Viens līksmi te gavilē, bet otris tik kauc
Eduarda Veidenbauma dzeja klaudz un dārd, mēdz teikt. Tāpat tiek sacīts, ka viņa daiļradi caurstrāvo nolemtības izjūta. Organizējot pasākumu “Vēja spārniem rūpes traucas” – pirmo notikumu Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpas “Tintnīca” ciklā “Tintnīca sapņotājiem” –, nonācu iekšējā konfliktā, jo līdz tam biju šiem izteikumiem akli ticējis, taču…