Rakstniecības un mūzikas muzejs
Dzeja strādnieku šķirai. Diskusija par Jāņa Tomaša dzejas krājumu „Melnie darba cimdi”
Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Jāņa Tomaša dzejas krājumu „Melnie darba cimdi”. Uz jautājumiem atbildēs arī pats autors. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 10. aprīlim. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.
Dzejniekiem nepatīk, ka kāds mēģina noteikt viņu darbu „vidējo lasītāju”, tomēr Jānis Tomašs savā debijas krājumā „Melnie darba cimdi” tik uzskatāmi un poētiskās izteiksmes ziņā vienkārši pievēršas ikdienas skaudrajai realitātei, vienlaikus uzlūkojot to no augšas un pētot no iekšpuses, ka par viņa dzejas galveno auditoriju varētu uzskatīt tieši strādnieku šķiru. Ļaujiet paskaidrot. Nevienam vairs nav noslēpums, ka mūsdienu dzeju patērē pārsvarā visdažādākie kultūras un izglītības darbinieki, kā arī baltu filoloģijas studenti, kamēr vairums apsargu, krāvēju un pārdevēju – protams, ar brīnišķīgiem izņēmumiem – dzejas lasīšanu neuzskata par vērtīgu laika pavadīšanas veidu. Tam ir gan socioloģiski, gan estētiski iemesli, tomēr īsumā varētu teikt, ka mūsdienu dzeja „nerunā tautas valodā”, ka tā ir uzkāpusi „ziloņkaula tornī”.
Tomaša krājums ir mēģinājums pārvarēt plaisu starp dzejnieku un smagos darbos novārdzinātajiem līdzpilsoņiem, kuriem pēc definīcijas nav laika iedziļināties „vārda mākslas” niansēs, un, piedodiet, bet apsveikumu pantiņi neskaitās. Tomaša nolūkus, pirmkārt, nodod viņa proponētā atgriešanās pie moralizēšanas, ar ko mūs savulaik izklaidēja latviešu dzejas drūmie klasiķi. Jaunais autors raksta: „plūst spirta upe / un aizskalo veselas ģimenes” (4. lpp.); „viņa pārāk daudz aizrāvās ar mūsdienu Bībeli / žurnālu „Kas jauns”” (23. lpp.); „Raini / es neiešu / uz jauno bibliotēku / palikšu mājās skatīties smieklīgos video” (46. lpp.). Rezignētas skumjas un sarkastiska kritika ir pazīmes, kas raksturo Tomaša skatījumu uz sabiedrības uzņemto kursu pretī dziļākai degradācijai. Kas ir tie cilvēki, kurus Tomašs cenšas apgaismot? Iepriekš piesauktie kultūras un izglītības darbinieki, kā arī baltu filoloģijas studenti noteikti ir pamanījuši, ka situācija ir gaužām bēdīga, tātad nekas cits neatliek – jāiet dižgaru pēdās un jāparāda visiem pārējiem, kā tad nevajag dzīvot. Tomaša liriskais „es” – gandrīz visi grāmatas dzejoļi sarakstīti pirmajā personā, kas vedina spekulēt par krājuma autobiogrāfisko ievirzi, – nāk no pūļa, pie kura tas pats vēršas, ģērbies „Adidas” treniņtērpā (41. lpp.).
Tiktāl par didaktiku, kas Tomašu viennozīmīgi izceļ citu mūsdienu dzejnieku vidū. Otra pazīme, kas liecina par viņa orientēšanos uz strādnieku šķiru, ir vairīšanās no izsmalcinātas poētiskās izteiksmes, sarežģītu metaforu sistēmu, neparastu detaļu un muzikālu rindu vietā izvēloties galvenokārt vienu tēlveides metodi un prozas ritmam pietuvinātu valodu. Lūk, spilgts piemērs, kur abas šīs tendences ir vienuviet: „sākumā likās ka viss būs labi taču kad tu pagriezi degvīna pudeles sarkano kodolgalviņu man nācās evakuēties no darba vietas uz vairākām dienām” (17. lpp.). Tomašam patīk ikdienā bieži sastopamas lietas poetizēt, tām piedēvējot citām lietām raksturīgas īpašības: alus kauss atgādina gan mazuli (20. lpp.), gan hanteli (31. lpp.), sīknauda – gan asakas (21. lpp.), gan drupačas (35. lpp.), lūpu krāsa – gan STOP signālu (21. lpp.), gan sarkanu vizuli (32. lpp.). Tās ir visnotaļ vienkārši būvētas līdzības, kas sevī slēpj kritisku nozīmi – pasaule jaunā dzejnieka acīs ir šifrēta, un atbildību par to jāuzņemas cilvēkiem. Kā jau maskulīnai poētikai piederas, sievietes „Melnajos darba cimdos” tiek gan idealizētas („es izlidošu no darba no maizes / no tava siltā klēpja šūpuļkrēsla” (24. lpp.)), gan uzlūkotas ar aizdomām („svešu pirkstu postošie uzlidojumi / tava vēdera slaidajai Gazas joslai” (19. lpp.)), abos gadījumos turpinot mistificēt sievietes ķermeni. Lai kā Tomaša liriskajam „es” skolā būtu riebusies darbmācība (25. lpp.), viņa debija ir „kārtīgas vīriešu sarunas” (18. lpp.). Kāpēc gan dzejā nerunāt par to pašu, par ko runā krogā – par to, cik grūta un vienmuļa ir dzīve, cik aprobežota kļuvusi mūsdienu sabiedrība un cik sarežģīts ir sievietes prāts?
