Rakstniecības un mūzikas muzejs
Ceļā uz savu valsti. Diskusija par Paula Bankovska romānu “18”
Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Paula Bankovska romānu “18”. Uz jautājumiem atbildēs arī pats autors. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs nedēļu – līdz 10. februārim. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.
Par vienu no aizgājušā gada pamanāmākajiem notikumiem latviešu literatūrā kļuva Paula Bankovska romāns “18”, kas lasītāju rokās nonāca tieši laikā pirms patriotu mēneša un Latvijas lielo svētku svinībām kā trešā grāmata grandiozi iecerētajā vēsturisko romānu sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts”. Kopš romāna iznākšanas un nozīmīgajiem datumiem pagājis zināms laika sprīdis, taču “18” tematiskais/idejiskais slānis un rakstnieka risinātās pārdomas nezaudēs aktualitāti, kamēr vien pasaules kartē būs pārstāvēta nelielā valsts pie dzintara jūras. Par to, ka valstiskuma idejai mūsu ikdienas rūpēm pārņemtajā apziņā ir svarīga loma, liecina arī “18” nokļūšana grāmatnīcu pārdotāko grāmatu sarakstos un lasītāju pozitīvās atsauksmes (piemēram, vietnē Goodreads.com). Šobrīd aicinu pie tā atgriezties arī gaidāmās Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas kontekstā, jo “18” visdrīzāk iekļūs labāko prozas darbu četriniekā.
Romāna nosaukumā minētais skaitlis nes sevī lielu simbolisko slodzi, ko iespējams interpretēt divējādi – gan attiecinot uz mūsu valsts vēsturiski svarīgajiem datumiem, gan arī uz pilngadības sasniegšanas un personības nobriešanas laiku (uz to norāda arī epigrāfā minētās rindas no Elisa Kūpera dziesmas). Tāpēc šķiet likumsakarīgi, ka romāna galvenais varonis ir jauns latviešu strēlnieks, kurš 1917. gada augustā dezertē no armijas, lai uzsāktu gājienu no Rīgas uz Valku, un ilgajā, dažādām dēkām un neparastām personībām pilnajā ceļā ļaujas brīvai domu plūsmai par savas zemes un tautas gaidāmo likteni, valsts nepieciešamību un iespējamību. Romāna gaitā lasītājs var izsekot šo ideju iedīgļiem, ko pavada sākotnēja skepse, līdz uzplaukumam un ciešai pārliecībai viena cilvēka apziņā, lai beigās kopā ar anonīmo varoni nokļūtu pašā Latvijas proklamēšanas epicentrā Nacionālajā teātrī.
“18” ir neparasts un daudzējādā ziņā novatorisks darbs tieši vēsturiskā romāna žanra ietvaros, jo Bankovskis piedāvā savu, visnotaļ postmodernu variāciju par žanru, nevis sekošanu klasiskajam kanonam, ko lasītāja apziņā varētu iemiesot, piemēram, Andreja Upīša romāni. Autors izvēlējies veidot vēstījumu dienasgrāmatas formā un sasaistīt kopā mūsdienas ar pagātni (tas bijis nepieciešams, jo „(..) mūsdienu cilvēkam tomēr ir pārāk grūti pilnībā pietuvoties gandrīz simts gadus seniem notikumiem un identificēties ar tā laika cilvēkiem”[1]). Tāpēc romānā darbojas vēl viens anonīms personāžs (vairāki literatūras apskatnieki velk paralēles ar paša rakstnieka personu, uz ko mudina arī noslēgumā ievietotā Paula Bankovska publicistika), kurš 21. gs. cenšas uzzināt mistisku digitālajā kamerā atrastu fotoattēlu izcelsmi, līdz meklējumu gaitā nonāk pie tiem pašiem jautājumiem, kas nodarbina viņa vēsturisko alter ego.
Romānu caurvij mistikas un pat fantastikas elementi, abām laiktelpām nemitīgi tiecoties savstarpēji savienoties gan ar dažādu priekšmetu un atrašanās vietu, gan varoņu intelektuālo klejojumu starpniecību, itin kā viena cilvēka apziņa kā pingponga bumbiņa no mūsdienām pārlēktu 100 gadus tālā pagātnē un atpakaļ. Aizraujošu interpretāciju piedāvā Dainis Leinerts, kurš pieļauj, ka mūsdienu personāžs pats ir karavīra dienasgrāmatas autors, un tā būtu jāuztver drīzāk kā brīva fantāzija par attiecīgo laika periodu (kas attaisno daudzās itin neticamās karavīra zināšanas un arī neparastos notikumus viņa ceļojumā) un tajā pastāvošo domāšanas telpu[2]. Vienlaikus, ja pieļaujam šādu skatījumu, to var uztvert arī kā rakstnieka spēli ar vēsturiskās literatūras radīšanas procesu, jau laikus brīdinot lasītāju, ka visa tik rūpīgi radītā vēsturiskā dimensija ar dažnedažādiem ornamentiem un detaļām tomēr ir un paliek tikai viena cilvēka iztēles auglis bez pretenzijām uz kādu patiesību noskaidrošanu. Tāpēc, kā to pamatoti norāda vairāki literatūras vērtētāji, “18” drīzāk ir ideju romāns, kurš tikai maskējas aiz vēstures dekorācijām, bet patiesībā vēlas iekustināt lasītāja prātu uz līdzīga rakstura pārdomām. Bankovskis savu redzējumu par valsti un tās veidotājiem formulē līdzībā ar dabas pasauli, it īpaši kokiem, kuriem grāmatā piešķirta īpaša simboliskā loma, taču mums katram ir tiesības izvēlēties savu simbolu, kas mūsu apziņā asociējas ar Latviju un mūsu nozīmi tās pastāvēšanā. Tie ir jautājumi, kuriem nekad nebūs noilguma, un tikai atskatoties pagātnē, sasaistot visas tautas un savas ģimenes vēsturisko pieredzi ar skaidru skatījumu uz tagadnē notiekošo, mēs varam censties katrs pats atrast sevī atbildes.
