Rakstniecības un mūzikas muzeja jūnija mēneša priekšmets ir rakstnieces Janas Egles 2005. gada Riču Raču turnīrā izcīnītais uzvaras kauss.

“Bez visām pārējām skaistām un mazliet dīvainākām īpatnībām, man piemīt milzīgs azartiskums un vēlme spēlēties, rotaļāties, dauzīties. Tādi mēs, izrādās, 2000. gadu sākumā Liepājā bijām vesels bariņš. Lielākā daļa tajā laikā – jauni un daudzsološi dzejnieki”, stāsta Jana Egle.

Riču Raču turnīru nodibinājis Uldis Dobelis, – tāpēc kausam dots nosaukums “Uldiņkauss”. “Vēl pirms diviem vai trīs gadiem mēs spēlējām pēdējo turnīru. /../ Man ir trīs kausi. Vienu es dāvinu muzejam. Tas ir pats pirmais turnīrs, kas notika 2005. gadā”, atklāj rakstniece.

Janas Egles pirmā grāmata – dzejoļu krājums “Dzirdēt noklusēto” iznāk 2002. gadā. Latvijas literatūras gada balvas laureāte ir sarakstījusi trīs stāstu krājumus “Gaismā” (2016), “Svešie jeb Miļeņkij ti moj” (2018) un “Dzimšanas diena” (2020).

Mājaslapā publicējam video, kurā rakstniece lasa fragmentu no topošā stāsta “Pasaulē viss pa vecam”:

Nedēļu pirms kolonoskopijas ieteicams samazināt šķiedrvielu daudzumu pārtikā. Godīgi sakot, īsti neesmu varējusi neko ieēst jau visas šīs trīsarpus nedēļas. Nav ieteicamas kviešu klijas, plūmes, pilngraudu maize, nevārīti dārzeņi, augļi ar mizu, skābās ogas, rieksti, dažādas sēklas, sēnes, sīpoli, kukurūza. Šodien svētdiena. Viss notiks parīt. Pārskatu sarakstu, ko drīkst, taču nekas no minētā mani īpaši neiejūsmina. Doma par to, ka pēc tam gandrīz divas diennaktis nevarēšu ēst, liek tomēr saņemties un kaut ko izvēlēties. Trīs dienas pirms izmeklējuma ieteicams pusšķidrs ēdiens. Labi, vārīšu ķirbju biezzupu. Pirmo reizi mūžā. Varbūt vienīgo.

Ķirbis, kartupeļi, puse sīpola. Izvārās ātri, sablenderēju. Sanāk saulrieta oranža un kā par brīnumu ļoti garšīga zupa. Nofotografēju, ielieku foto instagramā, piekomentējot – “Apēst rudeni”. Pirmie laiki jau pēc pāris minūtēm un komentārs “Mmm, izskatās gardi!” Atbildu “Ne tikai izskatās. Ir!” un piesviežu augšup pavērsta īkšķa smailiju. Puskrūzi zupas atstāju, noderēs no rīta. Ir ļauts ieturēt vieglas brokastis agrā rīta stundā. Pēc tam tikai pulveru šķīdums. Divpadsmit stundas no vietas. Pēc tam vairs neko. Arī padzerties nedrīkst.

Tikai divas dienas, es domāju. Un tad viss beigsies. Vai sāksies. Iztīru zobus un ilgi stāvu pie spoguļa. Atglaužu matus. Man ir liela seja ar platiem vaigu kauliem un tumšām, izteiktām uzacīm. Bez tām, bez matiem un skropstām varētu izskatīties ļoti neglīta. Sameklēju garu auduma šalli un apviju ap galvu, noslēpjot matus. Neprotu sasiet skaistu čalmai līdzīgu galvassegu, aptītā galva izskatās pēc nejēdzīgas lupatu kaudzes, mati pa malām spraucas ārā. Mēģinu otrreiz, nesanāk, norauju šalli nost un iesviežu atpakaļ plauktā nesalocītu. Ja vajadzēs, nopirkšu cepuri. Skaistu, dārgu cepuri. Košās krāsās ar reljefu ziedu aplikāciju.