“Dzejolis ir kā vāze, kurā katrs pats var salikt savas puķes.”
Novembra mēneša priekšmets ir dzejnieces Elīnas Bākules-Veiras darināta vāze.

“Kad veido kaut ko ar rokām – no koka vai no māla vai taisa to pašu filmiņu, – man vismaz vienmēr, lai es kaut ko darītu, vajadzīgs kaut kāds prieks. Un tas pats arī dzejā. Es jau nerakstītu, ja tās būtu mokas. Un tajā pašā brīdī, kad es to daru, man ir prieks to darīt,” par radīšanas procesu stāsta dzejniece.

Māla krūze jeb vāze ir veidota lipināšanas tehnikā un tad ilgi, ilgi pulēta, lai izveidotos glazūras efekts.
Pirmie Elīnas māla darbi tapuši Latgalē izcilā Latgales keramiķa Evalda Vasilevska darbnīcā, kur viņu aizvedusi mamma:
“Un pirmais – es sajutu tādu milzīgu radošu prieku, ekstāzi. Un es ķepināju uz galda tādu tā kā ģīmīti, un tas man šķita pilnīgi kā tāds radīšanas akts,” atceras Elīna.

Elīna Bākule-Veira (1981) – latviešu dzejniece, multimediju un kino māksliniece, mūziķe. Literatūrā darbojas kopš 2002. gada, publicējusi savus darbus dažādos periodiskajos izdevumos Latvijā (“Karogs”, “Kultūras Forums”, “Kultūras Diena”, “Satori” u. c.) un ārzemēs (“Jaunā Gaita” u.c.), tostarp arī dzeju angļu valodā. Debijas dzejas krājums “Zilonis okeāns” (“Pētergailis”, 2015) 2016. gadā saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu Spilgtākās debijas kategorijā. Bākules-Veiras dzejai raksturīga eksperimentēšana, asociatīva rakstība, sirreāla tēlainība.* 2021. gadā izdevniecībā “Orbīta” iznācis dzejnieces otrais dzejoļu krājums “Tas ods meklē mani kopš 1981. gada”, kas 2022. gadā saņēmis žurnāla «Domuzīme» Dzejas balvu.
*literatura.lv