Austra Skujiņa (2. rindā 3. no kreisās) Saulkrastu pamatskolas audzēkņu un skolotāju vidū. 1923. gads. Foto: nezināms. Inventāra nr. RTTM 117069

Austras vēstule Fēliksam par tiešamību un ilūzijām. Rīga, 1927. gada 21. marts. RTMM 322439

Austra vēstulē Fēiksam vaicā pēc miroņgalvas. 1926. gada 1. februāris. RTMM 322436

No kreisās: 1. Austras draudzene Mirdza, 2. Fēlikss Stabule, 3. Austra Skujiņa. Rundāles pilī, ap 1926. gadu. RTMM 322464

Abu attiecības aizsākas 1925. gadā, kad Austra ir vien 16 gadus veca. Fēlikss Stabule “Jaunākajās Ziņās” ievieto sludinājumu, ka meklē “domu apmaiņu ar kādu dzejisku dvēseli”. Tā iesākas viņa sarakste ar Hertu Skujiņu, kura pēc neilga laika Fēliksam ar vēstuļu palīdzību stāda priekšā savu jaunāko māsu Austru: ‘”Viņa vēl mācās skolā, bet nedomā – viņa ir dzejniece! Viņa raksta! Un viņas dzeju šad tad pat publicē!”[1]

Pavisam drīz 22 gadus vecajam zemgalietim sāk rakstīt pati Austra. Kādu laiku apmainījušies vēstulēm, abi garīgu tuvumu iemantojušie jaunieši izlemj iepazīties dzīvē. Stabule tiek uzaicināts doties pie Austras ģimenes svinēt zaļos Līgo svētkus. Tā, no savas dzimtās puses nonācis Rīgā, Fēlikss kāpj uz pasažieru tvaikoņa “Neibāde” klāja, kurš dodas uz Vidzemes jūrmalas krastu. Jaunā dzejniece ir ieradusies ostā pirmāk nekā “Neibāde”, un, tiklīdz Fēlikss nokāpj no “Neibādes” klāja, viņa vēstuļdraugu atpazīst. Notiek klikšķis.

Fēlikss par pirmo tikšanās reizi ar Austru Skujiņu teic: “Varbūt varēja arī kļūdīties, bet mēs nekļūdījāmies. Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Bet es domāju – ko es darīšu ar tādu bērnu?! Viņai taču tikai sešpadsmit gadu!”

Jāņu vakarā, pēc iepazīšanās ar jaunās dzejnieces ģimeni, seko delikātas pikantērijas caurvīta pastaiga pa Austras iemīļoto un caurcaurēm iepazīto Vidzemes mežu.

“Tikai uz ugunskuru nāciet atpakaļ! – mums piekodināja. Bet gārša bija tik pievilcīga un Austra gāršas vidū tik skaista. (..) Kādas blēņas netiku teicis, viss viņai patika, visu viņa klusēdama uzklausīja. Es, briedītis jauns, protams, labprāt viņai piedūros, gribēju noskūpstīt, visam tam viņa ļāvās – tādā bērnišķīgā uzticībā, bet pati neatbildēja. Nebēdnīgāk pieskāros, un arī tas nekas!

Vēlāk, pārcēlusies uz Rīgu, tēva nāves dēļ Austra ir spiesta uzsākt mācības Kultūras veicināšanas biedrības vakara vidusskolā (1925–1927). Lai sevi uzturētu, viņa paralēli mācībām strādā sludinājumu kantorī par kurjeri un, neskatoties uz mūžīgo aizņemtību, joprojām uztur gan dzīvu saraksti, gan arī mēdz satikties ar Fēliksu personā.

Kad tuvojas vidusskolas absolvēšanas laiks, Austra lauza galvu par to, kādu ceļu dzīvē izvēlēties tālāk, savukārt Fēlikss viņai piedāvā pavadīt vasaru Bauskā, strādājot par privātskolotāju pie viņa radiem.

