Latvijas kultūrā šaržs sastopams jau 20. gadsimta sākumā, kad šo formu popularizē mākslinieks Jānis Roberts Tillbergs. Tam pievēršas arī modernisti Jāzeps Grosvalds un Niklāvs Strunke. Starpkaru laikā, kas iezīmīgs ar atvērtību gan ikdienas dzīvē, gan mākslā, šaržs kļūst par veidu, kā sabiedrībai pasmaidīt par saviem varoņiem un tātad – arī pašai par sevi. Īpaši aktīvi zīmētāji ir Ernests Rirdāns (pazīstams arī kā Rirdancis) un izcilais klavierspēles pedagogs Valērijs Zosts, kura darbi bagātīgi pārstāvēti Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Dobeles novadpētniecības muzejā patlaban aplūkojama šaržiem veltītā ceļojošā izstāde “Draudzīgs pārspīlējums”.

Pianists, mūzikas pedagogs un karikatūrists Valērijs Zosts (1901–1960) bija spilgta un daudzpusīga personība Latvijas kultūras dzīvē. Ievērojams ar spēcīgas pianistu skolas izveidošana un to, ka izskolojis augsta ranga mūziķu plejādi. Valērijs Zosts radījis arī savu oriģinālu apmācību metodiku, kuras pamatā bija uzskats, ka ikvienam audzēknim nepieciešama pēc iespējas ilgstošāka saskarsme ar mūzikas pedagogu – no agrīna vecuma līdz pat augstskolas pēdējam kursam.

Rakstot par Valērija Zosta šaržiem, mākslinieks Uldis Zemzaris tos nodēvējis par “jautriem sava laika protokoliem”, un šo apzīmējumu droši var piemērot arī citu autoru viegli groteskajiem zīmējumiem. Izstādē “Draudzīgs pārspēlējums” Valērija Zosta laikabiedru šarži visplašāk pārstāv tieši 1930. gadu periodu. Darbi izceļas ar vērīgumu pret detaļām, humoru un vieglajām zīmējuma līnijām.

Eduards Keišs (1909–2001) sākotnēji ir mācījies Romana Sutas studijā, pētījis pieejamo literatūru par fizionomiju un savos šaržos pēc tās vadījies, uzskatot, ka “sejas izteiksmei ir tieša saistība ar personības raksturu. Bieza apakšlūpa norāda, ka cilvēks ir baudkārs, bet arī draudzīgs. Dilstošais zods liecina par noslieci uz nereālu fantastiku un fantāzijas bagātību. Lielas acis – uz fizisko aktivitāti, šauras – ka tām grūti uzticēties. Trīsstūra formas auss – muzikāla dzirde, spēcīgs zods – uzņēmība” u.tml. Tieši tādu spēcīgu zodu un uzacis kā piramīdas mākslinieks attēlo arī Eduarda Smiļģa šaržā 1925. gadā. Idejas saviem darbiem mākslinieks nereti aizguvis presē: “Es ļoti daudz lasu visādas avīzes. Tas ir vienīgais avots, no kā smeļos vielu”. Rakstnieks Tālivaldis Dangavs, raksturojot Eduarda Keiša daiļradi, atzīst: “Karikatūra prasa zināmu apceres brīdi, šaržs rodas momentā, gluži tāpat kā asprātības sarunās.”

Igauņu izcelsmes mākslinieks M. Perts 1928. gada šaržā attēlo latviešu dzejnieku, dramaturgu, sabiedrisko un politisko darbinieku Raini mūža nogalē. Diemžēl trūkst pilnīgākas informācijas par šarža autoru.

Grafiķis Sigismunds Vidbergs (1890–1970) pazīstams gan ar saviem stilistiski izsmalcinātajiem un elegantajiem darbiem lietišķās grafikas jomā, gan “Baltars” porcelāna trauku apgleznojumiem un asociējas ar vijīgajiem Art Deco stila dāmu tēliem no grāmatas “Erotika” (1926) un 1927. gada ilustrācijām Jāņa Sudrabkalna tulkotajām Pjēra Luisa ”Bilitis dziesmām”. Izstādē “Draudzīgs pārspīlējums” aplūkojams Sigismunda Vidberga 1930. gados radīts šaržs, kurā attēlots uzņēmējs un izdevējs Antons Benjamiņš, ap sevi pulcējot spožu rakstnieku plejādi: Jāni Sudrabkalnu, Raini, Aspaziju, Vili Plūdonu, Annu Brigaderi, Kārli Štrālu, Jēkabu Janševski, Kārli Skalbi, Āronu Matīsu, Jāni Akurateru un Andreju Upīti.

