Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Dainas Sirmās dzejoļu krājumu „Dievaines” (izdevniecība “Pētergailis”). Uz jautājumiem atbildēs arī pati autore. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 15. janvārim. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.

Pirms dažiem gadiem, kad iznāca Dainas Sirmās otrais un augsti novērtētais dzejas krājums “Iekšpagalms”, kritiķe Anda Baklāne izteica cerību, ka Sirmā turpmāk varētu pievērsties garāku dzejas tekstu radīšanai, izvēršot krietni apjomīgāku stāstījumu. Manuprāt, dzejniece to itin veiksmīgi jau dara, jo katrs nākamais viņas krājums ir kā posms kādā, iespējams, bezgalīgā dzejoļu ķēdē. Šo priekšstatu palīdz nostiprināt arī autores trešais dzejas krājums “Dievaines”.

Daina Sirmā dzejā debitēja neraksturīgi vēlu – 54 gadu vecumā (pirmā publikācija gan bijusi jau 1977. gadā), taču ļoti pārliecinoši – krājums “Kailsals” saņēma vienbalsīgas ovācijas un Literatūras gada balvu par labāko debiju. Sirmās panākumu atslēga ir spēja lakoniskā, pat raupjā un vienlaikus – precīzā un labi noskaņotā valodā vēstīt par personiskās un Latvijas vēstures krustpunktiem, neaizmirstot arī par gluži intīmiem motīviem. Šajā ziņā viņas teksti nereti salīdzināti ar Ulža Bērziņa un Vizmas Belševicas dzeju, un šo dižgaru atbalsis Sirmās dzejā nav noliedzamas, tomēr pati autore intervijās teikusi, ka viņu sajūsmina arī latviešu dzejas vecmeistaru – Plūdona, Akuratera, Strēlertes – darbi, īpaši balādiska dzeja. Šīs ietekmes jūtamas Sirmās dzejas prozaiskumā – viņas dzejoļi visbiežāk ir konkrēts un saistīts stāstījums, nevis tīri poētiskas konstrukcijas, un prasmīgi lietotie valodas paņēmieni (skaņu efekti, vecvārdi u.c.) palīdz Sirmajai piešķirt tekstiem aizlaika vai pat mītiska pirmslaika pasaulizjūtu. Vēl viens ieguvums, ko sniedz šādi valodas līdzekļi, ir teksta atbrīvošana no lieka patosa un kaismīgas jūtelības piesātinātām klišejām, kas nereti sastopamas vēstures motīviem veltītajā latviešu dzejā.

Krājums “Dievaines”, kā to jau saka priekšā nosaukums, ir veltīts aizgājušo paaudžu piemiņai, tomēr šī tēma Sirmās dzejā nav nekāds jaunums – arī iepriekšējos krājumos netrūka ne pašas dzimtai, ne vēsturiskām personībām veltītu dzejoļu. Šoreiz daudz izteiktāka ir dzejoļu izvēršana garākos ciklos (arī to dzejniece darījusi iepriekš, taču “Dievainēs” ciklu sadalījumā ievērots klasisks paņēmiens, katru cikla tekstu numurējot). Pirmajos krājuma ciklos patiesi pieminēta ģimene un plašā radu saime – “Dievaines”, “Mēdzūla”, “Radu raksti Mālpils Skulmēs” –, taču tālāk krājuma ģeogrāfija un laiks izplešas daudz lielākā areālā, nonākot līdz Pētera Barisona dzimtas hronikai (“Komponista Pētera Barisona mājās Skudrās”), Viļa Cedriņa un Mirdzas Čuibes attiecību impresijām (“Vilis Cedriņš. Mirdza Čuibe”), vēsturiskajai Valmieras degšanai (“Valmieras degšana”), epizodēm no kāda itāļu augstmaņa dzīves (“Vespio”) un pat Nāves jūras krastiem (“Nāves jūra. Ceļojums”). Ceļojuma piezīmju vai gida stāstījuma imitācija ir dzejnieces iecienīts paņēmiens vēstījuma strukturēšanai, kas ļauj saglabāt distanci un zināmu neitralitāti, tomēr ģimenes locekļi atmiņās ir klātesoši pat tūkstošiem kilometru no mājām (bērnībā šķirot bildes dabas mācības grāmatā šķita / Nāves jūra viļņos mīļi pieņems / kā krustmāte Made ciemiņus pieņem / tālajos vētrainā Mērsraga rados). Tas tikai apstiprina dzejnieces tekstu vienotību, katram ciklam un atsevišķajam dzejolim kļūstot par mazu puzles gabaliņu no kopuma, un reizē – katrā fragmentiņā gluži vai borhesiskā piegājienā šķietami iespējams ieraudzīt visu Dainas Sirmās dzejas pasaules attēlu.

