Austra Skujiņa 1931. gadā. Foto: nezināms.

Austras Skujiņas vēstule Aleksandram Čakam (1930. gada 18. marts)

Gada pēdējā mēnesī mēdzam aizdomāties par laika ritējumu. Tāpēc RMM decembra mēneša priekšmets ir Vācijā ražotais galda pulkstenis ar modinātāju, kas piederējis dzejniecei Austrai Skujiņai un atradies viņas dzīves vietās Rīgā. Austras Skujiņas mājvietas Rīgā mainījušās bieži, un pieticīgo mitekļu kailums ticis piesegts ar pašas dzejām un zīmējumiem*. Vienu no īrētajām istabām A. Skujiņa iztapsējusi ar neizdotā dzejoļu krājuma manuskripta baltajām lapām. Par savu greznāko dzīves vietu A. Skujiņa uzskatīja dzīvokli Valdemāra ielā 74.

1931. gada 5. februārī Austra Skujiņa māsai Mildai Ložai raksta: “Zini, Milda, tagad es dzīvoju Valdemāra ielā (nezinu gan pati, cik ilgi). Man ir skaista istaba ar gaišu, lielu logu saulē, un Rīga naktīs guļ pie kājām. Man ir dīvāns, japāņu spuldzes aizsargs, Aleksandra Bloka dzejas un sarkanas tulpes, neskatoties uz drausmīgo salu. Brīžiem ir bezgala laba sajūta un citreiz – nāves skumjas”.

Par dzejnieces pēdējo dzīves vietu kļūst istabiņa pilsētas drēbnieka Jēgera dzīvoklī Klostera ielā 19. 1932. gada 6. septembrī laikrakstā “Pēdējā Brīdī” rakstīts: “Dzejnieces puritāniski iekārtotā istabā pie sienas spožs Latvijas armijas virsnieka zobens, pie kā nokarājās pāris sārtas, vītušas rozītes. Tas izrādās viņas brāļa Arvīda kādreizējais piederums, kurš līdzīgi kā pati Austra Skujiņa, arī dzīvi noslēdza traģiski. Virs kušetes, kur dzejniece gulējusi, istabā pie sienas kāds vērtīgs Madonnas tēls, bet pie pretējās sienas somu duncītis un atkal kaltuši ziedi. Istabas stūrī uz postamenta zem sakaltušiem viršu ziediem novietots mazs Budas tēls un Tokanagas romāns vācu valodā “Iela bez saules”. Uz palodzes tikai viens neliels puķu pods ar kaktusu.” Visticamāk, ka turpat istabā atradās arī galda pulkstenis ar modinātāju.

Laikabiedri atzīst, ka talantīgā dzejniece bija līdz galam neatklāta būtne. Rakstniece Valija Brutāne par Austru Skujiņu teikusi: “Vienkāršā un tumšā tērpā, ar īsi apgrieztiem, kastaņbrūniem matiem un lielām nopietnām acīm, kas gan varēja uzdzirkstīt pārgalvīgā jautrībā un izsmieklā. Slaidajos pirkstos bieži vien gruzdēja papiross. Azotē vai pie rokas bija paplucis portfelis, kurā līdzi ticis nēsāts viss dārgākais – pašas dzejoļi un kārtējā iemīļotā grāmata, ko viņa lasīja. Sevi viņa dēvēja par bulvāra filozofu. Viņā vienmēr sprēgāja humora dzirksts, ko apēnoja atziņu rūgtums un ironija. Viņai piemita kaut kas ļoti sievišķīgs. Neparasti glāsmainajā rokas spiedienā un visu saprotošajā un skumīgajā smaidā, visā viņas attieksmē pret dzīvi. Viņa mīlēja ziedus, labas grāmatas. Nomoda sapņos viņa pacēlās pāri dzīves īstenībai.”

Ikdienu jaunā dzejniece vadīja darbā Zemkopības ministrijā, strādājot par mašīnrakstītāju. Visbiežāk viņu varēja sastapt Tautas nama kafejnīcā. Tur viņa satika draugus (rakstniekus, aktierus), izsmēķēja kādu cigareti, dzēra melnu kafiju vai vīnu un rakstīja dzeju.

Pirmo dzejoli ar nosaukumu “Gāršai” Austra Skujiņa sacerēja jau 10 gadu vecumā, bet pirmā viņas publikācija bija dzejolis „Sapņi” laikraksta „Sociāldemokrāts” pielikumā 1926. gadā. Kā atzinusi pati dzejniece, tad tik pazīstamas rindas “šķitušas tik svešādas”, kad nodrukātas avīzē. Turpmāk Austras Skujiņas dzejoļi publicēti gan žurnālos, gan laikrakstos, viņas cienītāju pulks auga, veidojās nozīmīgas draudzības ar savas paaudzes literātiem. A. Skujiņas tuvākie domubiedri bija rakstnieki Jānis Grots, Jānis Sudrabkalns un Aleksandrs Čaks.

Austras Skujiņas dzīvi izmainīja liktenīga tikšanās. Viņa iemīlējās precētajā rakstniekā Valdī Grēviņā. Mīlestība padarīja viņu vientuļu, viņa pamazām atsvešinājās un dzīvoja it kā citā pasaulē. 1932. gadā, divdesmit trīs gadu vecumā, nelaimīgas mīlestības un depresijas dēļ, A. Skujiņa dodas savā pēdējā ceļā – uz Daugavu. Tajā pašā gadā, neilgi pēc talantīgās dzejnieces nāves, tika izdots viņas pirmais dzejoļu krājums “Dzejas”.

Iet laiks, bet Austru Skujiņu nav skāruši senuma putekļi, mēs viņu redzam tieši tādu, kāda viņa bija savas dzīves laikā – jauna, dzirkstoša un patiesa.

* Dzejniece dzīvojusi Lāču ielā (tagad – Miera iela) 14 – 14., Stabu ielā 119 – 2, Kalpaka bulvārī 10 – 14, Ludzas ielā 56 – 57, Valdemāra ielā 74 – 9, Bruņinieku ielā 51 – 9, Tērbatas ielā 15/17 un citās.