Rakstniecības un mūzikas muzejs
Attiecību rotaļas dzīvē un literatūrā. Diskusija par Ingas Žoludes stāstu krājumu „Stāsti”
Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Ingas Žoludes stāstu grāmatu „Stāsti”. Uz jautājumiem atbildēs arī pati autore. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 10. februārim. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.
Inga Žolude ir latviešu literatūras hameleons, jo viņas rakstnieces rokraksts pēdējo astoņu gadu laikā kopš debijas romāna iznākšanas ir piedzīvojis dažādas stilistiskas pārvērtības, it kā autorei pašai laiku pa laikam būtu svarīgi atkāpties no iepriekš definētajiem principiem. To itin labi savulaik atzīmējis Guntis Berelis, recenzijā par Žoludes stāstu krājumu “Mierinājums Ādama kokam” konstatējot, ka “stāsti savā starpā ir ārkārtīgi atšķirīgi, turklāt ne tikai tematiski, kas būtu pašsaprotami, bet arī stilistiski – pat tik ļoti, ka lāgiem gluži vai rodas iespaids, ka tos varētu būt sarakstījuši dažādi autori”[1]. Taču šo secinājumu var attiecināt uz visu Žoludes prozu kopumā, jo arī viņas romāni – “Silta zeme”, “Sarkanie bērni” un “Santa Biblia” – šķietami apdzīvo katrs savu literāro teritoriju, kaut valodas izjūta saka priekšā, ka tie tomēr piederīgi viena autora rokai. “Siltā zeme”, ko Rimands Ceplis nodēvējis par “ģimenes sāgu”[2], ir gluži vai Freida teoriju iemiesojums praksē – sarežģītas uzbūves darbs par kādas ģimenes locekļu neirozēm, apsēstībām un savstarpējiem konfliktiem; “Sarkanie bērni” ir daļēji metaforisks, daļēji naturālistisks stāsts par trīs dažādu meiteņu skarbajiem likteņiem; savukārt “Santa Biblia” sižetiski atgādina postapokaliptisku trilleri, taču vēstījums ir tik aizplīvurots un poetizēts, kā arī pārsātināts ar simboliskām norādēm, ka beigās tā arī netop pilnībā skaidrs, kādi ir spēles noteikumi. Lai cik grūti nebūtu dažos teikumos pateikt, par ko Žolude raksta, uzmanīgam lasītājam garām nepaslīdēs vairāki motīvi, kas pārceļo no vienas grāmatas uz nākamo – dažādi likteņa pārbaudījumi, nāve, vientulība, izpostīta, haotiska un noslēpumaina pasaule, harmonijas un skaidrības meklējumi, kosmopolītiski varoņi ar neparastiem personvārdiem un sarežģītām savstarpējām attiecībām. Pret saviem personāžiem Žolude bieži izturas nežēlīgi, taču rakstības stils un samērā lielais nosacītības līmenis izraisa atsvešinājuma efektu, liekot apjaust – tās tomēr ir literāras rotaļas, nevis centieni attēlot reālo dzīvi. Tādējādi Žoludes prozas “mākslīgums” drīzāk saistāms ar 90. gadu latviešu prozas tradīcijām, nevis mūsdienām raksturīgo tuvošanos autobiogrāfiskākai, personiskākai rakstībai. Vienlaikus viņas radošie meklējumi iezīmē unikālu literāro identitāti, kurai līdzīgas šobrīd būs grūti sameklēt.
Pagājušā gada izskaņā izdotais stāstu krājums ar nepretenciozo nosaukumu “Stāsti” ir vēl viena Žoludes daiļrades šķautne, kas iezīmē atgriešanos pie reālistiskākas, lakoniskākas poētikas, turklāt vēl garstāsta žanrā. Grāmatā iekļauti septiņi stāsti, un, lai arī tie savstarpēji nav tiešā veidā saistīti, par krājuma kompozīcijas ietvaru izvēlēti trīs rakstniekiem un rakstnieku namiem veltītie stāsti “Ceļš”, “Putekļi” un “Nams”. Visi šie trīs stāsti veltīti radošā procesa mokām un tā saiknei ar rakstnieku personiskās dzīves peripetijām (zīmīgi, ka visos stāstos vēstītājs ir vīrietis, kura dzīvē piepeši ienāk sieviete). Tai pat laikā tie radikāli atšķiras pēc intonācijas un noskaņas. “Ceļš” ir drīzāk lirisks, viegli melanholisks un krietni vien realitātei pietuvināts, ietverot vēstītāja pašanalīzi un personības krīzi, ko autore mēģinājusi izvērst plašāk – kā zināmu paaudzes portretējumu. Tikmēr “Putekļi” un “Nams” ir mēģinājumi humora un pat spilgtas groteskas žanrā, uz rakstnieka profesiju skatoties ar pamatīgu pašironiju un sarkasmu. Īpaši tas sakāms par stāstu “Nams”, kurā aprakstīts rakstnieku nošaušanās nams, uz kuru nelaimīgie autori no visas pasaules dodas uzrakstīt savus pēdējos šedevrus, lai pēc tam pieliktu punktu eksistencei ar lodi deniņos. Šo “rakstnieku stāstu” (ērtības labad saukšu tos tā) īpašā vieta grāmatas struktūrā ļauj izvirzīt savdabīgu hipotēzi, ka pārējie četri stāsti – “Mati”, “Ķērpji”, “Enerģija” un “Pārgājiens” – varētu būt tie darbi, ko savās radošajās mokās sacer iepriekšminētie literāti, veidojot klasisko “stāsta stāstā” uzbūvi, taču nekādu tiešu norāžu uz to nav.
