Stilizēts divu krokodilu attēlojums uz taisnstūra formas koka plāksnes, virsma lakota. 1960. gadi. RTMM 787449

Inta Bleiere, vēlāk Skujeniece. Fotogrāfija, ko I. Bleiere pēc iepazīšanās sūtījusi Knutam Skujeniekam. Attēla otrā pusē bijis veltījums K. Skujeniekam 1960. gada 30. aprīlī. RTMM p114147

Knuts Skujenieks pretskatā, tumšā mētelī, šallē. 1960. gadu sākums. Foto: nezināms. RTMM p101492

1961. gada 12. augustā Gorkija literatūras institūta beidzējs, jaunais dzejnieks Knuts Skujenieks un jaunā agronome Inta Bleiere, vēlāk Skujeniece, svinēja kāzas. Astoņus mēnešus vēlāk (1962. gada 17. aprīlī) Knutu apcietināja. Pret viņu tika safabricēta apsūdzība par pretvalstisku darbību, vēlāk sekoja tiesa un nometinājums Mordovijas stingrā režīma darba nometnē uz septiņiem gadiem. Ar šo skarbo prombūtnes laiku pāra attiecībās ikvienam interesentam ir iespēja iepazīties Intas Čaklās sastādītajā Knuta un Intas vēstuļu izlasē “Kro-kro” (Laika Grāmata, 2012), kurā viņi viens otru ar labsirdīgu un smalkjūtīgu humoru dēvē par krokodiliem. Vēstuļu saturs vedina lasītāju sev uzdot jautājumu – kā humora izjūta palīdz izturēt neizturamo?

Par augusta “Mēneša priekšmetu” ir izvēlēts Knuta sarūpēts lēģeru gadu apsveikums Intai – intarsija, kurā attēloti divi stilizēti krokodili. Pirms 52 gadiem jūlija nogalē to rakstnieks sūtīja sievai dzimšanas dienā. Knuts, kā nu mācēdams, bija uzskicējis zīmējumu, un viņa ieslodzījuma biedrs Jānis Arājs, kurš strādāja mēbeļu cehā un tobrīd sāka nodarboties ar intarsiju, to izgatavoja.

Šāda sūtījumu, vēstuļu apmaiņa un retās atļautās tikšanās reizes nometnē tolaik bija Skujenieku ģimenes vienīgā kontakta iespēja. Būtībā šis laiks bija septiņus gadus ilga robežsituācija jeb pārmiju situācija gan paša Knuta un Intas, gan abu jaundibinātās ģimenes dzīvē.

Vēstulēs viņi viens otru dēvēja par krokodiliem un vēstuli beidza ar shematisku krokodila zīmējumu paraksta vietā. Intas krokodilam astē iesieta lentīte, bet Knuta krokodilam piezīmēta bārda. Kā stāsta Inta, zvēru iesaukas sākās ar viņas brāli Ēriku, un zvēru vārdos tika iesaukti arī vēl viens otrs rads. Iesaukas itin labi raksturo Intas un Knuta attiecību ārēji “skarbo stilu” un vēl vairāk – skarbo dzīves pārbaudījumu, ko viņu mīlestībai nācās tolaik izturēt.

Sarakstē šīs iesaukas ietilpina plašu sajūtu gammu – brīžiem tās ir uzmundrinošas, zobgalīgas uzrunas (“Kā es tevi mīlu, zaļā! / Kroko!”[1]; “Mīļo, Veco, Zaļo, Ūsaino, kurš ir arī Krokodils!”[2]) vai paraksti vēstuļu beigās (“Šeit ir uzraksts japāniski “krokodils” ar visu izrunu (vani). Tas man speciāli tika iemācīts. Vēl neesot īsti perfekti un eleganti uzzīmēts hieroglifs, bet salasīt varot. Pēc japāņu klasifikācijas krokodils esot kaut kas no zivīm. Tam es nepiekrītu, jo tā ir famīlijas goda degradācija.”[3]). Vienā otrā vēstulē krokodilu tēma tiek paplašināta un izspēlēta pat ēverģēlīgās toņkārtās. Savā ziņā krokodilu tēma caur humoru pauž maigumu, mīlestību, gan nedaudz vieglāku dara rakstītāja tā brīža “melno brīžu” izjūtu un “sirds izkratīšanu”.

Šajā laikā (1962) Inta viena pati būvē māju Salaspilī, kurā viņi abi dzīvo vēl joprojām. Tādēļ vēstulēs jaunceļamā māja tiek iesaukta par “krokodilu midzeni”, ģimenes plāni tiek saistīti ar “krokodilu parka paplašināšanu”. Uzdzirkst arī gauži ironiska ideja dibināt krokodilu muzeju: “Starp citu, man ir tāda ideja: vajadzētu sākt vākt materiālus krokodilu muzejam, kura nosaukums varētu būt apmēram šāds – “Mania crocodilosa” (Krokodilomānija). Muzejā vajadzētu ietilpt rotaļlietām, literatūrai, attēliem, viktorīnas stūrītim, kurš jārisina katram apmeklētājam: “Ko tu zini par krokodiliem?” Es domāju, tā būs unikāla kolekcija. Kā Tu redzēji sākumā, mans krokodils ir ar bārdu, jo kā gan es citādi varētu pierādīt, ka viņš ir vīriešu kārtas (vēl jau nu gan ir viens veids, bet lai nu labāk tas paliek, jo es cietumā esmu kļuvis tikumīgs un labi audzināts)? Paziņo, ko tu domā par šādu ideju? Vēlāk mēs to apspriedīsim sīkāk. (..) Buenas noches, querida esposa mia! / El Cocodrillo (Knuts-Intai, 19.II 1963)”

RMM krājumā glabājas arī citas ar krokodilu tēmu saistītas piemiņas lietas no nometnes laikiem – krokodila koka skulptūriņa un koka broša ar abiem krokodiliem. Taču šī intarsija ir īpaša ar to, ka tajā ir attēloti tie krokodili, ar kuriem Knuts un Inta nobeidza savas vēstules paraksta vietā.

Būtībā krokodilu tematika šajā sarakstē līdzās ļoti nopietnām un nebūt ne priecīgām rindām parāda Knuta un Intas prasmi pat traģiskas lietas skatīt bez patosa, no nedaudz piezemējošas, bet vienlaikus smalkjūtīgas, labsirdīgas ironijas pozīcijas. Tā ir līdzsvara, cilvēciskas cieņas noturēšana, arī runājot par nepanesamo un neizturamo.

[1] Knuts-Intai, 20-21.VIII 1963

[2] Inta-Knutam, 9.IV 1964

[3] Knuts-Intai, 20. XI 1967