātver krietni plašāk, no personiskiem stāstiem transformējoties par visas tautas pārdzīvojumu simboliem – ne velti Ikstena konsekventi atsakās no personvārdu lietojuma (varones tiek dēvētas tikai par „māti”, „meitu” un „mātes māti”) un ievij romāna tekstā situācijas un tēlus ar lielu idejisko slodzi (piemēram, androgīno Jesi un skolotāju Blūmu). Bez nozīmes nevajadzētu atstāt arī vīriešu tēlu iztrūkumu romānā – mātes īstais tēvs jau pašā sākumā tiek sagūstīts un aizsūtīts uz Sibīriju (šis apstāklis vēlāk rada problēmas visām dzimtas sievietēm, turklāt māte jūt, „ka viņa iznīcības gēns dziļi dēstīts manī un ka ar laiku tas augs un pieņemsies spēkā” (15. lpp.)), mātes patēvam it kā atvēlēta lielāka loma, taču kopumā viņš ir pasīvi klātesošs un izceļas tikai ar saviem stāstiem par pirmskara Latviju, sniedzot ieguldījumu meitas garīgajā izaugsmē. Šis aspekts vēl vairāk pastiprina jau iepriekš minētajos rakstnieces romānos radīto spilgto, dzīvesgudro sieviešu-ciltsmāšu mitoloģiju, ko Ilva Skulte raksturo kā pārņemtu no latviešu folkloras un norāda, ka šīs sievietes „dzīvo divos laikos paralēli – katra savā mūsdienīgajā laikā un mūžīgajā, cikliskajā, abstraktajā folkloras laikā” (169. lpp.).
Visspēcīgāk izvērsta jau romāna iesākumā pieteiktā būra metafora, ko iemieso meitai uzdāvinātais kāmītis, kas apēd savus bērnus. Tiesa, rakstniece šeit nepaļaujas uz lasītāja individuālo izpratni, un pēc situācijas izklāsta seko metaforas paskaidrojums („Bet kāpēc viņš apēda savu bērnu, es vaicāju mātei. – Droši vien glāba viņu no būra, teica māte un cieši apkampa mani.” (75. lpp.)). Būris ir reti efektīgs simbols, kas sniedz gan nepastarpinātas vizuālas asociācijas, gan ietver jēdzieniski blīvu semantisko slāni, un to savos darbos jau iepriekš izmantojuši arī citi latviešu rakstnieki. Kā spilgtākie būra mitoloģijas uzturētāji minami Alberts Bels ar romānu “Būris” (1972) un Andra Neiburga ar stāstu krājumu “Izbāzti putni un putni būros” (1988), un Ikstena šķiet pilnvērtīga viņu tradīcijas turpinātāja. Iespējams, par likumsakarīgu jāuzskata fakts, ka Bela un Neiburgas darbos darbība risinās Latvijā padomju okupācijas periodā, un tieši būra tēls ļāva apiet cenzūru un pateikt priekšā nepasakāmo – proti, paplašināt metaforu no personāžu iekšējās nebrīves līdz sprostam sabiedrības un valsts līmenī, kas uzliek indivīdam nepārvaramus šķēršļus izvēles priekšā vai padara ikdienu par elli (kā mākslinieciski iespaidīgākais šī postulāta attēlojums jāizceļ Neiburgas stāsts „Peles nāve”). „Mātes piens” gan ir tapis vārda brīvības apstākļos, tāpēc rakstniece var atļauties pateikt vairāk un skaidrāk, visai detalizēti uzrādīt tos totalitārās sistēmas mehānismus, kas liek šķēršļus mātes zinātnieces karjerai un privātās dzīves piepildījumam, un barjeras, ar kurām saskaras meita savas personības izaugsmes ceļā, kā arī ieskicēt šo mehānismu pakāpeniskās noārdīšanās aizsākumus, noslēdzot romānu 1989. gadā ar Berlīnes mūra sagrāvi un gaisā virmojošām iepriekš nepazītās neatkarības vēsmām (mātes un meitas dzīvē par garīgās brīvības izpausmēm kalpo literatūra – Melvila „Mobijs Diks”, Orvela „1984” un Klāva Elsberga dzeja). Ikstenas lielākais nopelns būra metaforas pēctecības uzturēšanā, manuprāt, slēpjas nevis spējā šo būrību izvērst līdz konkrētā vēsturiskā laika un telpas areālam (to varētu uzskatīt par pārlieku vienkāršu mērķi), bet gan reducēt atpakaļ dziļi psiholoģiskā, cilvēciskā līmenī, piešķirot mātes mūžīgajām skumjām un dzīves sāpēm arī zināmu iracionalitātes un noslēpumainības auru.
