Aleksandra Grīna (1895–1941) personību un latvietības izjūtu, kas vēlāk tika ietverta viņa literārajos darbos, vislielākajā mērā slīpēja Pirmais pasaules karš un Latvijas brīvības cīņas. Izaicinājumiem pilna bija Grīna mūža trešā desmitgade. Tajā nākamais rakstnieks cīnījās Krievijas Impērijas latviešu strēlnieku pulkos un tika smagi ievainots, Brīvības cīņu laikā dezertēja no Latvijas Sociālistiskās Padomju republikas karaspēka, lai aizstāvētu neatkarīgas Latvijas ideju un  cīnītos pret lieliniekiem Andrieva Niedras valdības bruņotajos spēkos.

Aleksandrs jeb īstajā vārdā Jēkabs Grīns piedzima 1895. gada 15. augustā plkst. 3:00 no rīta Jēkabpils apriņķa Biržu (tagad Kalna) pagasta “Ziedos”. Vēlāk rakstnieks bieži sacījis, ka bērnībā viņa galvenā kompānija bijusi Bībele un vecais suns Pakāns. Viņa vecākais brālis Jānis Grīns savās atmiņās to apstiprina:

“Viņš klusu sēdēja pie mā­jas lieveņa zālē un spēlējās ar veco, melno Pakānu. Kad iemācījās lasīt, tad, tā kā bilžu vai bērnu grāmatu nebija, urbās “Skolas maizē” [mācību lasāmgrāmatā] vai Bībelē; tās atkārtodami pārlasī­dams, viņš krāja materiālu dažam vēlākam literāram sa­cerējumam, ko rakstīja pastičo[1], atdarinot seno laiku va­lodu. Citreiz man likās, ka viņš izlasīto ilgi pārdomā, jo nebija kurp steigties; visādā ziņā viņš vairāk par mani apguva koncentrēšanās māku. Kad sāka mācīties rakstīt, izrādījās, ka mazais brālis ir ķeiris. Pieaudzis vienādi veikli rakstīja ar abām rokām pārmaiņus, jo kā citādi tik daudz varētu sarakstīt, «satecināt», kā viņš mīlēja sacīt.”[2]

1904. gadā Jēkabs Grīns uzsāka mācības Muižgala pamatskolā, 1906. gadā iestājās Jēkabpils tirdzniecības skolā. 1910. gadā viņu no skolas izslēdza, jo jaunietis bijis pārlieku nemierīgs, dzīvelīgs un kustīgs, iekūlies nemitīgos konfliktos ar skolotājiem, bet skolas disciplīna paģērējusi stingru paklausību. Pēc tam Jēkabs mēģināja iestāties Valkas reālskolā, bet izkrita iestājeksāmenos – ticības mācībā. Viņu esot intervējis kāds pārāk pedantisks teologs.[3] Jēkabs turpināja mācības K. Millera reālskolā Cēsīs, to absolvējot 1914. gadā.

Pirmais pasaules karš pārvilka krustu jaunā Grīna iecerei Tērbatas universitātē studēt medicīnu. Tā vietā viņš tika iesaukts Alekseja karaskolā Maskavā. 1916. gada 4. augustā divdesmitgadīgo jaunieti ieskaitīja Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā, kura sastāvā viņš piedalījās kaujās Smārdes frontē, vēlāk Olaines purvos.

Sava dienesta laikā Grīns līdz vissīkākajai detaļai izdzīvoja karavīru ikdienu – juta līdzi biedru sajūsmai, cerībām, priekam, kā arī pārdzīvoja karavīru vilšanos. Starp latviešu strēlniekiem veidojās viņa vērtīborientācija, latviskās nacionalitātes nozīmīguma apziņa, kā arī izpratne par varonību, vīrišķību un paša dzīves vadošie morāles principi.

“Sarindotas gājienam uz bataljona pulcēšanās vietu, rotas vēl nekustas. Tad nodreb viņu rindas, slīgdamas ceļos, strēlnieku galvas top kailas – un 1500 mutes skaita lūgšanas vārdus, rokām žņaudzot šautenes, un mēmas domas soļo lūgšanu vārdiem līdz:

“Mūsu tēvs debesīs –
Rītu mēs iesim kaujā…
Svētīts lai top tavs vārds –
Daudzi mirs par dzimteni…
Lai nāk tava valstība –
Brīvota tēvzeme un miers…
Piedod mums mūsu parādus –
Dod spēkus nepagurt cīņā…
Atpestī no ļauna…”” (Aleksandrs Grīns, romāns “Dvēseļu putenis”)

Ticama šķiet versija, ka ar dienestu strēlnieku pulkos saistīta arī rakstnieka pseidonīma pieņemšana. Tieši armijā, iedvesmojies no sava bataljona komandiera Aleksandra Plesnera, Jēkabs Grīns pieņēmis pseidonīmu – Aleksandrs. Pēc tā laika paražām bērni bieži tika nosaukti krustvecāku vārdos, bet Grīnam viņa krustēvs, tēva brālēns Jēkabs, kurš esot bijis liels neveiksminieks, pagalam nepatika. Tā nu par Grīna “jauno krusttēvu”, kas iemiesoja jaunajam kareivim visas svarīgās dzīves vērtības, kļuva viņa komandieris.

