Andrejs Osokins

A.Osokins: “Protams, darbs ar instrumentu ir kā saruna ar cilvēku, ar dzīvu organismu, kuram vajag iemācīt runāt”.

Līdz 10. decembrim Latgales vēstniecībā GORS ir apskatāma RMM izstāde “Valsts pirmā flīģeļa stāsts”. Tā stāsta par Baumaņu Kārļa flīģeli, pie kura savulaik komponēta mūsu valsts himna, kā arī izseko tautas svinīgās lūgšanas “Dievs, svētī Latviju!” vēstures lappusēm.

Uz sarunu aicināju izcilo pianistu Andreju Osokinu, lai pajautātu, cik liela nozīme viņa dzīvē ir mūzikas instrumentam. A. Osokins ir ieguvis apbalvojumus vairāk nekā 20 nozīmīgākajos pasaules pianistu konkursos un 2008.gadā saņēmis Latvijas Lielo mūzikas balvu.

Cik svarīgs komponistam skaņdarba tapšanas laikā ir mūzikas instruments?

Ziniet, tas ir interesants jautājums. Pastāv stereotipi, ka komponisti raksta pie sava galda, viņiem visas idejas ir galvā, un vispār nekāds instruments nav vajadzīgs. Bet būtībā tā nav.

Ļoti bieži komponisti, kuri raksta, piemēram, simfoniju, izdzirdot to pirmo reizi, savā darbā veic nelielas izmaiņas. Esmu runājis ar diriģentiem, un viņi stāsta, ka pārsvarā visi autori pēc pirmatskaņojuma vienmēr mazliet kaut ko maina, rediģē, precizē.

Tas pats ir arī tad, kad komponists raksta mūziku – viens flīģelis var būt melodiskāks, ar patīkamu toni, – un tad varbūt radīsies kāda skaista solo dziesma vai mūzika ar izcilu melodiju, citam ir raksturīga sitaminstrumenta rakstura skaņa – pie tā, iespējams, taps enerģiska mūzika. Tādējādi instruments varētu ietekmēt komponistu. Protams, galvenā mūza komponistam nav pianīns vai flīģelis, taču instruments var ļoti ietekmēt mūziķi, kurš pie tā sēž un raksta mūziku.

Piemēram, kad es vingrinos Mūzikas akadēmijā, dažās klasēs ir lielāka iedvesma spēlēt romantisku mūziku, bet citās klasēs to galīgi negribas darīt. Tā kā klavieres kaut kādā ziņā varam nosaukt par līdzautoru vai autora palīgu nozīmīgajā brīdī, kad rodas melodija.

Jūs mājās bijāt trīs pianisti. Kā bērnībā sadalījāt klavieres?

Mums mājās bija gan pianīns, gan sens flīģelis “Schröder”, liekas, ka tagad jau tam būs vairāk nekā simts gadu. Vēl bija “Yamaha Clavinova” klavieres ar austiņām, ko var spēlēt naktīs, netraucējot kaimiņiem. Mums ar brāli ir desmit gadu starpība, tāpēc tad, kad viņš sāka spēlēt mājās, es, jau mācoties Emīla Dārziņa vidusskolā, kā arī vēlāk studējot Mūzikas akadēmijā un Londonā, vingrinājos ārpus mājām, jo 6 – 8 stundas dienā vingrināties mājās ir ļoti sarežģīti.

Pianistiem ir tā specifika, ka, atšķirībā no citiem instrumentālistiem, piemēram, vijolniekiem vai pūtējiem, mēs neceļojam ar savu instrumentu, es nevaru kā vijolnieks to paņemt sev līdzi.

Katrā zālē, katrā vietā, kur uzstājos, ir jauns instruments, un man ir jābūt gatavam ļoti dažādiem apstākļiem, tāpēc ikdienā mēģinu spēlēt uz dažāda tipa instrumentiem. Pie viena ir ļoti viegli spēlēt, un tev liekas, ka spēlē absolūti ģeniāli, pie nākamā jau parādās grūtības. Tāpēc parasti vingrinos tieši akadēmijā, jo tur ir dažādu instrumentu izvēle.

Tas man šķiet liels izaicinājums – katrā koncertā spēlēt pie cita instrumenta, arī koncertzāļu akustika ir dažāda.

