“1988. gada 18. novembrī, kas ir mana vectēva vārdadiena un Latvijas valsts dzimšanas diena, devāmies uz kapsētu vēlā vakara stundā ar sarkanbaltsarkano karogu. Bija tikko uzsnidzis pirmais sniegs, – tāda burvīga, balta, čagana sniega kārtiņa. Mēs sadedzam svecītes un visi, stāvot ap viņa kapiņu, ar karogu rokās dziedājām “Dievs, svētī Latviju””, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj komponiste Gundega Šmite.

“Tas bija ļoti aizkustinošs brīdis. Kad devāmies prom no kapsētas, pēkšņi no tumsas iznira sirmgalve un pienāca klāt, viņa bija ārkārtīgi aizkustināta. Viņa bija dzirdējusi mūs dziedam, viņa raudāja un teica: “Vai es sapņoju, vai esmu paradīzē? Vai tas ir sapnis?” Tas viņai likās kaut kas tik īpašs, zem klajas debess, – tajā laikā joprojām padomju debess, dzirdēt cilvēkus atklāti dziedam himnu”.

Šogad himnai tās statusā aprit simts gadi. Rakstniecības un mūzikas muzeja topošās izstādes “Latvijas valsts himnai – 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts” būtiska sastāvdaļa ir personīgie himnas pieredzes stāsti, kuri tiek publicēti muzeja mājaslapā.