Šo četru stāstu centrālās tēmas ir Žoludei raksturīgie attiecību sarežģījumi un mīlestības meklējumi, kā arī neizbēgamā nāves klātbūtne, īpaši pievēršoties pāriem un aizejošās paaudzes pārstāvjiem. Šie stāsti šķiet mākslinieciski spēcīgāki un jēdzieniski ietilpīgāki par “rakstnieku stāstiem”, arī personāžu psiholoģija ir smalkāk izstrādāta, pievērsta lielāka uzmanība vides tēlojumam, noteiktu centrālo motīvu (varbūt simbolu) meklējumiem, ko raksturo paši stāstu nosaukumi. Un šajos stāstos ir spēcīgi sajūtama mūsdienīgas Eiropas literatūras klātbūtne – gan to samērā lakoniskās, kinematogrāfiskās stilistikas, gan tēmu un noskaņu ziņā. “Matos” kāds vīrietis nespēj izšķirties starp nāvīgi slimo sievu un jauno draudzeni, “Ķērpjos” līdzīgas izvēles priekšā ir sieviete, kura atsvešinājusies no vīra un prāto par mīlas dēku ar kolēģi. “Enerģijā” (stāsta nosaukums labi raksturo arī tā dinamisko ritmu) pavecāks, rezignācijā ieslīdzis pāris pēkšņi piedzīvo “otrās jaunības” uzplūdus un cenšas atrast savai dzīvei jaunu jēgu, bet “Pārgājiens” šķiet ļoti klasisks retrospekcijas stāsts, kurā trīs sirmas vecumdienas sasnieguši draugi sava ikgadējā pārgājiena laikā pēkšņi atklāti dalās savās pārdomās vienam par otru un dažos pagātnes noslēpumos. Brīžiem šie stāsti rada spēcīgas asociācijas ar, teiksim, Bergmana vai mūsdienu indie filmām. Tiem ir pārdomāta emocionālās iedarbības sistēma, respektīvi, ir labi redzams, kādā veidā Žolude šos stāstos būvē, lai panāktu vēlamo efektu uz lasītāju. Pati autore gan teikusi, ka brīvi ļāvusies tekstam un ieskatījusies dzīves plūdumā – tātad vēlējusies pietuvoties tai realitātei, no kuras iepriekš drīzāk izvairījusies. Tomēr Žoludes poētika ir pietiekami savdabīga, viņai patīk ik pa laikam aizvirzīt sižetu grūti saprotamā virzienā vai iemest vēstījumā kādu neparastu detaļu, dīvainas valodas spēles, piemēram, it kā neiederīgus vulgārismus vai svešvalodas lietojumu – gan personvārdos (MacGregore), gan dialogos (stāstā “Nams”). Iznākumā dzīves garša viņas prozā man paliek nesajusta. To joprojām pārmāc izteikta literatūras garša.
Komentāri
-
Labdien!
Šī bija mana pirmā iepazīšanās ar Ingas Žoludes daiļradi, un, jāsaka, es pilnībā piekrītu kritiķu teiktajam:
http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/37402/Jālasa vēl!
-
Alīnai: Tēlu vārdi rodas kā daļa no tēla personības. Daudz ko par tēlu var pateikt vien paša vārda skanējums. Domāju, ka īpatnēji vārdi piešķir īpatnēju raksturu. Manu tēlu vārdi var izklausīties visai neikdienišķi, bet es pilnīgi pieņemu, ka citās pasaules vietās šie vārdi ir tikai vārdi. Maniem tēliem lielākoties nav iezīmētas nacionālās identitātes, jo man tas nešķiet ne dabiski, ne svarīgi. Es domāju, ka ar šādiem un radniecīgiem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un pārdomām sastopas cilvēki dažādās pasaules malās. Turklāt arī manos reālistiskākajos darbos, nereti šķietami reālistiskā darbības vide nav līdz galam konkretizēta. Lasītājs var līdzdarboties minējumos par to, kur tas notiek.
-
Kādas ir Tavas domas par sveces atspulgu leduspuķēm klātā logā?
-
Paldies autorei par grāmatu!
Ļoti gribētos zināt, vai ir kādas iestrādnes/idejas turpmākajiem darbiem? Vai būs kaut kas pilnībā jauns, atšķirīgs no iepriekšējā? -
Laimes lācim: Pēc “Stāstu” iznākšanas turpinu rakstīt. Ļoti grūti ir runāt par topošiem darbiem, jo tie laika gaitā mainās. Šobrīd esmu iecerējusi turpināt rakstīt stāsta žanrā, izskatās, ka tie varētu būt personiski stāsti. Esmu aizrāvusies ar literatūras potenciāla identitātes veidošanā pētniecību!