Par mākslinieku Sergeju Civinski-Civi (1895–1941) laikabiedri ir teikuši: „Politiķu seju un figūru zīmēšana Civim ir vēl mīļāks sports kā lidošana un sacīkstes, kurām viņš ar aizraušanos nodevies.” Draudzīgā šaržā mākslinieks attēlo leģendāro režisoru un aktieri Eduardu Smiļģi (1886–1966), kurš atveidots gan kā tīģeris – vienmēr gatavs lēcienam, gan zvēru dresētājs, tādējādi ilustrējot Smiļģa prasīgo darba stilu.

Gleznotājs, grafiķis un mākslas teorētiķis Aleksandrs Krūka (1898–1987) gleznojis ne vien reālistiskas ainavas un Latvijas tautas vēsturei veltītas kompozīcijas, bet arī savus laikabiedrus, piemēram, operdziedātāju tenoru Arturu Priednieku-Kavaru (1901–1979).

Gleznotājs Reinholds Kasparsons (1889–1966), kurš gleznojis ainavas un reālistiskos portretus, kā arī darbojies lietišķās grafikas jomā, izstādē “Draudzīgs pārspīlējums” pārstāvēts ar rakstnieka un tulkotāja Kārļa Jēkabsona (1879–1946) portretu.

Ernests Rirdāns (1901–1954) šaržā draudzīgi pasmaida par Edvarta Virzas (1883–1940) un Antona Austriņa (1884–1934) augumu atšķirību. Tā uzskatāmi pamanāma arī fotogrāfijās, kurās Edvarts Virza ir kopā ar režisoru Eduardu Smiļģi.

Grafiķis Oskars Norītis (1909–1942) ir spoža parādība Latvijas mākslā. Darbojies „visās iespējamās tehnikās un visur sasniedzis spožus panākumus” – eļļas, temperas, akvareļa, dekorāciju glezniecībā, kā arī litogrāfijas, kokgriezuma, linogriezuma un citās tehnikās. Viņš pārstāv arī Mūkusalas mākslinieku biedrību un pazīstams ar savu bohēmistisko dzīvesveidu, jo spējis dzīrot 40 stundas no vietas un tikpat ilgi bez atpūtas strādāt. “Ja viss tā kārtīgi norit, tad Norīti neviens no rīta nevar norīt,” tā mēdza teikt pats leģendārais bohēmietis. Izstādē var aplūkot Oskara Norīša šaržu, kurā attēlots Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra izveidotājs, diriģents un vijolnieks Arvīds Pārups (1890–1946).

Iespējams, ne visiem pazīstams ir dzejnieka Valda Grēviņa zīmētāja talants. “Dzejnieks attēlo dzejnieku” – tā varētu trāpīgi raksturot 1946. gada šaržu, kur dzejnieks Valdis Grēviņš attēlo savu laikabiedru, dzejnieku Aleksandru Čaku.

Mākslinieks Ilmārs Dzerko (1932–1990), vairāk darbojies karikatūras žanrā un publicējies arī humora un satīras žurnālā ”Dadzis”, savā 1961. gada šaržā ar pāris līnijām uzzīmē Imantam Ziedonim (1933–2013) raksturīgos vaibstus.

Gleznotājs un rakstnieks Uldis Zemzaris (1928), mācījies pie vecmeistariem Kārļa Miesnieka un Jāņa Roberta Tillberga, savos portretos pazīstams ar kāpināto ekspresiju un personīgo attieksmi pret modeļiem. Par saviem modeļiem bieži izvēlējies laikabiedrus – pazīstamus literātus, mūziķus un māksliniekus. Izstādē eksponēti 1980. gadu Ulda Zemzara šarži “Zigmunds Skujiņš” un “Jānis Ivanovs”.