Rakstniecības un mūzikas muzejs

Stāstu krājumā “Es nekad nerunāju muļķības” tiek turpinātas postmodernisma prozas pētnieka, vērtētāja un radītāja Gunta Bereļa ierastās tēmas un noskaņas – fikcijas un realitātes trauslā robeža, absurda motīvi, dzēlīga ironija un tumšs humors.

Ja būtu vienā teikumā jāraksturo šī brīža situācija latviešu dzejā, varētu teikt, ka latviešu dzejas ainā aktīvi darbojas daudzi un dažādi dzejnieki un Einārs Pelšs. Kas tad Pelšu padara tik īpašu?

Dzejniece nevēlas banāli saraudināt – viņas tekstā pulsē tā vārdos neaprakstāmā transcendences un mūžīgās kontinuitātes apjausma, ko iespējams piedzīvot tikai augstākās raudzes literāro darbu pēcgaršā.

Gluži kā “Mērnieku laiki” arī “Sarkanais dzīvsudrabs” kā veselums ir mākslinieciski visai neviendabīgs darbs, kurā veiksmīgas epizodes un grodi savērptas sižeta līnijas mijas ar ne tik rūpīgi izstrādātām, daudz ko atstājot nepateiktu un neatrisinātu, kaut tā, iespējams, ir apzināta izvēle, reflektējot par to, cik daudz mēs vēl šobaltdien nezinām (un nekad neuzzināsim) par nesenās pagātnes trauksmainajām norisēm.

Galu galā, atlikts ir nevis kāds konkrēts notikums (kā tas ir, teiksim, šausmu filmās), bet gan kaut kas daudz plašāks – garumgara pārpratumu ķēde, kurā nav nekā cildena, mistiska vai svēta, bet kas izmaina ikdienu, sazvērnieciski darbodamās tās iekšienē.

Lai arī “Dziesmu vara” iznāca jau vasaras sākumā, nolēmām, ka tā ir tik svarīga Latvijas sabiedrībai un tik cieši saistīta ar mūsu šībrīža darbu pie ekspozīcijas “Dziesma”, ka to gluži vienkārši nedrīkstam ignorēt.

Jaunākajos dzejoļos Anna turpina attīstīt tos motīvus, kas pārliecinoši pieteikti jau kopš debijas, tomēr visciešākā saikne sajūtama ar iepriekšējo krājumu “Es izskatījos laimīga”, kas iezīmēja viņas tiekšanos pretī izteikti autobiogrāfiskām detaļām un pašrefleksijai, paradoksālā veidā saplūstot ar vēlmi fiksēt daudz plašākas dzīves ainas un ievilkt savos tekstos laikabiedru dzejas motīvus

Jaunākās latviešu dzejas ainavā Krišjāņa Zeļģa “Zvēri” šķiet kā hibrīds, kas apvieno sevī gan neuzbāzīgu, pieklusinātu personisko emociju lokizlādi, gan dažāda realitātes/sirrealitātes kalibra ainas – no vienas puses, nekā pārsteidzoša vai šokējoša, bet, no otras puses, ir cieša sajūta, ka Zeļģa balss joprojām saglabā savu unikalitāti kopējā mūsu dzejnieku orķestra skanējumā.

Grūti iedomāties cilvēku, kuru kaut kādā līmenī nespētu uzrunāt neviena no “Plikajos rukšos” aprakstītajām garīgajām vai miesiskajām pieredzēm un absurdi smieklīgajām vai tikpat absurdi traģiskajām situācijām no sērijas “neticami, bet fakts”.

Dzejniekiem nepatīk, ka kāds mēģina noteikt viņu darbu „vidējo lasītāju”, tomēr Jānis Tomašs savā debijas krājumā „Melnie darba cimdi” tik uzskatāmi un poētiskās izteiksmes ziņā vienkārši pievēršas ikdienas skaudrajai realitātei, vienlaikus uzlūkojot to no augšas un pētot no iekšpuses, ka par viņa dzejas galveno auditoriju varētu uzskatīt tieši strādnieku šķiru.