Protams, darbs ar instrumentu ir kā saruna ar cilvēku, ar dzīvu organismu, kuram vajag iemācīt runāt. Ja atnāk cilvēks, kurš nav mūziķis, un nevar uz tā nospēlēt nevienu melodiju, tas klusēs. Es protu ne tikai nospēlēt melodijas, bet arī piešķirt tām dažādas emociju gammas, – skumjākas, priecīgākas, apveltīt tās ar kādu īpašu raksturu.  Viss, no kā sastāv mūzika, – melodijas, emocijas un raksturi, iet caur instrumentu. Ja neizdodas, tad jāiet cits ceļš. Tas ir tāpat kā atrast kopīgu valodu ar visdažādākajiem sarunu biedriem.

Arī klaviermūzikas koncerts ir kā skaista saruna, deja ar instrumentu, – sarežģītu, interesantu un daudzveidīgu, uz kura var spēlēt Mocartu, Stravinski, Bahu, Vītolu, Vasku un Zemzari. Pilnīgi bez ierobežojuma. Un katrs komponists, ko es nosaucu, ir sava pasaule. Gatavojot koncerta programmu, iespējams izvēlēties no dažādām pasaulēm, laikmetiem, un tas ir ļoti aizraujošs process, kurā, protams, klavieres ir līdzautors.

No akustikas, protams, atkarīgi ir visi, arī vijolnieks, kurš spēlē savu Stradivāri vijoli, kas viņam ir kā ģimenes loceklis. Protams, katrā zālē akustika atšķiras, taču instruments ir viens un tas pats. Man ne tikai akustika, bet arī instruments ir cits, un katru reizi man vajag vismaz pāris stundas, lai mēs atrastu kopīgu valodu un varētu atklāt Rahmaņinova, Šopēna vai Alfrēda Kalniņa pasaules.

2015. gadā koncertam “3 x PIANO: klavieru manifestācija Dzintaru koncertzālē” Jūs pat speciāli pasūtījāt flīģeli.

Jā, tas bija flīģelis “Yamaha”, fantastisks instruments. Dzintaru koncertzāle ir ļoti liela, daļēji brīvā dabā, ir dzirdams vējš, un dažreiz pat jūra, tā kā ir svarīgi, lai instruments ir visaugstākās kvalitātes. Pēc šīs veiksmīgās pieredzes arī turpmākajiem Trīs Osokinu koncertiem izvēlamies tieši «Yamaha» flīģeļus.

Pie cik dažādiem instrumentiem gada laikā sanāk spēlēt?

Neesmu skaitījis. Varu vien pateikt, ka katrā koncertā sanāk sadraudzēties ar kādu citu instrumentu, un gada laikā to ir ap 50 – 70. Mūzikas akadēmijā vien ir kādi 10 – 15 flīģeļi, uz kuriem vingrinos. Man ir ļoti laba atmiņa, man tika mācīts, – ja vienreiz jau konkrētā vietā esi spēlējis, jābūt perfektai atmiņai – kāds ir flīģelis, kādas ir tā labākās un sliktākās īpašības.

Vai tā ir, ka, ražojot flīģeli, viņam piemīt gan labās, gan sliktās īpašības?

Labās vai sliktās, protams, ir atkarīgs arī no repertuāra un pianista, bet jā – katrs flīģelis ir roku darbs, un tas ir individuāls. Katram instrumentam piemīt savas labākās īpašības. Un protams, viens ir labāks romantiskam repertuāram, cits, – ar savu precizitāti, varbūt vairāk piemērots klasiskajam repertuāram vai mūsdienu skaņdarbiem. Protams, uz katra flīģeļa var spēlēt jebko, es runāju par to, kas ir vislabāk. Tāpat kā, piemēram, orķestri. Ir tādi, kas ļoti labi izpilda baroka mūziku, un ir tādi, kas lieliski spēlē romantiskas simfonijas. To pašu var attiecināt uz koriem. Bet, atgriežoties pie jautājuma, jā, kā roku darbs – katrs instruments ir individuāls, un tāpēc nevar teikt, ka visi flīģeļi skan vienādi. Kad «Yamaha» rūpnīcā izvēlējāmies klavieres, bija jāizmēģina pieci vienāda izmēra flīģeļi vienā telpā, un katrs atšķīrās.