Komentāri
-
-
Domāju to vislabāk pajautāt manai māsai Indrai Rubenei tieši. Un jāteic, šis ir pārāk personisks jutājums, lai uz to izvērsti atbildētu publiskā telpā. Vien aicinu atcerēties, dzīve ir dzīve, bet literatūra- literatūra. Droši vien gan Blaumaņa, gan Džoisa laikā šādi laikabiedru jautājumi pastāvēja, tikai ar laiku tie no dzīves kļuva par literatūras vēsturi.
-
Brīnišķīga grāmata, (Es par Mātes pienu). Vakar nopirku un izlasīju vienā rāvienā. Arī vecākā māsa sajūsmā. Bet jaunākajai došu rīt lasīt. Mums arī visām ap 50 gadiņiem, šis jaukais vecums. Liktenis drusku līdzīgs, mēs arī agri zaudējām mammu un no sabiedrības viedokļa tā nebija cēlākā ” nomiršanas metode”. Lasot es tā kā meklēju to māsu, bet tad sapratu, ka tā tomēr ir daiļliteratūra un nav ko tur salīdzināt. Bet par visu paldies. Cik tomēr dažādi mēs esam dzīves uztverē un cik bieži rodas sajūta, ka ne visi cilvēki ir gatavi iet šajā pasaulē to ceļu, kurš nolikts. Arī tas “LIELAIS” laikam tomēr pieļauj kļūdas. Vēlreiz, mīļš paldies. Ar cieņu, Vita…
-
“Mātes piens” grāmatas prezentācijā autore stāstīja par savu māti un tās dēmoniem. Pazinu fotogrāfiju uz vāka. Arī manā albumā bija šis foto un to izmetu kā vissliktāko no deju pulciņa fotosērijas klubiņā Ļeņina un Sarkanarmijas (tagad Brīvības un Bruņinieku) ielu krustojumā. Skolas un brīvo brīžu laiks savulaik mums bija cieši savijies. Grāmatu lasot, sākumā jutos skumji un raudāju. Tālāk sākās nožēla pret autori, kura atļāvās atmiņās parādīt tik daudz smaguma par savu māti. Pieļauju, ka ar vairākām nepatiesībām vajadzēja veidot sižeta intrigu, bet, manuprāt robeža ir pārkāpta. Ļoti ceru, ka mātei Astrīdai nav iespēja šo grāmatu palasīt, sēžot uz mākoņa maliņas.
-
-
-
Paldies par romānu! Taču ir viens jautājums, kas nemitīgi urdīja lasīšanas laikā – par “Mobiju Diku” un “1984″. Ja atmiņa neviļ, tad abas šīs grāmatas latviešu valodā tika izdotas jau pēc romānā aprakstītajiem notikumiem (“1984″ laikam trimdā iznāca ātrāk), tāpēc jautājums par šo grāmatu izcelsmi? Vai tie ir kādi samizdata izdevumi, vai grāmatas ir svešvalodās (kaut citāti ar latviski) vai arī gluži vienkārši šo grāmatu un to tēlu parādīšanās jāuztver tīri simboliski, nelauzot galvu par vēsturisko realitāti?
-
Manuprāt, romāns būtu izdevies pavisam veiksmīgs, ja autore necenstos paskaidrot savas metaforas. Lasītājs (vai vismaz es) taču gūst baudu no tā, ka pats atpazīst sakarības starp dažādiem teksta elementiem. Vai autori rakstīšanas procesā māca bažas, ka viņas vēstījums ir pārāk svarīgs, lai paliktu neuztverts? Varbūt autore neuzticas jaunākās lasītāju paaudzes kompetencei, jo tā nav dzīvojusi Padomju Savienībā?
-
Barthes. Orvela 1984 latviešu valodā tika pirmo reizi izdots trimdas apgādā Zviedrijā piecdesmito gadu beigās, šī grāmata, tāpat kā Soduma tulkotais Džoisa Uliss Latvijā bija pieejama , kā arī glabājās aizliegto grāmatu fondā tostarp Ikšķiles luterāņu baznīcā, kas bija pārvērsta par Valsts bibliotēkas grāmatu glabātuvi. ”Mobiju diku” grāmatas varone varēja lasīt krievu valodā, jo šis tulkojums Latvijā bija pieejams.
-
Olaf, kādas tieši metaforas es paskaidroju savā romānā?
-
Paldies par romāna aprakstu, teju rodas saraksts ar grāmatām, kas noteikti jāizlasa, īpaši Neiburga.
