“Mūsdienu Latvijas mākslā noteikti ir par maz humoristiska skatījuma uz sabiedrībā pazīstamām personībām kā māksliniekiem, tā literātiem un mūziķiem, vairāk konstatējama fokusēšanās uz politiķiem,” secinājusi mākslas zinātniece, doktorante, Dizaina un mākslas vidusskolas pedagoģe Gundega Gailīte. Viņa pastāstīja par izcilākajiem šaržiem Latvijas mākslas vēsturē. 6. aprīlī Latvijas Ugunsdzēsības muzejā izstādei “Draudzīgs pārspīlējums” veltītajā pasākumā būs iespēja iepazīties ar mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes, teātra zinātnieces Ritas Rotkales un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperta Dzintara Gilbas stāstījumu par šaržu tradīciju Latvijā. Plašāka informācija par izstādi pieejama šeit.

Šarži – portreti, kuros veiksmīgākie mākslinieki bez ārējo pazīmju (sejas, auguma, pozu, žestu) hiperbolizācijas, vārda, uzvārda vai nodarbošanās izcēluma, atklāj personas raksturu, prasmes, īpašības, akcentējot pozitīvo, norādot uz nosodāmo raksturā un paradumos. Ja pārējās karikatūras grupās būtisks ir tipiskais, šaržos uzsvērts individuālais. Amplitūda – no draudzīgi uzmundrinošiem līdz naidīgi iznīcinošiem piemēriem. Tradicionāli valsts līderi personificē ar konkrēto valsti, savienojot individuālo ar vispārzināmu nosodāmu parādību vai personāžu. Bieži izmanto atbilstošus simbolus, piemēram, atpazīstamus mītiskos, reliģiskos vai zoomorfos tēlus un tiem raksturīgās īpašības (netikumi vai priekšrocības). Pārspīlējums nav mērķis, bet līdzeklis, lai atklātu raksturīgo. Pārspīlējums šaržā var pat nebūt. Tāpat šaržs var nebūt veiksmīgs, pat ja pārspīlējums sasniedz galējību. Veiksmīgs šaržs atklāj konkrētu cilvēku precīzāk nekā portrets, jo izceļ negatīvo, kas pastāv slēptā iedīgļa veidā.

Izcilākie šarži latviešu karikatūras vēstures sākumposmā atrodami Pēterburgā izdotajā žurnālā “Svari” (1906-1907). Jāizceļ Jāņa Roberta Tillberga sniegums – mākslinieks demonstrēja apbrīnojamu virtuozitāti personību atklāsmē, individuālo savdabību izceļot ar minimālistiski lakoniskiem paņēmieniem, sakausējot savu individuālo grafisko rokrakstu ar tā laika nozīmīgu Rietumeiropas karikatūristu stilistiku. Hrestomātiski ir mūsu dižo literātu – Blaumaņa, Raiņa un Aspazijas šarži. Tillbergs (att.) izcēlis dzejnieces efektīgo frizūru, kas bija neatņemama viņas ārienes elegantā veidola sastāvdaļa daudzās fotogrāfijās, padarot to vēl kompaktāku, līdz ar to atgādinot valdnieces kroni. Maskai līdzīgā seja ir nedaudz asimetriska, kas norāda uz emocionāli pretrunīgo iekšējo pasauli un dzīves grūtībām, kas pārvarētas un viņu norūdījušas.

Zenta Mauriņa uzskatīja, ka smieklu veids raksturo visu tautu: “No trim komikas veidiem (un tādi ir satīra, ironija, humors) latviešu tautai vistuvākais humors… Satīras smiekli dedzina, tie ir žultaini un nesaudzīgi. Satīra nāk ar tiesneša pātagu un lielu mērauklu. Satīra parasti ir kaut kas pārmērīgs, tā nepazīst zelta vidusceļu… Ironija ir vēsa un eleganta, viņa, visu ilūziju laupītāja, labi iederas salonā… humors… ir silts un labsirdīgs. Humors redz mazo un mazisko, bet paceļas tam pāri, nezaudēdams ticību cilvēkam, tādēļ humors atbrīvo un dziedē.” (Mauriņa Z., Latviešu ikdienība un humors – Jānis Jaunsudrabiņš. Uzdrīkstēšanās. Izlase 1929-1944, Rīga: Liesma, 43.lpp. 1990.)