Gunārs Priede savas mājas dārzā Lielvārdē, 1984. gada 1. septembrī. Foto: G.Tarvids. RTMM_709075.

Dramaturgam un rakstniekam Gunāram Priedem (1928 – 2000) vienmēr bijusi aktīva sabiedriskā dzīve. Taču to izmainīja brīdis, kad viņš saslima ar tuberkulozi. Savā dienasgrāmatā 1973. gada 27. aprīlī G.Priede apraksta situāciju slimnīcā:

“ – Dakteris Oga jums jau pateica? Nu redziet, cik labi. Mēs, jāatzīstas, baidījāmies, ka tas varētu būt ļaundabīgs audzējs, bet nē, histoloģijas centra atbilde ir skaidra un noteikta, jums ir tuberkuloze.

– Man, tātad nav vēzis, bet ir tuberkuloze.

– Citos apstākļos tāda ziņa būtu bēdīga, – teica daktere, – bet… jūs taču saprotat, vai ne?

– Paldies, – es sacīju. – Paldies par tuberkulozi.”

Gunārs Priede ārstējas Ogres sanatorijā “Saulstari”. Sākotnēji pašizolēšanās viņu dara bažīgu. Savā dienasgrāmatā 1973. gada 7. jūnijā viņš ir rakstījis:

“Ceturtā diena. Paliek vēl 150. Galda biedri gan apgalvo, ka bez desmit mēnešiem projām tikt, lai es nesadomājot. Visiem tā esot pirmoreiz. Tātad, nevis 154, bet 308.”

Ar laiku viņš saprot, ka šī vieta ir ideāla, lai rakstītu. Dramaturgam ir atsevišķa istaba mājā, kur pēc pieciem vakarā viņš paliek viens. Atrodoties sanatorijā “Saulstari”, Gunārs Priede īsā laikā sarakstījis trīs lugas: “Jāņi slimnīcā”, “Udmurtijas vijolīte” un “Tētis un māmiņa”.