“Man visspilgtāk palikusi prātā tieši 1988. gada vasara Valmierā, baznīcā. /../ Laikam kāds oficiāls pasākums, jo bija arī visa izpildkomiteja, visas partijas vadība un tauta – pilna zāle. /../ Pēc “Saule, Pērkons, Daugava” – maza pauze, koris stāv pie altāra, es stāvu ar muguru, un mēs sākām “Dievs, svētī Latviju”. Es tik jūtu – tā kā tādi trokšņi nedaudz aizmugurē. Skatos – viens korists sāk raudāt, cits. Ar muguru jūti, – aizgrābjoši, jauki. Pēc tam izrādās – kā tas tikko sācies, tā cilvēki sākuši celties kājās. Tas jocīgākais – 1988. gads, Padomju vara vēl, izpildkomiteja… Skatās apkārt, – viens tā kā pieceļas, apsēžas, daži paliek sēžot”, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj diriģents Ivars Bērziņš.

Šogad himnai tās statusā aprit simts gadi. Rakstniecības un mūzikas muzeja topošās izstādes “Latvijas valsts himnai – 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts” būtiska sastāvdaļa ir personīgie himnas pieredzes stāsti, kas tiek publicēti muzeja mājaslapā.