Krājums noslēdzas ar atgriešanos atpakaļ mājās dzejas ciklā “Pašu ļaudis” – elēģisku veltījumu kāda Latvijas pagasta vecākajai paaudzei. Šeit ciešā mezglā savijas nāves priekšnojauta ar aizejošās dzīves svinēšanu, ko piepilda latviskā pasaulizjūta caur vēstures un folkloras motīviem, tomēr dzejniece nevēlas banāli saraudināt – viņas tekstā pulsē tā vārdos neaprakstāmā transcendences un mūžīgās kontinuitātes apjausma, ko iespējams piedzīvot tikai augstākās raudzes literāro darbu pēcgaršā.

Komentāri

• Māra Klaipa

  2017. gada 21. decembris plkst. 21.50

  Dzejoļos ir łoti daudz personu vārdu un uzvārdu, un māju vārdu. Vai tie ir reāli cilvēki?Vai tās ir reālas mājas?

• Daina Sirmā

  2017. gada 21. decembris plkst. 22.41

  Paldies par jaukajiem ievadvārdiem, Aivar Madri!

• Kārlis

  2017. gada 24. decembris plkst. 11.53

  Jaunā grāmata ir iezīmīga ar tekstu sadalījumu tematiskos dzejas ciklos. Kā autore nonāca pie dzejoļu cikliem kā krājuma organizējošam principam?

• Daina Sirmā

  2017. gada 27. decembris plkst. 12.22

  Māra Klaipa, paldies par jautājumiem.

  Vai Dievainēs tēloti reāli cilvēki un reālas mājas?Atbilde ir – jā un nē.
  Visbiežāk dzejoļos ir gan realitāte, gan iztēle, gan vēl citi putrojumi.

  Dievainēs tikpat kā nav 1. personas ( es, mēs), ir 3. persona ( viņš, viņa, viņi). Gribējās 3. personu saukt vārdā. Vārds un uzvārds it kā neko neizsaka par cilvēku, un tomēr dīvainā kārtā, neizskaidrojami kaut ko izsaka. Personvārdi Dievainēs
  ir senatnīgi, tādi, kuru tiešā nozīme sen aizmirsusies
  Uļģis,Knāķis, Gaiķēns, Jevģenijs, Ilziņa, Ede, Broņa, Izolde, Ulrihs…

  Piemēram. Uļģis dzīvo Mēdzūlā, bet es nezinu, vai viņš kādreiz ir braucis ar zirgu un piena kannām vezumā. Zinu stāstu par meitenīti, kurai uzbrukuši vilki, bet nezinu viņas vārdu, dzejolī nosaucu viņu par Abužu Anneli. Lonija (“Pašu ļaudis”) ir reāls cilvēks Dikļu pagastā, sen mirusi, bet viņa nebija mežsardze, strādāja kolhozā lauku brigādē, dziedāja korī, bet viņa man neuzdāvināja tautas tērpu.Ārciema brīvdabas baznīcas mācītāja ir Ivanda Ceijere, nevis Jevģenijs. Utt.