Komentāri
-
-
Ja runājam par otro grāmatu, tad viņa noteikti būs! Kā jau šajā grāmatā arī nākamajā man svarīgi būs kaut ko konkrētu vēstīt. Mana vide ir nomainījusies, daudz kas ir savādāk, taču sabiedrība un viņas vērtības joprojām paliek vecās. Vienīgais ko es varu atklāt ir tas, ka būs daudz agresīvāka lirika un pāris man neraksturīgi eksperimenti.
-
-
Un kā pašam autoram šķiet – kas ir viņa dzejas mērķauditorija?
-
Bērnu literatūrai ir vieglāk, jo viņi skaidri apzinās ka mērķauditorija būs no 6-12 gadīgie, bet kā ir ar pieaugušajiem? Vai autors par to domā? Šodien rakstīšu dzejoli vientuļajām sievietēm no 20-25 gadi robežās? Diemžēl tā tas nemaz nenotiek. Labas atsauksmes saņemu gan no tīņiem gan arī no 70-90 gadīgiem cilvēkiem, saņemu arī sliktas atsauksmes un arī tās ir tikpat svarīgas. Varbūt tieši Jūs Indra būsiet mana mērķauditorija? Kas to lai zina?
Puķe aug un nedomā KĀPĒC?!!!
-
-
Paldies autoram par interesanto krājumu! Man aizķērās Kārļa Vērdiņa recenzijā rakstītais, ka Jūsu dzejā ir uzsvērtas vīriešu un sieviešu nepārvaramās atšķirības, ka abi dzimumi nekad nesapratīsies. (Arī Artis Ostups šeit atzīmē ko līdzīgu.) Jāni, vai varat piekrist šādai interpretācijai? Vai varbūt tā ir tikai Jūsu dzejas varoņa pozīcija, kas nemaz nesakrīt ar Jūsējo?
-
Marija grāmatas galvenais varonis cieš no mīlestības radītajām sekām!!! Viņam gan nav izvēles, pasaule griežas un sareibst galva, mīlestība bieži vien ir plika matemātika,aprēķins bez sajūtu klātbūtnes.
Diemžēl daba piemēram sievietei šo te datorprogrammu ir ievadījusi savādāku, piemēram vīrietis reti kad sajūsminās par bērniem, viņam neinteresē stundām sēdēt pie spoguļa, viņam interesē tikai un vienīgi sievietes izskats, bet sievietei vajag arī garīgo pusi(es krāsas sabiezinu, stāstu tikai to ko redzu savu darba kolēģu vidū, aina atkarībā no intelekta vai apstākļiem mainās)…Šobrīd modē ir feminisms un viņš nostājās pret dabas likumiem. Sieviete grib būt vīrietis un otrādi.
-
-
Ir iespēja skatīties “Degpunktu” vai lasīt Tomaša dzeju. Es izvēlos dzeju. Tas, ja par pirmo iespaidu. Un tad jau nāk pēcgarša. Neatlaiž tik ātri, cik gribētos. Nav tā, ka gluži jānoskurinās, bet skumji paliek gan. Reizē arī mazliet priecājos, ka pasauli redzu citādāk, nekā liriskais varonis. Tomēr, ja tā dzeja prasās, lai to raksta, tad tai jārakstās. Bet mani pārņem bezcerība. Vairākas pasaules, kas eksistē paralēli un uzlūko viena otru no augšas. Varbūt tā arī ir.
Nenoliedzami talantīgi. -
Ieinteresējāt par topošo 2. grāmatu! Vai tajā varētu tēlaini atspoguļoties policijas darba pieredze? Un vai alkohola tēma būtu tikpat dominējoša kā pirmajā krājumā?
Vēlu veiksmi radošajā darbā!
Valoda, ko es (mēs) pazīstu (pazīstam)”Apsargs šķiro cilvēkus/ sadzīves atkritumus/” no provinces preses izdevumiem, reklāmām un visādām citādām valodas gāztuvēm un gūtuvēm, poetizēta it kā pēkšņi būtu uznācis kailsals, iesaldējis kalna gālē salīdzināšanai ar trīsdesmito gadu sākuma Pāvila Vīlipa
(piem. “Ļauns un skops ir šis laikmets pret nabagiem kļuvis,/
un tos postā viņš grūž, sirdī cerības dzēš,/
un tik kails it kā seja, ko žilets ir skuvis,-/
ko no viņa lai plēš?”)
u.c. vairāk vai mazāk kreisu autoru darbiem, jau piesauktajiem literatūras klasiķiem un nezināmas nākotnes sacerējumiem, kuri klāsies pāri. Un man kā lasītājam, ar to domājot laika biedram, ir daudz valodas trumu un augļu, kuru garša ir pazīstama, bet pēcgarša neatkarīgi no rūgtuma iepriecina garšas (valodas) kārpiņas. Devītais vilnis ir atnācis tiklīdz grāmata ir nodrukāta, valoda/ poētika mainījusies, un tāpēc jāpriecājas, kā kāds to šādi kā priekš strādniekiem piefiksējis šodienas un nākotnes baltu filoloģijas meitām un dažiem dēliem. Bet, jautājums autoram, vai (arī ko) domājat par otro grāmatu, un kādus tekstveides paņēmienus liksiet lietā tajā. Mainīsiet vēžus vai kulīti?