Ievas Paršas akvarelis  sveces no triptiha Ziemassvētki. 1991. gads. RTMM_803143

Ieva Parša lasa dzejoli Rīgas 64. vidusskolā ar teātra novirzienu. 1978. gads. Foto: nezināms. RTMM_814021

Mākslas diena “Vērsis uz jumta”. No kreisās: Eduards Liniņš, Ieva Parša, Orests Silabriedis pie nama O. Vācieša ielā 13. Rīga, 1996. gada jūnijs. Foto: Uldis Briedis. RTMM_814023

Scenogrāfe Marika Džule un dziedātāja Ieva Parša aplūko vitrīnu, kurā izstādīts  Mēneša priekšmets – dziedātājas akvarelis “Sveces” no triptiha  Ziemassvētki.

Gada nogalē iededzam sveces, lai kliedētu gadalaika tumšo noskaņu, tāpēc decembrī par mēneša priekšmetu ir izraudzīts dziedātājas Ievas Paršas akvarelis “Sveces” no triptiha “Ziemassvētki”.

2012. gadā, kad muzejs vēl darbojās ēkā Pils laukumā, Ieva Parša uzstājās sarīkojumā “Mūziķi muzejam” un dāvināja muzeja krājumam zīmīgas lietas no savas radošās dzīves. Dāvinājums ir neparasts un daudzveidīgs, jo tajā ir ne vien notis un fotogrāfijas, bet arī zīmējumi un akvareļi, kā arī kopīgi ar dzejnieku Jāni Rambu (Jāni Elsbergu) veidotā “Krāsojamā grāmata draugiem” un arī pašas sacerētā dzejoļu burtnīca.

Vienmēr ir interesanti vērot, kā zīmē un glezno mūziķi, jo viņi izteiktāk jūt saskarsmi starp dažādiem mākslu veidiem.

Rakstniecības un mūzikas muzeja bagātajā mākslas krājumā glabājas arī citu mūziķu darbi, piemēram, pianistu Valerija Zosta un Mirdzas Nārunas – Bogdanovičas zīmējumi.

Mūziķi pievēršas zīmēšanai un gleznošanai dažādu impulsu vadīti, tomēr lielākā daļa no viņiem to dara, lai nojauktu robežas starp mākslu veidiem un izpaustu savas radošās idejas plašākā tvērumā.

Valerijs Zosts arvien saviem audzēkņiem atgādināja, ka mūziķim jābūt ar plašu redzesloku un jāpazīst arī citas mākslas nozares un dzīve visā tās daudzveidībā.  To redzam arī Ievas Paršas radošajā ceļa gājumā.

Interešu daudzveidība iezīmējusies dziedātājas dzīvē jau kopš skolas gadiem. Viņa mācījusies klasē ar teātra novirzienu, apmeklējusi klavierspēles pulciņu un skolojusies zīmēšanas studijā pie Helēnas un Ivara Heinrihsoniem. Var nojaust, ka jau toreiz viņai nav gribējies darīt tikai kaut ko vienu, bet paticis izpausties plašāk. Jau iepriekš pieminētajā muzeja sarīkojumā, jautāta par sadzīvošanu ar priekšrakstiem un noteikumiem,  Ieva Parša atzīst, ka sadzīvē tos ievērojot, bet uz skatuves ļoti gribas izjaukt ierasto kārtību. Tik liels ir vilinājums sameklēt kaut ko jaunu, kas vēl nav bijis.

Tāpēc ar sevišķu siltumu Ieva Parša runā par saviem studiju gadiem konservatorijā, jo tur satikusi domubiedrus, kuriem arī gribējies apgūt ne tikai mūziku, bet arī iepazīt citus mākslas veidus. Tā radušās un kopīgi realizētas tam laikam neparastas iniciatīvas. Vienu no tādām aprakstījis Ievas Paršas kursa biedrs Orests Silabriedis intervijā žurnālam “Studija”:

“… atļaušos atgādināt kādu pasākumu, ko mēs ar domubiedriem Ievu Paršu un Eduardu Liniņu 90. gados vairākkārt veidojām Pārdaugavā, – “Vērsis uz jumta”. Mēs gribējām, lai mākslas saskaras. Lai mēs paši būtu spiesti iepazīties ar citiem un uzzinātu, ko domā citi. Mēs to saucām par “Visu mākslu dienu. … tur bija gan mākslas, gan teātra, gan literatūras akcija; kino vietā mums bija katamarāns, ko mēs no Ķīšezera atvedām uz Māras ezeru, lai tas tur peld saulrietā. Un kaut kā tāda man pietrūkst šobrīd”.

Studiju gadu sadarbība ar savas paaudzes dzejniekiem Ievas Paršas dzīvē izvērtusies dziļā un nopietnā darbā vokālās kamermūzikas žanrā. Viņa izjusti un dzīvi interpretē gan savu laikabiedru sacerētus darbus, gan latviešu vokālās mūzikas klasiķus. Savus darbus viņai veltījuši Pauls Dambis, Imants Zemzaris, Andris Dzenītis un citi. Par latviešu komponistu solodziesmu un īpaši eksperimentālās lirikas pirmatskaņojumiem Ieva Parša saņēmusi Latviešu mūzikas balvu (2008).

RMM 2018. gadā ik mēnesi piedāvā iepazīt nozīmīgas vēstures liecības no muzeja krājuma “Mēneša priekšmeta” ekspozīcijā “Birojnīcā” (Berga Bazārā, Dzirnavu ielā 84 k-2), sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Audio-vizuālās mediju mākslas scenogrāfijas nodaļas studentiem.

Decembra scenogrāfiju mēneša priekšmetam ir veidojusi LMA maģistrantūras 2. kursa studente Marika Džule.

“Scenogrāfijas idejas pamatā ir skaitlis seši. Ieskatoties akvarelī, var saskatīt, ka autore apzināti vai intuitīvi ir attēlojusi sešas sveces un tikpat cilvēku siluetus, kuri veido harmonisku darba kompozīciju”, stāsta scenogrāfe.

Tā kā skaitlis “6” numeroloģijā tiek saistīts ar harmoniju, ģimeni, mājām un ideāliem un simbolizē pamatu siltām un harmoniskām attiecībām ģimenē, scenogrāfijas risinājumā izmantotas akvareļa toņos iekrāsotas koka saknes. Tās simbolizē piederību dzimtai, ģimenei un kopā savijušās veido pamatu.

“Pamatu iekrāso sveču liesmā radušies vaska ceļi, kuri simboliski attēlo ģimenes siltumu, līganu plūdumu, harmoniju un rūpes vienam par otru”, uzsver M.Džule.

Scenogrāfe ir ieguvusi bakalaura un maģistra grādus modes dizainā LMA, kā arī maģistrantūrā studējusi kostīmu mākslu Accademia di Belle Arti di Brera, Milānā, Itālijā. Līdzšinējā darba pieredze un panākumi lielākoties saistīti ar modes dizainu, vizuālā tēla radīšanu un darbu kostīmu departamentā kino filmu projektos, īsfilmās, reklāmās un mūzikas klipos, kā arī stilista darbs dažādās fotosesijās.