Komentāri
-
Autor, iespējams, jau kaut kur ir skaidrots, tomēr- Kāpēc tieši šis vēstures posms? Kā notika Mēs.20.gs. laika posmu sadalījums starp autoriem?
Grāmata man patika. Mazliet pazaudējos kokos un fotogrāfiju detektīvlīnijā, mazliet nenoticēju dezertiera domu patiesumam, lai gan- ko es zinu par citu ļaužu dienasgrāmatu saturu…
Kopumā prieks par šo grāmatu.Paldies! -
Labrīt!
Lai precīzi atsauktu atmiņā to, kā Mēs. XX gadsimts sērijas dalībnieki sadalīja laika posmus, man būtu jāmeklē vecās elektroniskā pasta vēstulēs. Šķiet, Gundega Repše, kas ir pasākuma ierosinātāja, piedāvāja sadalījuma uzmetumu, un ja nu kādam gluži nebija kas iebilstams, pie tā arī palika. Kā jau tādos brīžos mēdz notikt, apzinoties, ka laika vēl ir ļoti daudz, īpaši par konkrēto man iekritušo laika periodu neraizējos.Godīgi sakot, raizēties sāku tikai pēc romāna pabeigšanas un iznākšanas – sak’, kur man bija prāts (vai neprāts) piekrist rakstīt par šo, mūsu valstij, iespējams, pašu nozīmīgāko brīdi. Ja man tagad ko tādu piedāvātu, nez, vai tik viegli būtu piekritis.
Tomēr beigu beigās ir gandarījums. Jo rakstīšanas gaitā izdevās pašam sev radīt pietiekami daudz grūtību un uzdevumu, lai mēģinājumi tos atrisināt izvērstos par ko krietni vien aizraujošāku par vēsturisku dokumentu pārstāstu vai “Velna kalpiem” uz 1917.-1918. gada fona.
-
Laikam nesaprotu ideju romānus. Knapi izlasīju līdz galam. Trūka emociju. Jā.. un tieši tā – trūka vella kalpu.
-
Es saprotu, ka mana pieeja kādu var pārsteigt, citu izbrīnīt vai garlaikot. Taču uzskatīju, ka šo stāstu ir vērts stāstīt tikai tā, kā to iespējams vienīgi literārā tekstā (teiksim, kādu sižetā vai varoņos balstītu stāstu tikpat labi varētu gan rakstīt, gan atainot komiksa formā vai uzreiz pārstrādāt TV sērijās) un izmantojot rakstnieciskus paņēmienus. Tā teikt, bija ne vien vēsturiski, bet arī mākslinieciski mērķi.
Nesen, runājoties ar kādu paziņu, arī secinājām, ka, piemēram, kino interesantas ir vienīgi tās filmas, kurās maksimāli tiek izmantoti vienīgi kino pieejami un iespējami izteiksmes līdzekļi, jo pretējā gadījumā filmas atgādina konspektīvu atstāstījumu vai plakanu ilustrāciju.
-
Vai autors varētu komentēt koku, kokainības, sastingšanas simbolisko lomu romānā? Vai ar to tiek no jauna aktualizēta kāda 20. gs. sākumam raksturīga ezotēriskā ideja, kura tiek izrauta no sākotnējā konteksta un romānā pilda citu funkciju?
-
Labrīt!
Nē, koku tēma (atšķirībā no vairākām citām 20. gadsimta sākumā populārām tēmām vai idejām) nav saistīta ar kādu konkrētu vēsturisku periodu. Tās funkcija, ja tā var teikt, ir drīzāk pārlaicīga – vismaz salīdzinot ar cilvēka vidējo dzīves ilgumu un ierobežoto spēju tieši piedalīties vai vismaz būt klāt pat salīdzinoši nesenos pagātnes notikumos. -
Varu tikai atkārtoties, ka man “18″ ļāva iestumties domās par mums kā kopumu. Saistoša, asprātīgā formā. Un Paulam cepuri nost- paša uzliktos uzdevumus jūt visa darba garumā. Jūt vēlmi rakstīt. Vajadzību. Pie (es atvainojos) pasūtījuma darbiem tas ir retums. Manuprāt vells grāmatā ir pietiekami, un kalpi lai pagaida.
-
Manuprāt, veiksmīgs veids, kā apspēlēt darbam noteikto „programmu” – Latvijas vēsture.
Jālasa tad, kad gribas domāt par sevi, par nacionālo identitāti sevī. Cik labi, ka tā nepārkāpj robežu uz „vella kalpu” pusi, un varonim ir arī citas intereses – bez kara, bez valsts.
Laba grāmata. Tomēr jāatzīst, ka tās pirmā puse (līdz nokļūšanai Maskavā kāda krievu aristokrāta dzimtmuižā) tā liekās ievērojami labāka, t.i., ticamāka. Tas gan tikai no lasītāja labsajūtas viedokļa raugoties. Pirmajā daļā viss liekās patiess, otrā – tāda “aiz matiem pievilkta”, un tāpēc nelasījās.