Ja par būri, vai nav riskanti lietot “būra” metaforu, rakstot vairs ne tajā laikā, kad to darīja Bels? Un kā vispār rakstīt par laiku, ar kuru ļoti daudziem vēl ir personiska saikne, sava būra izjūta? Ļoti sarežģīts posms, jo mijas personiskas atmiņas un leģendas.
Jāatzīst gan, ka par to iedomājos tikai tagad, lasot muzeja komentāru. Romāns man patika, šajā sērijā kopā ar Bērziņa “Svina garšu” pagaidām noteikti labākie. -
Mazs komentārs ne par Noru, bet precizitātei. 1984 tomēr pirmoreiz iznāca Silvijas tulkojumā tepat lv 1990, ne Zviedrijā (varbūt kļūdos, bet patlaban grūti pārbaudīt, rakstu no mob i-neta). Zviedrijā 50-tajos latviski noteikti iznāca Dzīvnieku ferma Kārkliņa jocīgajā tulkojumā, ko derētu pārtulkot vēlreiz. Tak tomēr Orvels bija pieejams arī lv – atceros pašā 80-to sākumā, kā Aivaram Ozoliņam 1984 angliski bija rūpīgā naivumā apslēpts plauktā aiz citām grāmatām kopā ar solžeņicinu, ievākots avīzē, lai kāds nepamana, kas tā par grāmatu. Katrā ziņā – kad lasīju, 1984. gads vēl bija priekšā.
-
Gunti, nē pirmais Orvela 1984 tulkojums latviešu valodā iznāca 1951.gadā Zviedrijā apgādā Daugava. Sodumam bija šī grāmata.
-
Matīsam. Būra metafora, manuprāt, ir mūžīga. Un par savas grāmatas moto sākumā gribēju likt Orvela vārdus, ka vienīgie patiesie vēsturiskie fakti ir mūsu personīgās atmiņas.
-
Nora, tev taisnība, es saputrojos, man kaut kā Orvels prātā pārklājās ar Uzvelkamo apelsīnu.
-
Paldies par grāmatu! Sākumā bija mazi klupieni, jāielasās, bet… tā, jā, noticēju visam.
-
Paldies Anita
-
Paldies par rakstniecei par darbu, taču samulsināja kāds it kā sīkums — romāna varones (meitas) vecāku satikšanās apraksta (16.-20.lpp.) gandrīz absolūtā sakritība ar garstāstā “Besa” (Mansards, 2012) 23.-27.lpp. lasāmo tekstu: “Jaucot sev šķīstošo kafiju mammas māsas mazajā virtuvītē, viņa čerkstošajā bateriju radio dzird atgādinājumu, ka ir 1965. gada… utt.” Gadskaitļi gan atšķiras — “Mātes pienā” šajā vietā minēts 1969.gads. Mātes rakstura atainojuma un dažu citu detaļu sakritība ar “Besas” māti pārsteidza, bet reizē radīja tādu kā neizpratni.
Jautājums rakstniecei — vai stāsts “Besa” ir bijusi tikai tāda vingrināšanās un iesildīšanās etīde jaunajam romānam? -
Tiešām ļoti pārliecinoša grāmata, pilnīgi viss ticams. Piekrītu lasītājai Vitai, šo grāmatu arī es izlasīju vienā rāvienā. Neplānoti, jo meitai jālasa vidusskolā. izlasīju, lai varētu viņai palīdzēt izprast padomiju (mans vecums ir tāds pats kā rakstniecei). Iespējams jauniešiem ir grūtāk saprast tajos laikos notiekošo, apstākļus, dzīvi, tāpēc, domāju, ka viņiem grūtāk lasās, jo vajadzīgs kāds paskaidrojums. Es reti lasu grāmatas (esmu izvēlīga), bet šo gan iesaku izlasīt katrai sievietei.
Man tāds jautājums,piemēram, par kāmīti runājot, man meita vaicāja, vai tad tajos laikos arī varēja nopirkt kāmi, protams, šis jautājums tāds tiešs, praktisks, bez filozofijas, uz ko es nezināju atbildēt, jo, manuprāt, tad tomēr nebija zoo veikalu. Es padomijā dzīvoju laukos, nezinu, varbūt pilsētā bija.
Paldies par grāmatu! -
Lieliska grāmata, arī izlasīju vienā rāvienā. Man, dzimušai 80-to beigās, bija ļoti interesanti skatīt pasauli savas mātes un vecmāmiņas laika acīm. Milzīgs paldies autorei par tik personisku un dziļu grāmatu!
-
“Mātes piens”- kolosāla grāmata. Ir rindkopas, kas uzsit asaras!
