Buļļa rags, tradicionālais mūzikas instruments no Emiļa Melngaiļa kolekcijas. RTMM 212000. Lietots signālu un nelielu pūtienu atskaņošanai ganos, pieguļā, talkās un medībās, kā arī apliecinot gatavību apņemt sievu.

Emilis Melngailis. 1926.gads. Foto: nezināms. RTMM 4006

Emiļa Melngaiļa organizētais “Suitu kāzu” uzvedums – vīri un sievas tautastērpos, muzikanti spēlē āžragu, tāšu tauri, dūdas, stabules. 1920.gadi. Foto: nezināms. RTMM 150012

Sievietes latviešu tautas tērpos pie pūra lādes klēts priekšā. Liepājas rajons (tautastērpi nav etnogrāfiski precīzi, ar 1920.gadu jauninājumiem). 1920.gadu beigas. Foto: nezināms. RTMM 212203

Kopā ar citiem komponista, diriģenta un folklorista Emiļa Melngaiļa arhīva materiāliem 1968. gadā muzeja krājumā ir nonākuši daži latviešu tradicionālajā kultūrā lietoti mūzikas spēļu rīki. To vidū – arī buļļa rags, kas ir izvēlēts par muzeja marta Mēneša priekšmetu.

Rags ir viens no vissenākajiem pūšamajiem rīkiem, un tas jau izsenis lietots arī Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā un citās zemēs. Dažādu dzīvnieku ragu izmantojumam ir savdabīga vieta latviešu tradicionālajā kultūrā. Instrumenta izejmateriāls ir āža, buka vai buļļa rags, no kura izņem mīksto daļu un nogriež smailo galu. Tad iegriež piemutni un izurbj vai iededzina vairākus caurumus. Raga muzikālās iespējas ir atkarīgas no tā garuma un caurumu skaita. Lielākā daļa raga melodiju ir tā sauktie “pūtieni” – nelielas dažu skaņu melodijas. Instrumenta pūšanai vajadzīgs diezgan liels spēks.

Mačs ar Kaču ganos gāja
Buļļa rags kulītē.
Pūta Kača, neskanēja
Kā skanēja Mačiņam.(Ozolu muiža, Suntažu draudze)

Koklētājs, dūdinieks, taures un ragu pūtējs Pēteris Korāts (1871- 1957), kurš Melngailim devis arī dažas ragu melodijas, stāstījis, ka ragus pūš tikai tas, kurš nobriedis sievas ņemšanai, tā paziņojot savai iecerētajai, ka taisās ar viņu precēties. Kurzemē bijusi paraša puisim par rudenī gaidāmajām precībām ziņot pavasara un vasaras vakaros, pūšot āža vai kādu citu ragu:

Kurš puisītis ragā pūta,
Tam būs kāzas šoruden
Mani brāļi stabulēja,
Tiem būs citu vasariņu. (36385, Bārta)

Ragi spēlēti arī ganu gaitās, lai paziņotu par savu atrašanās vietu, – tie pūsti no rīta ar ganāmpulku atstājot mājas un vakarā, atgriežoties ar ganāmpulku mājās. To skaņa ir skarba, tālu dzirdama:

Ēdat gaļu, panāksnieki,
Ragus vien atstājiet
Ko pūtīšu, ko taurēšu
Citas govis ganīdams. (LD 19270)

Ar ragu pūšanu saistīta arī jāšana pieguļā, mēslu vešanas un citam talkas, kā arī medības:

Tāļu, tāļu suņi rēja
Tāļu pūta medinieki.
Sudrabotu irbi dzina
Zeltītām kājiņām (Dundaga)

Daina vēsta arī par raga izmantošanu sardzē:

Sāpēt sāp man galviņa,
Kā tam koka dzenīšam,
Dienu nakti taurējot,
Kungam pili vaktējot. (LD 31702)

Plašāku melodiju veidošanai izmantoja vairākus ragus. Turklāt vācbaltu mācītājs un latviešu etnogrāfijas pētnieks Augusts Bīlenšteins (August Johann Gottfried Bielenstein, 1826-1907) aprakstījis, ka ragi lietoti arī kopā ar citiem mūzikas instrumentiem. Piemēram, suiti āžragus un citus ragus lietojuši kopā ar dūdām un koklēm. Iespējams, ka šo buļļa ragu, kā arī ļoti senu piecstīgu koklīti, āžragu un vēl dažus citus mūzikas instrumentus Melngailis ieguvis no skolotāja un etnogrāfa, Irlavas skolotāju semināra absolventa Matīsa Siliņa (1861—1942), kurš 19. gs. beigās apbraukāja vai visu Latvijas teritoriju, vācot materiālus Rīgas Latviešu biedrības Etnogrāfiskajai izstādei (1896).

Arī pats Melngailis, kā zināms, devies tuvākos un tālākos ceļos, lai vāktu latvju gara mantas un to sulīgā, sev vien raksturīgā valodas izteiksmē savulaik aprakstījis dažādos laikrakstos. Īpaši tuvi viņam šķituši “Dievzemītes daiņudārzi” suitu novadā, ko viņš kājām pārstaigājis no Jūrkalnes līdz Alsungai. Te viņš iepazinis arī koklētāju, vijolētāju, ermoņiku spēlētāju, dūdinieku, Kurzemes kokļu meistaru un audēju Nikolaju Heņķi (Eņķis, 1864 – 1934) un muzikantu Pēteri Korātu, kurš viņam teicis arī daudzas instrumentu, tai skaitā ragu, melodijas. Saka, – astoņdesmit procenti no Latvijas muzejos savāktajiem senajiem tradicionālajiem instrumentiem esot nākuši tieši no Suitu novada.

1925. gadā Skaņu mākslinieku kopas un Melngaiļa aicināti, suiti dodas uz galvaspilsētu, lai Konservatorijas zālē un vēl dažviet iepazīstinātu rīdziniekus ar Sensuitu vedību jeb kāzu dziesmām un mūziku. Mūziķis un rakstnieks Eduards Ramats (1888 – 1983) gan par šo notikumu žurnālā “Mūzikas nedēļa” raksta visai kritiski: “Jaunam pārim ierodoties istabā, sākas jauna dziesma un visu instrumentu spēlēšana. Visi reizē, bet ak vai – katrs savā meldijā un ritmā. Jāšaubās, ka mūsu sensuiti šādu ellišķīgu kakofoniju kultivējuši.” Viņa akadēmiski izglītotajām ausīm (studējis Maskavas konservatorijā) varbūt tas arī šķitis par skarbu, jo kāzu svinības noritējušas ar lielu dedzību un aizrautību, kur mākslinieciskās kvalitātes nav pirmajā vietā.

Vēlāk, jau 1935. gadā pēc Viļa Lāča scenārija ir uzņemta filma “Dzimtene sauc”, kur atainotas senās kāzu ierašas suitu novadā, bet 1939. gadā suiti savu mākslu rādījuši arī Zviedrijā.

Ragu pūst spēj tikai lietpratējs, tādēļ vislabāk to šodien spētu demonstrēt etnomuzikologs, komponists, mūziķis, Latvijas Universitātes profesors un mākslas zinātņu doktors Valdis Muktupāvels.