-
Strāmeram: Par minēto tēlu – sveces atspulgu leduspuķēm klātā logā – man rodas asociācijas ar mierīgu vakaru tāltālā lauku namiņā, līdz kuram jābrien pa milzu kupenām, iekšā smaržo pēc tikko ceptas maizes…
-
Priecātos, ja autore pastāstītu par procesu un rakstnieka sajūtām:
Kā Inga rakstot strādā ar leksikas izvēli. Piemēram, kurā brīdī izlemj, ka stāsta es paskatīsies savā laikrādī nevis pulkstenī un kaut ko atskārtīs nevis sapratīs. Vai tekstos izmantotie vārdi “atnāk” paši vai tie tiek izvēlēti rūpīgā pārdomu procesā?
Vai kā rakstniecei, lasot recenzijas par saviem darbiem un lasītāju viedokļus, ir gadījies sajusties pārprastai?
Vai kādreiz gribējies iebilst- paskaidrot, precizēt kaut ko pēc darbu palaišanas, kad it kā ir par vēlu…
Vai ir bijis tā, ka gribētos kaut ko mainīt jau tapušā darbā? -
Anitai: Grāmatā izdotos darbus man vienmēr ir vēlme labot, tiklīdz atsķiru kādu lapu, pamanu vietu, ko varētu uzrakstīt citādi, jau ar tā brīža izjūtām. Tā tas notiek – cilvēks mainās, konflikta un valodas izjūta plūst. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka cilvēkam nav iespējams un pat ir bīstami būt konstantam lielumam, pilnīgi viss cilvēku ietekmē, un līdz ar to rodas arī citāds skatījums pat uz saviem pabeigtajiem darbiem.
Man nekad nav bijusi vēlme paskaidrot savus darbus, es to vienmēr atstāju lasītāja paša ziņā. Katrs lasītājs, pat ja kritiķis, darbā izlasa to, ko spēj un vēlas, un attiecīgi arī interpretē. Esmu jutusies pārpasta līdz šim tikai vienu reizi – augstāk minētajā recenzijā.-
Paldies par atbildi. Man kopumā Stāstos patika minētā “mūsdienīgas Eiropas literatūras klātbūtne – gan to samērā lakoniskās, kinematogrāfiskās stilistikas, gan tēmu un noskaņu ziņā”. Paldies!
-
Paldies, Anita, ka dalāties savos iespaidos par grāmatu! To uzzināt man ir būtiski, jo visbiežāk lasītāju atsauksmes līdz autoriem nenonāk.
-
-
-
Inga, paldies par grāmatu!
Neesmu profesionāla kritiķe, grāmatas lasu ar sajūtām. Un sajūtas šoreiz bija tādas, ka esmu stāstos iekšā. Tā nenotiek bieži. Sāc lasīt, sākumā it kā no malas, it ka attālināti, bet kādā brīdī attopies, ka esi stāstā līdz sirdij. Uz tā Ceļa, tajā Vilcienā, Mežā, Kalnā. Dzer vīnu, raksti kā apsēsts, glezno, mīli, nemīli, dodies pārgājienā. Filigrāni iztamborēta vide, bagāta valoda + tiešais trāpījums šī brīža sajūtās, radīja vēlmi, lai grāmata nebeigtos. Jā, stāsti it kā vienkārši, ikdienišķi it kā ne par ko. Bet īstenībā, par ļoti daudz ko. Daudzslāņaini, ar meistarīgām alegorijām un simboliem. Pēcgarša kā pēc laba Eiropas kino. Ļoti patika visi stāsti, bet visvairāk uzrunāja “Ķērpji” un “Enerģija”.Visādā ziņā, viena no labākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām. Otra ir Jūlijas Stjuartes (Julia Stuart) “Tauers, Zoodārzs un bruņurupucis”.
-
Paldies, Ilze K., par sajūtām un atsauksmi! Pazīstu šo sajūtu, kad negribas, lai grāmata beidzas! Tā ir laba sajūta, arī man kā autorei, lai turpinātu no kādas citas vietas kādā jaunā grāmatā! Paldies!
-
“Stāstus” vēl neesmu lasījusi (esmu iepazinusies ar citiem autores darbiem), taču vēlējos uzdot jautājumu autorei saistībā ar jau daudzviet pieminētajiem neparastajiem, eksotiskajiem personvārdiem – kādēļ tāda izvēle? No vienas puses, man šāda pieeja patīk, jo atgādina bērnu neierobežoto fantāziju (bērnu rotaļās, piemēram, Macgregore varētu būt pilnīgi normāls vārds). Taču neesmu droša, vai šāda interpretācija sakrīt ar autores nolūkiem. Kā Jūs nonācāt pie šāda risinājuma un kādēļ turpināt pie tā pieturēties (un arī – ne vienmēr)?