Paldies. -
Paldies par grāmatu ! Atvedu no LV uz ASV kaudzi, šo lasīju pirmo. Esmu vecuma pa vidu starp mati un meitu. Vairāk laikam līdzpārdzīvoju tieši mātes stāstu. Atkal atradu pierādījumu, ka Rīga ir cita pasaule, arī padomijā . Es biju lauciniece, nebija man, kas stāsta par Brīvo Latviju. Atmodas pirmsākuma izlobīju pati. Vispār jau agrāk , lasot literatūru ( un Mākslu). Tagad daudzviet grāmata izraisīja asaras. Par sevi, par viņam . Nu nevajag nevienam tak vērtēt, cik precīzi attēlota autores dzīve! Tā bija daudzu sieviešu dzive! Nevis vienas konkrētas sievietes! Vēlreiz paldies autorei!
-
Paldies, Nora! Esmu aizkustināta saviļņota līdz sirds dziļumiem! Arī par ceturto grāmatas tēlu -māti Latviju!
-
Liels paldies autorei par grāmatu. Esmu dzimusi 90-to sākumā, un pati biju patīkami pārsteigta par to cik ļoti grāmata aizrāva. Apraudājos arī vairākas reizes. Noteikti kļuva par vienu no manām mīļākajām grāmatām. Kā arī, ļoti interesanti bija apspriest grāmatas saturu ar mammu un vecmammu.
-
Nevaru tik viennozīmīgi teikt — aizrāva tā, ka izlasīju vienā rāvienā. Lasīju gan vienā rāvienā, bet nekas nospiedumā nepalika. Es laikam nedrīkstu lasīt vienā rāvienā (man 77 gadi). Tagad sagaidīju bibliotēkā otrreiz rindu un lasīju otrreiz.Lasīju lēnām, mierīgi, un palika tāda pamatīguma sajūta. Pārdzīvoju un līdzdzīvoju bez asarām, pati esmu to piedzīvojusi.Mana personīgā pieredze nav tik traģiska. Tomēr ticu. Tas, kas nenotika manā skolā vai mana dēla (dz.1969) skolā, citā skolā varēja notikt. Smagāk bija manai mātei (romānā mātes mātei), par to gan sirds smeldz nežēlīgi.Bet tas jau ir atsevišķs stāsts, sūrāks nekā romāna mātes mātei.
Jā, emocionāli spēcīgs romāns, par kuru domāt vēl ilgi pēc izlasīšanas. Tāpat kā M. Bērziņa “Svina garša”. -
Vienreizēja grāmata! PAldies rakstniecei! Lasot laiks un telpa pazuda pilnībā. Vai ir doma tulkot? Es ceru! Tas ir jālasa un jāzina daudziem! Tāpat kā A.Nesaules “Sieviete dzintarā” un M.Vanagas “Veļupes krastā”.
-
Grāmatu saņēmu kā dāvanu Ziemassvētkos. Sen nebija tā, ka lasīju visu nakti, neņemot vērā, ka no rīta uz darbu. Joprojām atrodos grāmatas “enerģētiskajā laukā”. Manuprāt, tā ir talantīgi uzrakstītas literatūras pazīme, šī saikne, kas turpina ietekmēt lasītāju arī pēc pēdējās lappuses aizvēršanas. Paldies par grāmatu, Nora Ikstena!
-
Šī grāmata liek domāt, domāt un atcerēties…jā,mēs daudzi šo laiku piedzīvojām. Esmu dzimusi 81.g.- tikai 12 gadi jaunāka par Meitu, bet salīdzinot…es no tā tik maz atceros..kaut kur radio, tv, citu cilvēku sarunās dzirdēju – Baltijas ceļš, Gorbačovs.. Bet ļoti aizrāva lasīt par laiku, kurā dzīvoja mani vecāki un vecvecāki.
Sākumā gan bija grūti ielasīties,nācās koncentrēties- Māte – Meita, bet, kad stāsts jau turpināja stāstu,tad aizgāja vienā rāvienā. Atgriezos, pārlasīju metaforas, arī raudāju…
Beigās gan radās divi jautājumi, grāmatā dažādi momenti ir ļoti sīki atainoti, bet no kā tieši tomēr nomira Māte nebija pateikts (lai gan saprotu, ka paskaidrojumu nevajag) un otrs jautājums, ko Meita pēc tam darīja ar atrasto māla bērniņu – nu nezinu kāpēc, bet tas radīja ziņkāri…
Un man personīgā sasaiste ar grāmatu…hurma. Tāds sīkums, bet atceros,kā tēvs ik pa laikam atļāvās šo eksotisko augli nopirkt…
Paldies par grāmatu!
Paldies par grāmatu! N.Ikstenas un M.Bērziņa romāni ir izcili! Man tikai viens jautājums rakstniecei N.Ikstenai, kā grāmatu komentēja viņas māsa? Paldies!