  Senie mājvārdi, šķiet, dzejoļiem piešķir mītisku skanējumu, jo arī to nozīmi esam aizmirsuši.
  Mežkleivi,Rundēni, Ģērķēni,Rencēni, Kulmačas…

  Ja salīdzina ar īstenību, arī mājvārdos daudz putrojumu. Piemēram, dzejolī “Pašu ļaudis” ir stāstīts par divām kaimiņu mājām, par Kalnjēkabiem un Sidrabiņiem. Kalnjēkabi ir manas dzimtas māja, bet tā sen sabrukusi, ģimenes atmiņā palicis tikai mājas vārds. Sidrabiņi ir Dikļu pagastā. Brīnišķīgs mājvārds, vai ne? Bet Sidrabiņi un Kalnjēkabi nav kaimiņu mājas, starp tām ir apm. 20 km.

• Rita

  2017. gada 27. decembris plkst. 18.35

  Ļoti jauki, ka veidojat dikliēsu un valmieriešu piederības sajūtu. Man arī šis krājums škita tāds reflektīvs? Vai ir padomā rakstīt arī par mūsdienām? Kāpēc ir tik daudz vēstures?

• Daina Sirmā

  2017. gada 28. decembris plkst. 12.37

  Daina Sirmā Kārlim.
  Paldies par jautājumu. Lauzīju galvu visu dienu.
  Par cikliem nespēju izdomāt neko teorētisku. Vienkārši, šķiet, cikliski pašlaik izjūtu pasauli.

  Dzejoļa pasaule ir kā sensena vitrāža dievnama logā. Dažas ainas ir izzīmētas smalki, precīzi, citas izplūdušas kā neatminēti noslēpumi, citas ir izsistās rūtis – dzestras ejas tumšā tukšumā.

  Visiedvesmojošākais ir neatminētais, dzestrais, tukšais, tumšais.

  Vitrāža turas rāmī.
  Dažkārt rāmis ir visai stingrs (Vespio), kur noris saprotami notikumi, kuri sākas un beidzas. Dažkārt rāmis plīvo nelaikā nevietā mēness dārzā kosmosā ( mēness dārzā, mēness tveicē).

  Par dievnamu, kura vitrāžas pūlos attēlot, nav zināms nekas, “iekšā mūs iesauc pa vienam, pati es nedrīkstu ieiet”. Kas gan notiek vēl tālāk dievnama pagalmā?Aiz dārza vārtiņiem?

  ***
  Kārli, domājot atbildi, sāku uzdot sev jautājumus. Kas tas ir – cikls?Varbūt jebkurš dzejoļu krājums ir cikls, jo dzejoļi krājumā ir kompozicionāli vienoti?Varbūt jebkura dzejoļu krājuma nodaļa ir cikls?Kā atšķirt ciklu no poēmas?Varbūt dzejolis par Pēteri Barisonu ir cikls+balāde?
  Atbildes nav vajadzīgas, galvenais, lai dzejoļi elpotu, dzīvotu, strādātu.

• Daina Sirmā

  2017. gada 31. decembris plkst. 10.49

  Daina Sirmā Ritai.
  Dievainēs, man šķiet, nav tagadnes, pagātnes, nākotnes. Ir cits laiks, nezinu, kā lai to nosauc. Vēsture kā pagātne nav interesanta, vēsture ir interesanta kā tagadne, nākotne. Kad saprotams, ka vēstures notikums nav beidzies, bet tas ir akūts pašlaik. Dzejoļos par vēsturi darbības vārdi ir tagadnes laikā. Arī par Valmieras degšanu 1944. gada 22. septembrī, arī par sen mirušo Pēteri Barisonu u. c. Visai groteska ir saspēle ar mūžības laiku pirmajā dzejolī par apkopēju Mirdzīti.
  “vētra un bezvējš vienlaikus”
  “jau desmitiem gadu pulkstenis visu laiku ir pieci”

  Daudz jādomā par pilnīgi nesaprotamo formulu – viss notiek vienlaikus. Varbūt tā ir risināta Dievainēs?Nezinu, kā/vai tas ir izdevies. Tas jāvērtē lasītājiem, arī Tev, Rita. Paldies, ka izlasīji un jautāji.