Vai Jums ir kāds stāsts, kas palicis atmiņā saistībā ar himnu?

Aptuveni pirms 12 gadiem uzstājos Ungārijā, Budapeštā, kopā ar Ievu Mežgaili no ansambļa Altera Veritas. Tas bija ļoti sen, kad vēl mācījos pirmajā kursā. Koncerts bija veltīts 18. novembra svētkiem, un man palūdza nospēlēt abu valstu himnas – gan Ungārijas, gan Latvijas. Piekritu, bet pieņēmu riskantu lēmumu – nolēmu ne tikai Latvijas, bet arī Ungārijas himnu spēlēt bez notīm, no galvas, jo domāju, ka no notīm spēlēt situācijai būtu neatbilstoši. Taču uz skatuves konstatēju – zālē cilvēki stāv un ir gatavi dziedāt, un, ja tagad kļūdīšos, pirmo reizi mūžā spēlējot Ungārijas himnu, tas būs starptautisks notikums, skandāls. Domāju, kāpēc neuzliku to lapiņu? Es nekļūdījos, bet, protams, tas bija ļoti riskanti – tomēr tik svinīgs pasākums, un visi cilvēki zina savas valsts himnu. Šo pieredzi es vēl līdz pat šim brīdim atceros.

Runājot par himnu, protams, – neko jaunu nepateikšu, tā ir unikāla lieta, jo ne katrs skaņdarbs var piedzīvot tādu atbildību un mūžu. Valsts himna ir tik stipri saistīta ar valsti, ka arī komponista daiļrade savijas kopā ar valsts vēsturi. Ir interesanti, ka gan flīģelis, uz kura tika komponēta himna, gan papīrs, uz kura bija uzrakstīta pirmā himnas versija, ir tik svarīgi. Tas liek aizdomāties, cik liels ir mūzikas spēks, ka viena vai divas lapas, uzrakstītas ar skaistu melodiju un vārdiem, var būt tik nozīmīgas visai valstij.

Jūsuprāt, cik ļoti pianists spēj izcelt skaņdarbu, piešķirt tam nozīmīgumu?

Pianistiem un izpildītājiem ir ļoti liela atbildība pret jaundarbiem. Un, protams, liela nozīme ir tam, kā viņi to nospēlē. Piemēram, man bija liels gods pirmo reizi atskaņot Artura Maskata “Kazbegi: Tsminda – Sameba”, kas bija rakstīts speciāli man. Turklāt pirmo reizi Maskats rakstīja klavieru solo – tā bija liela atbildība mums abiem, jo bija jāpanāk, lai šis skaņdarbs uzreiz atrastu ceļu pie saviem klausītājiem. Tā ir atbildība par šī darba mūžu, gluži kā par saviem bērniem – cik veiksmīgi es varēšu to atklāt, tik arī veiksmīgs būs šī skaņdarba mūžs. Tāpēc ir milzīgs prieks un gandarījums par to, ka ik reizi izpildot «Kazbegi: Tsminda – Sameba», klausītāji to uztver ļoti emocionāli un ir saviļņoti par Maskata radīto mūziku. No pirmā izpildītāja un autora kopdarba ir atkarīgs šī skaņdarba “veiksmes stāsts”. Jaunajiem komponistiem ir ārkārtīgi svarīgi atrast izpildītājus, ar kuriem veidojas produktīvs darbs un laba komunikācija, jo mēdz gadīties, ka fantastisks darbs piedzīvo sliktu pirmatskaņojumu un neturpina savu dzīvi mūzikā… Ļoti liela atbildība tāpēc ir spēlēt tieši mūsdienu mūziku, jo mēs – mūziķi – esam šo jauno skaņdarbu audžuvecāki.

Vai Jums ir sapņu instruments, ko iedomājaties savā mājā? Visticamāk, tas ir flīģelis?

Protams, ir tāds sapnis, bet tie noteikti būtu vismaz divi Yamahas CFX flīģeļi. Jo esmu radis spēlēt uz dažādiem flīģeļiem. Esmu bijis mājās, kur ir divi vai trīs flīģeļi,- uz viena var vingrināties, uz otra spēlēt saviem draugiem vai gatavot ierakstus. Divi flīģeļi, divi dažādi instrumenti, tas būtu brīnišķīgi.