Vēstulē Fēliksam Austra pateicas par izrādīto laipnību, kā arī aizgūtnēm jūsmo par radušos iespēju pavadīt vasaru Zemgalē. Interesanti pieminēt, ka šajā pašā vēstulē Austra it kā jokodamās, it kā nopietni norāda, ka gadījumā, ja viņa vidusskolas eksāmenus kādu iemeslu dēļ tomēr nenokārtos, neatliks nekas cits, kā iet slīcināties. Pēcāk gan jaunā dzejniece piemetina, ka tik traki tomēr gan jau nebūs. No rakstītā Austras vēstulē strāvo spēcīga pieķeršanās Stabulem. Viņš Austrai ir kā ģimenes loceklis. Viņa tam pilnībā uzticas, nebaidās būt emocionāli atvērta vai izskatīties smieklīga viņa acīs. Par to liecina, piemēram, tas, cik uzticīgi un nepiespiesti Austra saka Fēliksam, lai tas viņu sagaida vai nu stacijā, vai pat brauc pretī: “Tu jau zini, tu atbrauc man vai nu uz Rīgu pretī, vai sagaidi stacijā. Es nezinu nekur, kur iet svešā malā.”

Vēstules nobeigumā Austra vēlreiz piekodina: “Par visām lietām atraksti, lūdzu! Atraksti vai atnāc pats…”

“Turpmākajos gados tikāmies diezgan periodiski. Reiz Austra speciāli atbrauca pie manis ciemos. Paņēma manu lielo tumši zaļo apmetni, pastaliņas un nevilka nost. Vai vēl labāk – plikām kājām! Un staigāja tāda pa Bausku, nav jau Rīga! Viņa ir brīva! Drīkstoša! Man tas patika. Gribēju pafotografēt viņu kailu mežā starp milzu papardēm. Austra ļāva. Izskatījās kā karaliene zaļā tronī,” bezbēdīgo laiku atminas Fēlikss Stabule. “Rundāles pilī spēlējām teātri. Austra iekāpa kādā nišā un lielajā apmetnī stāvēja kā figurāla kompozīcija, man gan viņa bieži likās kā tāda kompozīcija – cēls, majestātisks miers, tumša, savu likteni vēstījoša.

Tomēr līdz galam Zemgale dzejnieci nevilina, un kaut kas sauc atpakaļ uz galvaspilsētu, kas nenāk par labu abu attiecībām. Jau 1927. gadā Austra raksta Fēliksam par savām jūtām pret zemgalieti, norādot, ka tās vairs ne tuvu nav tādas kādas bijušas agrāk: “[..] pie Tevis, Pēr Gint, ir tiešamība, pie manis – tikai tās atspīdums blāvs. Bet kas ir skaistāks, ilūzijas vai īstenība, par to vēl jāpadomā.”

 

Jo vairāk Austra sāk apgrozīties Rīgas literārajos lokos, jo dabiskāk notiek atsvešināšanās no Fēliksa. Zemgalieša jūtas pret Austru nepaliek ne par matu vājākas. 1932. gadā, kad Skujiņa raksta Fēliksam uz Zemgali, vai viņas Pērs Gints nevarot uz Rīgu atgādāt dzejniecei miroņgalvu, Fēlikss nolemj, ka nu beidzot pienācis laiks rīkoties. Proti, atmest jebkuru piesardzību, šaubas un vilcināšanos – Rīgā Fēlikss bildinās Austru! (Tā vismaz viņš raksta savās atmiņās – muzeja krājumā esošā abu sarakste gan liecina, ka galvaskausa dāvinājums noticis jau krietni agrāk.