1917. gada 20. jūlijā Aleksandrs Grīns tika smagi ievainots galvā. Vēlāk, kad viņu Pēterburgas slimnīcā apciemoja brālis Jānis, Aleksandrs atstāstīja šo gadījumu zobodamies. Izlūkos iedami, latviešu karavīri, viņa brigādes biedri, sākuši brāļoties ar vācu karavīriem. Grīns šādu rīcību nav atzinis un sācis šaut, tā nu pretī dabūjis vācu lodi. Pēc šī ievainojuma viņš uz mūžu mantoja runas defektu un rētu sejā.[4]

Aleksandra Grīna biogrāfs Jānis Veselis norāda: “Kas pazīst Grīnu tuvāk, tas būs dzirdējis viņu stāstām sālītus anekdotus, visādus piedzīvojumus un jokus, un tas būs arī manījis, ka aiz rupjā smējēja slēpjas izpalīdzīgs un laipns cilvēks.”[5]

““Nogulties! Zibeņi un elle, gulstieties taču!” kliedz rotnieks, kliedzam mēs; un zēni metas zemē, vērš klajam pretī bises – pa kreisi jau iet vaļā pirmais šāviena spraksts. Tam atsaucas otra un trešā bise, iesākas visā ķēdē juceklīga šaušana.” (Aleksandrs Grīns, romāns “Dvēseļu putenis”)

Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām nu jau virsleitnants Aleksandrs Grīns sāka nodarboties ar publicistiku, parādot sevi ne tikai kā prasmīgu daiļdarbu autoru, bet arī kaismīgu un kritisku Latvijas un Baltijas reģiona militārās situācijas analītiķi. 1920. gadā viņš kļuva par tikko nodibinātās armijas avīzes “Latvijas Kareivis” redakcijas locekli un nodaļas redaktoru. Pirmajā laikraksta numurā 1920. gada 1. februārī lasāms Grīna raksts ar nosaukumu “Tautas armija”, kurā autors komentēja Latvijas brīvības cīņas un Latvijas armijas dibināšanu: “Veselas 3 spīdoši veiktas kara gaitas, sekmīgas cīņas ar 10 kārtīgu pārspēku, kara gaita, kuru mēs sākām ar 4 lielgabaliem un beidzām, atņemot ienaidniekam 40, — viss tas ir drošākā ķīla un garantija mūsu neatkarībai.”[6]

Lai arī laikraksts galvenokārt apsprieda skarbas, ar karu un jaundibinātās Latvijas valsts drošību saistītas tēmas, redakcijā neiztrūka arī jautrība. Galvenā redaktora amatu ieņēma Aleksandra Grīna “krusttēvs” un bijušais bataljona komandieris Aleksandrs Plesners. Kā atceras pats Grīns, Plesneram piemita rets talants saliedēt cilvēkus: “Redakcijā valdīja gan brīžiem bohēmisks, bet darbīgs un reti spirgts gars; pateicoties paša redaktora [Aleksandra Plesnera] lielajam taktam un jau tad nojaušamām karavīra diplomāta spējām, jaunās telpas drīz kļuva par satikšanās vietu vai visai latvju literārajai inteliģencei un no tām savukārt tika labums laikrakstam: turpat uz vietas un dedzīgās, nereti pat ļoti karstās sarunās dzimušās jaunās domas un idejas tak bija tā kā grēks nest uz kādu citu māju, un parasti tās, turpat radušās vai uzrakstītas, parādījās rīt vai parīt armijas avīzes slejās.”[7] Ar laiku “Latvijas Kareivis” sāka publicēt arī, piemēram, Aleksandra Čaka dzeju.

Jānis Veselis norāda, ka Pirmajā pasaules karā un brīvības cīņās pavadītais laiks bijis izšķirošs rakstnieka personības tapšanā:

“(..) pasaules karš un sevišķi strēlnieku dzīve un varonība ir Aleksandra Grīna lielākais mūža piedzīvojums, no kura viņš netiek vaļā. (..) Lai viņš rakstītu par seniem gadsimteņiem, visur viņš meklē tikai karu un cīniņus. Karš, kas iekrita viņa pirmajos jaunības gados, veidoja viņa prātu un raksturu.”[8]

Nebūtu nepatiesi apgalvot, ka Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās pārdzīvotais izskoloja neizsīkstošu patriotu, kā arī izcilu vēsturiskā romāna meistaru. Cilvēku, kurš, piedaloties vienā no 20. gadsimta drausmākajām batālijām, tomēr neaizmirsa savu cilvēcību, izkopjot ļoti intīmu spēju aprakstīt un, galvenais, pats caur sevi izjust cīņu biedru priekus, bēdas, cerības un izmisumu.

Tāda bija Aleksandra Grīna jaunības cena.