Tomēr Austru šajā laikā savā varā jau pārņēmis Rīgas dzejnieka Valda Grēviņa šarms, atpazīstamība sabiedrībā un ekstravagantā uzmanības izrādīšana dzejniecei. Grēviņam dzejniece iekrīt acīs 1930. gadā Jāņa Ziemeļnieka piemiņas vakarā Dailes teātrī. Pēc sava lasījuma Austra saņem ziedu pušķi un anonīmu vēstuli. Laika gaitā ziedi pāraug Austras ikdienā, viņas istaba pārtop par puķu mežu. Vēlāk Grēviņš Austrai Skujiņai pat noīrē dzīvokli Stabu ielā, kur abi var netraucēti tikties. Bet Fēlikss, protams, par Austras dēku nenojauš.

Par savu bildināšanas mēģinājumu Fēlikss stāsta: “Viņai bija divdesmit trīs gadi, arī es biju jau mazliet nostabilizējies uz savām kājām un biju noteikti izlēmis – braukšu uz Rīgu Austru bildināt. Ar Zemgales pūpolu pušķi rokā, līdzi bija arī nāvesgalva, jo to Austra ciemodamās bija ieraudzījusi uz mana galda blakus grāmatām un atrakstīja, lai tādu sagādājot.”

“Viņa atvēra [durvis], pateicās par galvaskausu, bet, kad ieminējos, ka man ļoti nopietni jāparunā, pirmoreiz tik nopietni, – atbildēja, ka neesot vaļas. Minstinājās – esot jāiet uz darbu, uz skolu, uz Strādnieku teātri – nu nemaz nav vaļas. Labi, teicu, – es paņemšu viesnīcu un atnākšu pie tevis rīt, varbūt rīt tev būs kāds brītiņš priekš manis. Rīt arī nebūšot vaļas… [..] Iznākot no viņas mājas, pēkšņi Rīga likās pelēka. Es nācu par vēlu. Tas bija apmēram nedēļu pirms tā traģiskā notikuma. Protams, es sapratu, ka viņai kāds it kā ir. [..] Izrādījās, ka Austra katru rītu ir saņēmusi brīnišķīgu rožu pušķi – ar visām rasas lasītēm.”

Grēviņš Austrai gan noīrē dzīvokli Stabu ielā, mēdz viņu apciemot, apdāvina ar miriādēm ziedu, tomēr, satikdams dzejnieci sabiedrībā, atklāti to ignorē. Austrai par nelaimi, Grēviņam ir sieva un bērni.

Nespēdama pieņemt Valda Grēviņa attieksmi, Austra Skujiņa krīt arvien dziļākā depresijā. Jaunās romantiķes jūtīgās dvēseles ilūzijas tiek nesaudzīgās dzīves izkliedētas un patrenktas.

Bez Grēviņa Austrai liek vilties arī pilsētas merkantilā vide, cilvēki un tukšums, kas, Austrasprāt, slēpjas aiz sabiedrības vēlmes ārēji spīdēt.

Cauri šim iekšējam kritienam, kuru dzejniecei galu galā nav lemts izdzīvot, viņa tomēr saglabā spēku nevienu netiesāt, drīzāk gan pieņemt dzīves nereti skarbo dabu tādu, kāda tā ir. Šī Austras īpašība atspoguļojas arī viņas dzejā:

“ — Mūžus un likteņus
izsit no sliedēm
gadījums vienkāršs.

Kamēr tu jūsmo
par čigānu mūziku,
sauli pār Alpiem
un sādžām
Čechijas kalnos,
dzīves meteors nokrīt
tepat
pilsētas brīvkapos.”

(No Austras Skujiņas dzejoļa “Kādēļ”.)

1932. gada 5. septembrī pie Daugavas mola (tagadējā AB dambja) tiek atrastas Austras drēbes, kā arī pirmsnāves zīmīte, kurā rakstīts aicinājums viņas nāvē nevienu nevainot.

 

[1] Šeit un turpmāk – citāti no Fēliksa Stabules atmiņām ‘’Braukšu uz Rīgu Austru bildināt’’ // “Krizantēmu sniegs – Austra Skujiņa atcerēs, apcerēs, versijās”. Izdevniecība ‘’Mansards’’, Rīga, 2007.